Slavenais komēdiju aktieris Čārlijs Čaplins teicis: „Katra diena, kurā neesi smējies, ir pazaudēta diena.” Viņam var tikai piekrist, jo dienu, ko sākam ar smaidu uz lūpām, jau var uzskatīt par izdevušos. Domājot, ko aicināt uz sestdienas sarunu 1.aprīļa priekšvakarā, prātā atausa dzirdētais par Stalbes pašvaldības vadītāju Alfu Lapsiņu, kurš esot jautrības un dzīvesprieka iemiesojums. Kad zvanīju, lai pajautātu par iespējamo interviju, A. Lapsiņš vien noteica: „Nu, ko ar jums padarīsi, brauciet šurp!”
– Ikdienas darbā jau laikam humora ir salīdzinoši maz?
– Iet jau visādi. Ir reizes, kad asumus var un pat vajag nogludināt ar joku. Pie cilvēkiem jāiet ar smaidu un pozitīvu attieksmi. Protams, jāzina, ar kuru un kā drīkst jokot, lai neiekulies ķezā, jo ir cilvēki, kuri jokus nesaprot.
Man jautrība patikusi vienmēr, un cenšos to uzturēt arī pasākumos, kuros esmu. Labu pieredzi deva tās pāris reizes, kad ar sievu bijām vedēju lomā. Kāzās nepieciešama māksla izklaidēt publiku, tās nav oficiālās runas, kas jāsaka pagasta pasākumos. Sieva sagatavo nopietno pusi, mani tur nelaiž klāt, manā pārziņā jautrība un tosti. Oi, ar vienu tostu bija tā, ka sāku runāt un tā aizrāvos, ka nezināju, kā sakāmo pabeigt. Beidzās ar to, ka novēlēju jaunajam pārim labu veselību, bet sieva piebikstīja un pārprasīja, vai tad mēs esam atnākuši uz dzimšanas dienu?
Bet humors jau ir visur, arī augstākajos līmeņos. Atceries, kā Emsis pārteicās, “aicinu visus uz sarkano zāli” vietā pasakot “uz sarkano glāzi.” Var padomāt, kas viņam toreiz bija prātā.
-Vai pagastā nerunā, ka pagastvecis tikai tāds jokupēteris vien ir?
– Esmu te dzimis un audzis, tāpēc vietējie mani zina un pieņēmuši
ar visiem jokiem. Viņi zina, ka tāda ir mana dzīves uztvere, jo sevi uzskatu par nelabojamu optimistu. Un, ja pats esi pozitīvi noskaņojies, arī apkārtējie kļūst priecīgāki.
– Vai 1.aprīlī arī centies izjokot savējos, kolēģus, paziņas?
– Domāju, ka ies uz pilnu klapi. Man jau dēls paziņoja, ka šoreiz viņš mainīšot situāciju, jo parasti es paspējot viņus pirmais izjokot. Es pieceļos agrāk un ķeros pie darba, jo, kamēr cilvēks ir pusmiegā, viņš īsti nesaprot, kas notiek, kur mānīšanās, kur patiesība. Kādas tur vēl domas par 1.aprīli, tāpēc šis ir labākais brīdis izspēlēt kādu joku. Kad cilvēks jau iegājis dienas ritmā, to grūtāk izdarīt. Svarīgi atrast arī tādu joku, kas ir tuvu patiesībai, kas reāli varētu arī būt.
Bet ir tāds ticējums, ja kāds joks neizdodas, vairāk jokoties nedrīkst. Tātad esi zaudējis, gluži kā Lieldienu olu cīņās, ja tavējā lupatās, jāizstājas.
– Kolēģiem šogad paveicies, jo 1.aprīlis iekrīt svētdienā.
– Es varu izdot rīkojumu, ka Stalbes pagastā svētdiena pārceļas uz pirmdienu un tajā atļauts jokoties.
– Esi iekritis uz citu jokiem?
– Protams! Labsirdīgs būdams, cilvēkiem ticu, mani viegli piemānīt. Un tiem, kuri paši uz jokošanos, citi mēģina tā īpaši atdarīt. Tā atriebība, ja mēs to varam tā nosaukt, ir salda. Sak, redz, kā viņš arī iekrita!
– Šī gada 8.martā kopā ar kaimiņu pagastu vadītājiem sarīkojāt īpašu koncertu. Vai tā bija debija šādā ampluā?
– Mums trijiem tas bija pirmais pasākums, bet šad tad, tuvojoties gadu mijai, mani arī par salaveci dēvē, jo reizēm to mundierīti uzvelku. Man pat pagastā uzdāvināja apsveikuma kartīti ar tekstu: “Agrāk biji pagastvecis, tagad kļuvi salavecis!” Vairākkārt kā vecītis esmu gājis pie pašvaldību vadītājiem, arī uz bērnudārzu, skolu, pat privāti uz māju aicināts.
