Ārijai Elksnei februārī apritēja 80. dzimšanas diena. Dzejniece nodzīvoja tikai 56 gadus, līdz pēkšņi un traģiski pārtrūka viņas dzīves pavediens, kā to viņa savās dzejas rindās jau bija pateikusi: “Un es kritīšu tur zemē, Un es pielipšu pie bruģa…”
Ā.Elksne sev atvēlētajā laikā paveikusi daudz: uzrakstījusi viencēlienu “Pārsteigums” un 16 dzejoļu krājumu, to skaitā divus bērniem, pievērsusies atdzejai un tulkošanai no krievu un vācu valodas. Vēlāk nāca klajā izlase “Es visu mūžu mīlējusi esmu” un “Kopoti raksti” piecos sējumos.
Ā.Elksne mīlēja un tika mīlēta. Kā dzejniece Māra Misiņa raksta: “Ārija Elksne atstāja aiz sevis trīs lietas: leģendu, dzeju, kuru iemīl katra nākamā paaudze, un savus bērnus.” (Ieva ir arhitekte, Miķelis – gleznotājs.)
Mēs zinām daudzus viņas dzejoļus, dzirdam dziesmas ar viņas vārdiem, par viņu daudz rakstīts presē, un tomēr dzejniece mums paliek neizdibināma.
Dzejniecei ir saistība ar Cēsīm. Te dzīvoja viņas vecāki, Ārija mācījās Cēsu 1. pamatskolā (1935. – 1939. g.), te viņa brauca ciemos pie savām skolotājām Valijas Palejas un Martas Streipas, sūtīja viņām savas grāmatas, ciemojās pie lietišķās mākslas meistares Ernas Rubenes. Te viņa daudzkārt tikusies ar lasītājiem skolās un kultūras namā, veltījusi pat Cēsīm dzejoli, kurā šādas zīmīgas rindas: “Vēl tie paši krasti un klintis, Kuros atbalss kā sērdiene klīst, Vēl tās pašas aleju rindas Un gar grāvmalām Pīpenes vīst.
Vēl tie paši torņi un mūri, Un zem drupām Sen nomocīts vaids…“
Ārija Elksne mūžībā aizgāja 1984. g. 29. septembrī agrā rīta stundā. Bēru dienā Baltezera kapos milzīgais pavadītāju pulks no viņas atvadījās klusējot, tikai noliekot ziedus, it kā izpildot dzejnieces vēlējumu: “Un tagad ir vienalga, Un tagad klusē labāk…“
Komentāri