Šodien ar Latvijas Nacionālās operas izrādi – Dž. Pučini „Tosku” Pils parkā noslēgsies otrais augstas raudzes profesionālo mākslu apvienojošais festivāls „Cēsis 2008” . Jau var spriest par šīs vasaras ieceru īstenošanu, mākslas koncentrējot ārpus Rīgas, kā arī par Latvijas skatītāju un klausītāju izrādīto interesi. Taču festivāla rīkotāju mērķi ir tālāki – starptautiska aprite. Lai paplašinātu robežas un iekļautos Eiropas kopējā starptautiskā asinsritē, Cēsu Mākslas festivālam jāuzkrāj vismaz desmit gadu pieredze. Tāda ir kultūras ministres, Mākslas festivāla patroneses Helēnas Demakovas prognoze.
– Kas ir pamatā Cēsu Mākslas festivāla veiksmes stāstam jau otro vasaru?
– Pilsēta, kur notiek festivāls, protams, ir brīnišķīga, bet festivāla izdošanās galvenokārt atkarīga no rīkotājiem, un liela loma ir arī pašvaldības ieinteresētībai. Galu galā viens no festivāla iniciatoriem – Juris Žagars ir domnieks. Viņš pārzina pilsētas iekšējo situāciju, un tā ir kultūrai labvēlīga. Festivālam šeit ir perspektīva, jo Cēsīs pašlaik ir viena no tām pašvaldībām Latvijā, kura ļoti nopietni koncentrējas uz kultūras infrastruktūras attīstību. Tas liek domāt, ka festivāls nav viena vai divu gadu notikums. To nākotnē var saistīt gan ar pilsētas kultūras namu, kuru iecerēts pārbūvēt par akustisku koncertzāli, gan kādreizējo alus brūzi, kuru var turpināt pielāgot izstāžu vajadzībām, gan Cēsu pils rekonstrukciju – vietu, kur mākslām izpausties.
Festivāla veidotāju komanda ir ļoti ambicioza, bet labā nozīmē. Tādi nopietni cilvēki kā Juris Žagars, Indra Lūkina un Daiga Rudzāte festivālam grib sasniegt ne mazāk augstu līmeni, kā Jura brālis Andrejs Žagars sasniedzis Latvijas Nacionālajā operā. Pirmais festivāls pirms gada parādīja, ka ar mākslu saistīti notikumi var būt arī ekonomiski ienesīgi. Par pilsētu interesējas vairāk tūristu, pieaug apgrozījums sabiedriskajā ēdināšanā, viesnīcās. Dīvaini, ka to uzsveru, būdama kultūras ministre. Man būtu jārunā par garīgām lietām – kā festivāls bagātina cilvēku dvēseles, taču es gribu uzsvērt arī tautsaimniecisko dimensiju. Kamēr valstī ir spiedīgi ar līdzekļiem, jāprot piesaistīt sponsorus, un Cēsu projektā tie ir vairākumā. Sponsoru atsaucība apliecina, ka Cēsīm ir arī ekonomiskais potenciāls. Tā nav tikai mīlestība uz mākslu un mūziku.
– Kādas ir jūsu prognozes?
– Labi, ka festivāla direktoram J.Žagaram ir liela uzņēmējdarbības pieredze. Taču tik vērienīga festivāla rīkošanā, kāds tas piecu nedēļu garumā notiek Cēsīs, nepietiek tikai ar uzņēmību un zināšanām. Ir vajadzīga arī ļoti laba gaume un profesionāla pieredze kultūras jomā, jo mākslinieciskā līmeņa latiņai jābūt ļoti augstai. Analoga mākslas festivāla Latvijā nav. Es negribu nosaukt konkrēti, bet ir pilsētas, kur tas nav izdevies.
