Āraisim ir noslēpumi. Arheologi tos atklāj

Divas dienas Āraišu ezerā lietuviešu zemūdens arheoloģes, Klaipēdas universitātes pētnieces Elenas Pranckenaites vadībā pētīja iespējamo būvju atliekas. Pēdējo reizi šāda izpēte notika pirms 30 gadiem, 1994.gada vasarā.

Toreiz nirējs Voldemārs Rains zem ezera dūņu slāņa konstatēja koka žoga paliekas.   
“Zemūdens arheologi veica visa ezera skenēšanu ar 3D sān­skata sonāru, ekrānā uzreiz bija redzams, kas atrodas uz gultnes. Dati    ierakstīti datorā, varēs izveidot precīzu karti,”stāsta Āraišu    ezerpils Arheoloģiskā parka arheologs Jānis Meinerts. Ezera dziļākā vieta ir austrumu galā pie “Pūcēm” – 13 metri, pārsvarā ezers ir piecus metrus dziļš, bet līčos ap trīs metriem un mazāk.

Skenējot ezeru, tika atrastas divas laivas, kuras pēc tam tika apskatītas ienirstot. “Abas nogrimušas pagājušajā gadsimtā, padomju gados,” atklāj J.Meinerts.    Nirēji pārbaudīja arī piekrasti ap viduslaiku pili. Tur neko interesantu neatrada, izņemot padomju laiku atkritumus, laipas vietu, kas ieiet ezerā, bet vēl nevar pateikt, no kura laika.

“Izpētot teritoriju apkārt ezermītnei, skenējumā varēja redzēt    daudz koku. Tie auguši uz salas un iekrituši ezerā. Vēl arī daudz atkritumu, kas ir 20.gadsimta liecība. Vēl tika atrasta sapiera lāpstiņa, kas, visticamāk, pazaudēta arhe-oloģisko izrakumu laikā,” stāsta arheologs un piebilst, ka atkritumi atrodami lielākoties gar krastu, ne ezera vidū. Dažviet ir akmeņaini sēkļi, kurus labi zina makšķernieki.

Tā kā ezera ūdens ir duļķains, tajā biezs dūņu slānis, redzamība slikta, daudzviet vien pusmetrs, zemūdens arheologiem ienirstot , ejot ar rokām pa grunti, izdevās desmit metrus no ezermītnes salas lokalizēt pāļu rindas, tās arī nofilmēt. “Pāļi ir pa pāriem, dažos gadījumos pa trim izvietoti grupās. Tie ir nolūzuši pie grunts. Visticamāk, pāļu žogs kalpojis aizsardzībai no ezera puses. Nezinām un neuzzināsim, kāds žogs izskatījās virs ūdens. Lai pateiktu, kāda bijusi žoga konstrukcija, jāveic izrakumi, bet tas ir darbs nākotnei,” pārdomās dalās J.Meinerts.

Viņš arī skaidro, ka, ienirstot ezerā, kā arī, izmantojot ģeoradaru krastmalas izpētei, uzzināts, kas notiek ezera gultnē, kā arī gūta izpratne, kā arheoloģisko izrakumu laikā un pēc tam, būvējot mājiņas, pārveidota krastmala. Ezera ziemeļu pusē pret baznīcu    reljefs nav pārveidots.

“Ir gūts apliecinājums, ka pāļu aizsargžogs ezerā ir un tas attiecināms uz ezerpils laiku, 9.,10.gadsimtu,” ar gandarījumu saka J.Meinerts un uzsver, ka izpēte jāturpina. Divu dienu zem­ūdens arheologu ekspedīcija Āraisī bija Lietuvas kolēģu draudzīgs atbalsts, viņiem ezers, ezermītne šķita izpētes vērti, lai veltītu laiku. “Latvijā nav profesionālu zemūdens arheologu, kolēģu paveiktais mums ir nenovērtējams atbalsts,” saka arhe­ologs. 

Attīstoties tehnoloģijām, aizvien precīzāk var datēt arheoloģiskos atradumus, un ne viens vien atradums izrādās jaunāks. 1968.gadā, kad ezera līmenis bija pazemināts, arheologs Jānis Apals, apstaigājot krastus,    pie “Pūcēm” atrada vienkoča laivas paliekas. Apskatot uz    laivas korpusa atstātās cirvja    pēdas, arheologs novērtēja, ka izmantots    šaurasmens cirvis un vienkocis      datējams ar ezermītnes apdzīvotības laiku. Ziņas par laivas atradumu arī tika publicētas zinātniskajā literatūrā. Pagājušā gada beigās tika paņemti nelieli laivas paraugi, tos izvērtēja dendroronologs Māris Zunde, nosakot, ka laiva izcirsta no apses. Tā kā apsēm vēl nav sastādīta koku gadskārtu laikrinda, laivu nav iespējams datēt ar dendrohronoloģisko metodi un jāpaļaujas uz radioaktīvā oglekļa 14C datējumiem. Lai novērstu iespējamas nejaušas kļūdas, divi nelieli koksnes paraugi tika nosūtīti uz Poznaņas Radiokarbona laboratoriju Polijā.

“Abu paraugu datējumi uzrāda ļoti līdzīgus rezultātus,1968. gadā Āraišu ezerā pie “Pūču” mājām atrastā vienkoča laiva nepārprotami datējama ar 18. gs. beigām, 19. gs. pašu sākumu. Iespējams, kāds “Pūču” saimnieks nokalpojušo laivu atstāja krastā niedrēs un tā nogrima. Piekrastē bieži var atrast vecas laivas. J.Apals uzskatīja, ka laiva cirsta ar šaurasmens cirvi, bet vienkoču izgatavošanas veids gadsimtiem nemainījās. Ārēji apskatot, datēt ir ļoti grūti,” skaidro arheologs J.Meinerts un uzsver, ka ne tikai Latvijā, arī Lietuvā vairākām vecām laivām pēc pārbaudes ar mūsdienu tehnoloģijām vecums krietni samazinājies.

“Zinām taču, ka J.Apala laikā tehnoloģijas nebija pieejamas. Šodien nav problēmu paraugu aizsūtīt uz kādu laboratoriju un pārbaudīt,” atgādina jaunākās paaudzes arheologs un uzsver, ka vienkoča laivas jaunais datējums vēlreiz apliecina, cik svarīgi ir ik pa laikam pārvērtēt iepriekš zinātniskajā literatūrā izteiktos secinājumus un izmantot jaunākās      metodes un tehnoloģijas, lai pētītu arī jau pirms vairākām desmitgadēm iegūtus atradumus.

Āraišu ezerpils Arheoloģiskā parka vadītāja Eva Koljera pastāsta, ka ir būtiski turpināt Āraišu ezera un ezerpils izpēti, tāpat arī to desmit ezermītņu atliekas, kuras Vidzemē atklāja zemūdens arheologs Jānis Apals. “Gribam Āraišu ezerpili,    kultūrvēsturiskās ainavas apvidu iekļaut UNESCO Pasaules kultūras mantojuma nacionālajā sarakstā, lai  nākamajām paaudzēm saglabātu un saprātīgi, efektīvi apsaimniekotu arheoloģisko, kultūras mantojumu, dabas ainavas un vides objektus. Lai pierādītu unikalitāti, vajag datus, pētījumus, tikai tad varam parādīt Āraišu ezerpils nozīmību,” saka E.Koljera.