Man patīk šādas pārmaiņas, jo, kad novelku žaketi un uzvelku citu tērpu, jūtos kaut kā brīvāk, varu vairāk atvērties. Nav jau tā, ka eju un uz vietas sāku improvizēt. Sagatavoju nelielu scenāriju un vados pēc tā, protams, ņemot vērā konkrētā brīža noskaņojumu un situāciju. Šajā lomā man patīk priekšniekus pamocīt, jo salavecim taču ir baigā vara. Var riktīgi izvērsties! Un ja vēl ir kāda plašāka un varbūt īpaša informācija… Nē, ne jau ar ļaunumu to pasniegt, bet tā maigi uzšaut. Tiesa, var gadīties, ka kāds šos jokus nesaprot, bet man trāpījušies jauki un atraktīvi cilvēki, kuri prot atspēlēt pretī.
Esmu bijis par vecīti arī bērnudārzā, un atceros, ka audzinātāja man teica: “Tu tikai neko nerunā, tev skaļa balss, bērni jau tāpat nobijušies. Tikai sēdi.” Es tā arī nosēdēju, kamēr mazie rādīja priekšnesumus.
– Tātad pieredze iet publikas priekšā ir.
– Tagad jā, bet atceros, kā bija, kad pirmo reizi kā pašvaldības vadītājs gāju publikas priekšā teikt svinīgu uzrunu. Bija jāiet uz skolu sveikt izlaiduma klasi. Tur vecāki, pedagogi, skolēni, biju nobijies ne pa jokam, ka tik kaut ko nesaputro. Bet pateicu: “Apsveicu Stalbes pirmās vidusskolas izlaiduma klasi!” Pats to nepiefiksēju, vien jutu, ka zālē sākas tāda dīvaina šalkoņa. Nodomāju, kas nu bija, ka tik nav kāds dumjš vārds pasprucis. Pēc tam man prasa, vai tad Stalbē ir vēl kāda vidusskola, ja saki 1.vidusskola.
Tagad jau arī šīs oficiālās runas kļuvušas brīvākas, var pat iespert kādu joku pa vidu.
– Tu esot kompānijas dvēsele. Vai tas netraucē, ka visi no tevis gada šo jautrību?
– Tas atkarīgs no katra paša. Zinu cilvēkus, kuri ikvienā kompānijā grib būt galvenie. Ja viņš šo posteni nedabū, ja viss pasākums nenotiek ap viņu, apskaišas un dažkārt pat aiziet mājās. Ar mani tā nav, jo uzskatu, ka viens cilvēks nedrīkst pārdozēt savu aktivitāti un jautrību. Visam jābūt sabalansētam, kā barībai. Man jau pārsvarā gadās būt kompānijās, kur arī citi ir uz jokiem, un tad
ir daudz foršāk. Tāda kolektīva jokošanās ir interesantāka visiem.
Nav jau noslēpums, ka jebkurā kompānijā savu daļu jautrības dod arī tā… nu kā tā labāk pateikt… vella dzira. Ir teiciens – piedzirdi cilvēku, tad zināsi, kāds viņš ir. Tad tiešām nāk ārā tā īstā cilvēka būtība, vai viņš ir uz ļaunu, vai uz labu. Esmu pārliecinājies, ka cilvēks, kurš ikdienā ir pozitīvi noskaņots, dzērumā var runāt pavisam ko citu.
Pats gan ar šo lietu neaizraujos, bet atzīšos, ka esmu alus cienītājs. Manuprāt, alus ir teicams līdzeklis sarunas uzturēšanai. Sēžot pie alus glāzes un lēnām malkojot, var runāt un nenoreibt. Ja gribas piedzerties, paņem polšu uz diviem, tad pusstundas laikā i šņabis cauri, i saruna beigusies. Ar alu tā nenotiek, un tas taču ir viens īsts latviešu dzēriens.
Ja kompānijā esi vienīgais jautrības uzturētājs, ir grūti, bet, ja trāpās pretī vēl viens līdzīgi domājošais, pasākums iegūst pavisam citu skanējumu. Man ir labs draugs Jānis, ar kuru kopā savulaik, kad vēl pat nebiju pagastveča amatam ne tuvu, bijām iesākuši iet kūjniekos. Mērķis nebija dabūt pīrāgus vai šņabi, bet sagādāt pārsteigumu un jautrību jaunajam pārim. Divatā bijām ļoti sastrādājušies, viens otru sapratām no pusvārda, spējām papildināt, un tur tādas improvizācijas sanāca, ka tagad vēl dažreiz ar smaidu atceramies. Ja ir tāds pārinieks, lieliskus jokus var radīt tukšā vietā, un ir jautri citiem un pašiem.
– Joku krājumi jau laikam ir neizsmeļami.