Es ceru, ka Cēsu Mākslas festivāla dzīvotspēja vairs nebūs atkarīga no konkrētu rīkotāju enerģijas, bet ideja pati sevi virzīs uz priekšu. Taču vēl paies vairāki gadi, kamēr festivāls, tēlaini runājot, pats sevi nesīs, jo būs uz popularitātes viļņa.
– Šogad arī jūsu vārds bija lasāms festivāla notikumu programmā. Jūs uzstājāties ar lekciju „Laikmetīgās mākslas tendences.”
– Laikmetīgā māksla ir mana tiešā profesija. Tas ir mans arods, kuru pieprotu vislabāk – rakstīt kritikas, rīkot izstādes.
Lai pietuvotos laikmetīgajai mākslai, ir nepieciešamas institūcijas – muzeji, izstāžu zāles. Latvijā pagaidām gan nav laikmetīgās mākslas muzeja, bet ik pa laikam rodas progresīvas izstāžu vietas, un tāda ir arī Cēsu Mākslas festivālā – vecajā alus brūzī. Pie tam ar ļoti nopietnu intelektuālu piedāvājumu.
Mana lekcija bija orientēta nespeciālistiem, kuriem interese par laikmetīgo mākslu radusies, pateicoties tam, ka Cēsīs iedibināts Mākslas festivāls.
– Kāds bija jūsu skaidrojums?
– Vienas definīcijas laikmetīgajai mākslai nav un nevar būt, ja jau kultūrai ir vairāk nekā 200 definīciju. Reiz brīnišķīgu definīciju laikmetīgai mākslai deva neviens cits kā Saeimas deputāts, piebaldzēns Pauls Putniņš. Viņš teica: „Caur šo mākslu runā mūsdienas.” Neko labāku neesmu izlasījusi nevienā profesionālās mākslas grāmatā.
Mana lekcija bija stāstiņi par mūsdienu cilvēka prāta un dvēseles kustībām – mūsdienu sabiedrībā sociālām vai pat metafiziskām. Tikai ar mūsdienu piesaukšanu vien nepietiek, lai definētu šīs mākslas ietvaru. Par atskaites punktu var uzskatīt jau 20. gadsimta sākumu. Pētot laikmetīgo mākslu, nākas secināt, ka valodas vai ideoloģisku uzstādījumu ziņā paralēli var būt norisinājušies pat viens otru izslēdzoši procesi.
– Ziņkāres dzīti, izstādi vecajā brūzī apmeklējuši ļoti daudzi, bet atzīst, ka neko daudz nav sapratuši, un tāpēc jautā: „ Kāda tam visam jēga?”
– Laikmetīgai mākslai piemīt dziļi pētnieciska funkcija, kas ļauj to atšķirt no citām mākslām un virza pašas attīstību. Mūsdienās daudzi cilvēki ir diezgan agresīvi noskaņoti pret laikmetīgo mākslu. Mans skaidrojums: ja cilvēkam nepatīk laikmetīgā māksla, iespējams, viņam dziļākā būtībā ir liela nepatika pret pašu laikmetu, pret mūsdienām, kas runā caur šo mākslu. Ieraudzīt savu laikmetu mākslas rādītā spogulī bieži vien nav nekas patīkams. Pie tam, lai šo mākslu saprastu, ir jāpieliek noteikta piepūle.
– Kāpēc, veidojot lekcijas vizuālo materiālu, pašus pirmos žanra raksturošanai jūs izraudzījāties Kaspara Podnieka darbus?
– Lekcija notika Cēsīs, un Kaspars ir mākslinieks turpat netālu – no Drustiem, arī Drustu pagasta padomes deputāts. Viņš lieliski apliecina reālismu laikā, kad mākslā pastāv manipulētais, digitālais attēls. Kaspara mākslā viss ir īsts – govs, piens, pļavā novilkta sarkana svītra. Arī deputāts viņš ir īsts. Kaspara lielformāta glezna „Drustu pastorāle” tapa, aizvedot uz Rīgu un skvērā pie operas noliekot īstu modeli – Drustu govi. Tas bija ļoti grūti izdarāms, bet šī darba rezultātā vistiešākā veidā tika īstenota jēgas nobīde. Ļoti reālistiski uzzīmēta govs uz operas fona.
