Arhitektūra, kas kalpo cilvēkiem

“Sākumā patiešām bijām trīs,” uzņēmuma “Trīs arhitektūra” nosaukumu skaidro arhitekts Valdis Linde un tūliņ piebilst, ka būtībā nosaukuma jēga ir plašāka un atbilst viņa ikdienas darba filozofijai.

“Mēs esam pārliecināti, ka viens plus viens nav divi, bet gan trīs un dažreiz pat vairāk. Kopdarbā var izdarīt vairāk un labāk,” ir pārliecināts Valdis. Viņš iebilst, ka arhitektūru varētu uzskatīt par viena cilvēka arodu. Bet tieši komandā esot vislielākais spēks.

“Trīs arhitektūra” kopš 2018. gada rada ēkas, uzsverot, ka vienkāršība, funkcionalitāte un rūpīgums pret ikkatru detaļu ir sākuma nosacījums jebkuram projektam. Tāpat pie arhitektu biroja filozofijas pieder tas, ka, projektējot mājas vai interjerus, atjaunojot esošo vai veidojot no jauna, viņi ieklausās un rada arhitektūru, kas kalpo cilvēkiem.

Valdis ar smaidu atzīst, ka dažkārt cilvēkiem šķiet, ka arhitekti vienkārši pie vakariņām uz salvetītes kaut ko uzskicē un mājas projekts ir gatavs, tomēr tas ne tuvu neesot tik vienkārši. Daļa cilvēku gan mūsdienās apzinoties, ka viņiem vienkāršāk ir sadarboties ar kādu arhitektūras biroju, nevis pašu spēkiem censties tikt galā ar būvniecību un šīs jomas dokumentu jautājumiem. “Protams, ir patīkami un aizkustinoši, ka mūs reizēm sauc arī par māksliniekiem, tomēr realitātē mākslas klātbūtne mūsu arodā ir varbūt vien pāris procentu, pārējais ir ļoti tehnisks un birokrātisks darbs,” paskaidro arhitekts. Valdis atzīst, ka darbu uzņēmumam pietiekot un tendence esot augšupejoša, jo privātpersonām pašu spēkiem esot grūti tikt galā. Padoms tiekot prasīts, piemēram, arī dažādos dzīvokļu pārbūves jautājumos.

Viņš pastāsta, ka pamatā “Trīs arhitektūrai” sanākot strādāt pie privātmāju radīšanas. “Kā birojs radāmies, jaunākiem cilvēkiem atdaloties no birojiem Rīgā un atgriežoties uz dzīvi Cēsīs un Ogrē. Birojs mums ir abās pilsētās.”

Jautāts, vai pēc viņu novērojumiem latviešu mentalitātei ir raksturīgi, būvējot privātmājas, maksimāli noslēpties no svešinieku acīm, piemēram, izvēloties pamatīgas sētas vai tūju dzīvžogus, Valdis atzīst: “Domāju, pamatā tas tomēr ir paaudžu jautājums,” paskaidrojot, ka viņu biroja pakalpojumus visbiežāk izvēloties jauni vai garā jauni cilvēki, kam no citiem noslēgta vide neesot uzstādījums. Drīzāk cieņā esot atvērti dizaina risinājumi. “Veidojam arī dzīvesvietas bez aizkariem,” par klientu attieksmi pret noslēpšanos no citu skatieniem, stāsta arhitekts. Viņš gan atzīst, ka situācijas ir ļoti dažādas un dažkārt ir nepieciešamība vairāk norobežot savu teritoriju, īpaši, ja runa ir par nelieliem apbūves gabaliem pilsētu teritorijās. “Privātajos objektos daudz ir lielu stiklojumu un brīvu atvērumu,” populārās tendences atklāj Valdis.
Runājot par citiem pēdējā laika darbiem, viņš teic: “Palīdzējām tikko nodotajā skolā Nītaurē ar interjeru un Cēsu Pilsētas vidusskolā būvdarbu procesā pārņēmām autoruzraudzību un projektēšanu.”

Nekādu tādu īpašu sapņu objektu, ko gribētos īstenot, viņiem neesot. “Mēs jau principā darām to, kas patīk. Vienkārši gribas savu darbu darīt labi. Gribas, lai klients ir apmierināts un arī, lai mēs varam īstenot savas radošās ieceres,” secina Valdis. Viņš arī atzīst, ka “Trīs arhitektūrai” neesot tādu īpašu uzņēmējdarbības mērķu, kas būtu jāsasniedz. Uz jautājumu, vai tad viņš negribētu, lai “Trīs arhitektūra” izaug par milzīgu uzņēmumu ar 200 arhitektiem, Valdis ar smaidu atzīst, ka mazpilsētā tas nebūtu iespējams, bet, ja paplašināties, tad filiāle drīzāk varētu atrasties Rīgā, pamatbirojam atrodoties šeit. Valdis arī pastāsta, ka Cēsu birojā strādājošie ir cēsnieki. Par pirmo “Trīs arhitektūra” aizmetni Cēsīs viņš dēvē kopstrādes telpu Skolas ielā 6, kur sastapis interjera dizaineri Noru, ar kuru kopā īrējuši telpas vispirms Raiņa ielā 25, bet, kad tur kļuva par šauru, jau tagadējā ēkā Raiņa ielā 27. “Mēs ar Noru aizgājām uz plašu telpu ar brīvu vietu vēl kaut kam, un tā vieta pamazām aizpildās,” par biroja pakāpenisko aizpildīšanos ar kolēģiem stāsta Valdis.

Runājot par Cēsu pilsētu, arhitekts spriež, ka iespēju būvniecībā te esot vēl ļoti daudz, pagaidām esot gana klusi, lielāka rosība esot vērojama ielu būvniecībā. “Ja raugāmies uz to, ko īsteno ēku ziņā, jāsaka, ka visus šos gadījumus vieno tāda interesanta lieta — mīlestība uz pilsētu. Te drīzāk ir runa par minimizētiem zaudējumiem, nevis lielu peļņu,” saka Valdis. Viņš piebilst: “To pašu mēs redzam arī kaimiņos Valmierā, kur līdzdarbojamies dzīvojamā fonda projektos. Varbūt arhitektu biroji tā darbojas, lai nodrošinātu darbu sava uzņēmuma darbiniekiem tukšajos periodos. Varbūt, lai akumulētu esošos līdzekļus, lai tos neiztērētu tur, kur nevajag. Jebkurā gadījumā tā ir iziešana pa nullēm.” Vaicāts, kam būtu jānotiek, lai būvniecībā būtu vērojama lielāka aktivitāte, Valdis vērtē, ka tad uz dzīvi mazpilsētā būtu jāatgriežas vai jāpārceļas vēl daudz vairāk cilvēkiem.