– Katrai vietai un laikam ir savi joki. Ar vienu jauku kompāniju reizi gadā braucam ekskursijās, un man uztic videooperatora pienākumus. Šim pienākumam pieeju radoši, nefilmēju tā – te šitāds piemineklis, tur tāds. Cenšos saskatīt īpašas epizodes un ierunāt arī atbilstošu tekstu. Kad pēc brauciena sanākam uz bildīšu vakaru, visi ar nepacietību gaida filmu, jo neviens nezina, kas tur būs. Piemēram, šāda nianse. Esam Vācijā, kā zināms, šī valsts slavena ar savu pedantismu. Kādā pilī garāmejot vienā durvju slēdzenē ieraudzīju skrūvi, kas izskrūvējusies tik pamatīgi, ka var uzplēst drēbes. Staigāju pa šo pili un domāju, ko uzfilmēt, jo nekā īpaša nav. Nefilmēšu taču gleznas, bet sižetu vajag. Skrēju atpakaļ, uzfilmēju to skrūvi un ierunāju: “Lūk, kādi ir pedantiskie vācieši, nav pat skrūves pieskrūvējuši, ka es, parastais latviešu tūrists, te savas drēbes saplēsu!” Varbūt man ir nedaudz režisora dvēselīte, jo saskatu lietas, kam citi paiet garām. Atceros pilsētu, kur kādā žogā iekalts zelta riņķis, saistīts ar senu leģendu. Un ticējums, ka, parīvējot šo gredzenu, piepildīsies viena vēlēšanās. Visi, protams, iet klāt, pieskaras tam riņķim, fotografējas, vēlas kaut ko. Bet ko es? Vakarā aizgāju turp ar savu videokameru, pagriezu pret sevi, rīvēju šo riņķi un teicu: “Visas mūsu grupas dalībnieku vēlmes es atceļu, tāda ir mana vēlēšanās!” Un bildīšu vakarā visiem bija liels pārsteigums par šo notikumu.
– Vai nav tā, ka padomju laikos anekdotes bija lielākā cieņā, tās stāstīja vairāk nekā tagad?
– Anekdotē galvenā ir prasme to izstāstīt. Smieklīgu anekdoti var izstāstīt dusmīgs cilvēks, un nevienam nenāks smiekli, bet var parastu anekdoti izstāstīt tāds, kuram ir stāstnieka talants, un visi smiesies. Pat zinot, ka viņš stāstīs, jau smaids raisās pats no sevis. Talkā jāņem arī žesti, mīmika, tāpēc var teikt, ka labi izstāstīta anekdote ir kā mazs uzvedums, pat šovs.
Būtiski ir anekdotes stāstīt oriģinālvalodā. Zināms, ka ļoti daudz labu anekdošu ir krievu valodā, un tajās gadās arī pa kādam rupjākam vārdam. Bet, ja tos izmet ārā, anekdote ir izgāzusies. Arī latviski tās ne vienmēr var pārtulkot, jo krievu valodā ir ļoti veiksmīgas vārdu spēles. Un, teiksim, anekdotes vai patiesi atgadījumi iz padomju armijas dzīves, tur taču ir pavisam cita leksika, ko latviski neizteiksi. Es pat teiktu, tā ir īpaša valoda. Tagad pa “TV3” iet humora raidījums “Greizais spogulis”. Domāju, ka daudzi to skatās, un tur var redzēt teicamu krievu humoru. Īpaši patika raidījums par armijas tēmu, un viss tieši tā, kā bija patiesībā – praporščiki ar savu īpašo runu un stāju, daždažādie jauniesauktie.
Esmu dzirdējis, ka cilvēki anekdotes pieraksta, krāj. Pats to neesmu darījis, un arī īpaši internetā nemeklēju, kas jauns parādījies. Tās labās anekdotes jau pašas atnāk, tās iet no cilvēka uz cilvēku, stāstot kompānijās, šie atmiņu krājumi vislabāk atveras. Sākas viena tēma, tad atceries, ka vēl bija tāda un šitāda anekdote. Tu pastāsti savas, uzzini jaunas, un apcirkņi pildās. Lai gan jāteic, ka
man labāk patīk stāstīt kādus interesantus, smieklīgus notikumus, ko var labi iepīt sarunā, iemest vajadzīgajā brīdī, uzkurinot jautrību.
Ir patīkami, ja apkārt ir pozitīvi un jautri cilvēki. Dusmīgi cilvēki manā skatījumā dara dusmīgus darbus, un tādam darbam nebūs laba rezultāta. Teiksim, runājot par tiem pašiem ierēdņiem. Ja es kā apmeklētājs atnāku un mani tur sagaida tāds sausiņš, kuram nav nekā cilvēciska, visa vēlme iet uz turieni vēlreiz pazūd. Bet var taču arī normāli attiekties pret cilvēkiem. Vai tad gabals nokritīs, ja pasmaidīsi vai laipni atbildēsi? Arī apmeklētājam negribas iet uz tādu iestādi, kur zināms, ka būs tikai sausa saruna…
– Vai sausa runa?
– Nē, tā es nedomāju (smejas) … Jā, un, lūk, šādi tie joki arī rodas, uzķerot tādas vārdu spēlītes. Bet smieties vajag, jo cilvēkam smejoties darbojas vairāk nekā 260 muskuļu.
Komentāri