– Vai ir iespējams tikai ar to, ka vairāku mākslinieku darbi apskatāmi vienkopus, tuvoties izpratnei par laikmetīgo mākslu?
– Arī nestudējot šo mākslu, tai var tuvoties, jo tā stāsta par mūsdienām.
Latvijā nespeciālistiem pietuvoties laikmetīgajai mākslai daudz palīdzējis arī teātris. Cēsu izstādē šo žanru pārstāv Katrīna Neiburga, kura strādājusi arī pie vairākiem operas uzvedumiem.
Lai analizētu sabiedrību, pētītu identitātes jautājumus, nodarbotos ar individuālām mitoloģijām, daudzi mākslinieki par pamatu izmanto dokumentu. Pirms vairākiem gadiem Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja lielisku izrādi, kuras pamatu veidoja padomju laika radio ieraksti. Arī viņa jaunākajā izrādē„Klusuma skaņas”, kura tagad ir pieprasīta Eiropā, ietverta laikmetīgā māksla. – Pie laikmetīgās mākslas izstādes Cēsīs stāv spoža automašīna – balva, kura tiks kādam māksliniekam. Vai tāds žests nav apdraudējums mākslas radīšanas neatkarībai?
– Mūsdienu mākslai sāk piemist izrādes fenomens. Mēs dzīvojam patērētāju sabiedrībā. Ar to jārēķinās. Ne vienmēr varam runāt par mākslas alternatīvu, kaut arī tās netrūkst.
– Cēsu dome sākusi īstenot projektu par modernas koncertzāles izveidošanu, bet bez valsts finansiāla atbalsta tas nav iespējams. Kādas prasības valsts izvirzīs pašvaldībai?
– Runa ir par labu akustiku koncertzālē. Tā ir galvenā prasība. Ikdienā koncertzālē darbosies pašvaldības izveidots menedžments. Kultūras ministrija nevar neatkarīgām vienībām, kas atrodas pašvaldības pārziņā, kaut ko uzspiest.
– Šī gada lielākais notikums kultūrā bija Dziesmu un Deju svētki. Liels emocionāls pacēlums, bet netrūka arī kritikas. Vai esat gatava to uzklausīt?
– Dziesmu un deju svētki palikuši labā atmiņā. Šovasar tauta piedzīvoja milzīgu pacēlumu. Taču kritizēts tiks vienmēr, un kritikai ir jābūt. Pirms Dziesmu svētkiem es Nacionālajā bibliotēkā lūdzu, lai man sakopē publikācijas republikas un reģionālajā presē – pārdomas pēc iepriekšējiem Dziesmu un Deju svētkiem. Tad tās kritikas bija nesalīdzināmi vairāk, nekā vēroju šogad. Taču vēl tikai būs konference, kurā šos svētkus zinātniski izvērtēs, un spriedēji būs profesionāļi. Politiķi nevar jaukties, kad virsdiriģenti un virsvadītāji izvēlas vai vētī repertuāru.
– Cik ilgi jūs pabijāt svētku noslēguma dziesmotajā naktī?
– Pārāk ilgi ne, dzīvesbiedrs gan, jo dziedāja uz skatuves. Draugi latvieši, kas dzīvo Francijā, man bija uzticējuši savu bērniņu, un viņu vedu uz mājām. Tagad varu atzī-
ties, ka svētku naktī jutu lielu atbrīvotību, jo viss labi beidzies. Lielā atbildība par svētku izdošanos man radīja pamatīgu stresu.
– Vai ministres darbs savā ziņā neliek justies vientuļai?
– Nē, jo tas ir komandas darbs. Es aiz sevis jūtu visus Latvijas kultūras darbiniekus.
Komentāri