Lai parunātu par to, kā šobrīd klājas rajona profesionālās izglītības lauciņā, uz sarunu aicināju valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma direktoru Imantu Kupču, Jāņmuižas profesionālās vidusskolas direktori Mairu Apsīti un Cēsu 4. arodvidusskolas direktoru Vincentu Nagli.
– Kā vērtējat profesionālo izglītību šobrīd?
Imants Kupčs: – Man šķiet, ka ar arodizglītību viss ir kārtībā, lai arī varbūt kāds tā nedomā. Atverot avīzes, tās pilnas ar sludinājumiem – vajadzīgi darbinieki specialitātēs, kurās sagatavojam. Tātad jāsecina, ka bezdarbniekus arī it kā negatavojam. Jautājums, kāpēc viņi neiet strādāt savās specialitātēs? Atliek paanalizēt, cik cilvēkam aiziet laika, lai aizbrauktu uz darbu, cik līdzekļu jāiztērē, lai atmaksātu transportizdevumus, cik viņš uzņēmumā saņem un cik paliek pāri ēšanai un dzīvošanai? Nav brīnums, ka, piemēram, mūsu audzēkņi, kuri mācījušies autotransporta apkalpošanu, strādā būvniecībā. Viņi paši atzīst, ka par tādu atalgojumu nav gatavi strādāt autoservisā. Kopumā paanalizējot profesionālo izglītību, domāju, ka viss tiešām ir kārtībā. Visas profesionālās izglītības iestādes strādā. Domāju, ka profesionālo izglītības iestāžu skaits būtu jāpavairo. Ja būs ERAF līdzekļi, varētu pārkārtot vispārējās izglītības iestādes jeb vidusskolas par profesionālās izglītības iestādēm. Vidusskolās lai iet tikai tie, kuri vēlas apgūt humanitāros virzienus. Domāju, ka Cēsīs pavisam droši kādas vidusskolas vietā varētu atvērt vēl kādu profesionālās izglītības iestādi. Un runāt par to, ka kāda arodskola būtu jāslēdz, jo nav vēlamās efektivitātes vai piepildījuma, ir nevietā. Tad jau jaunieši paliks bez izglītības. Kur tad viņi ies mācīties?
Vincents Naglis: – Ja atgriežamies pie pieminētās bezdarbnieku sagatavošanas, man ir sava pārliecība, ņemot vērā to pieredzi, kuru esmu guvis no vācu kolēģiem. Lai mūsu arodizglītības sistēmā vispār izslēgtu tādu jēdzienu kā bezdarbnieku sagatavošana, ir viena nianse, kura būtu jāīsteno. Tiesa, tas būtu jau valsts līmenī risināms jautājums. Proti, ka 9. klases beidzējs, nākot uz arodskolu, jau iepriekš noslēdz līgumu ar kādu uzņēmumu, kas viņu rekomendē un sūta konkrēto specialitāti apgūt. Tad audzēknis būtu šim uzņēmumam piesaistīts visu to laiku, kamēr mācās arodskolā. Būtu arī nodrošināta prakses vieta. Ja runājam par mūsu skolas prakses vietām, šis jautājums mums ir atrisināts. Mūsu skolas reģistrā ir 90 uzņēmumi, ir plaša izvēle, kur skolēnus sūtīt praksē.
Maira Apsīte: – Skolā novembrī rīkojām konferenci “Jaunais speciālists darba tirgū” un runājām par sev aktuāliem jautājumiem ar audzēkņiem un uzņēmējiem. Jāatzīst, ka pēc konferences esam sarosījušies gan mēs, gan darba devēji. Esam noslēguši daudzus sadarbības līgumus par to, ka mums tiks piedāvātas prakses vietas trīs, četriem audzēkņiem. Skolām pašām ir jāmeklē ceļš, kā sakārtot un risināt aktuālas problēmas. Es arī domāju, ka profesionālajā izglītībā viss ir kārtībā. Mums vajadzētu tikai nedaudz vairāk to cilvēku, kuriem būtu brīvs laiks nodarboties ar sadarbības jautājumiem un Eiropas fondu piesaistīšanu.
– Cik konkurētspējīgs jaunais speciālists ir darba tirgū, ņemot vērā to, ar kādām zināšanām viņš pabeidz pamatskolu, un to, ar kādām zināšanām profesionālās izglītības iestādi?
Imants Kupčs: – Tas, kas mani šobrīd uztrauc, domājot par tehnikuma audzēkņiem – daudzus nākas atskaitīt. Tas ir nepatīkamākais. Nekādi nespējam daudzus jauniešus ieinteresēt mācīties. Atsevišķos gadījumos trūkst vecāku palīdzības, arī pašvaldības, lai motivētu audzēkni apmeklēt skolu, kas ir būtiskākais. Kad audzēkņi ierodas skolā, gribētos, lai viņi izmantotu tās iespējas, ko mēs piedāvājam. Šobrīd konkurētspēju darba tirgū vispirms nosaka cilvēka attieksme pret darbu – vai viņš pienākuma cilvēks. Protams, nevaram sagatavot arodskolā superklases speciālistus. Nepieciešama katra audzēkņa vēlēšanās pēc iespējas vairāk attīstīties, izglītoties un gūt plašāku redzesloku. Svarīgas mūsdienās ir arī svešvalodu zināšanas, lai elementāri varētu komunicēt ar klientiem. Ja tā būtu, tas noteikti paaugstinātu mūsu audzēkņu konkurētspēju darba tirgū. Bez tam mums skolā ļoti aktuāls jautājums – tiklīdz jaunieši sasniedz 18 gadu vecumu, tā dodas prom uz ārzemēm. Nevaram viņus atrunāt palikt un pabeigt mācības.
Maira Apsīte: – Pie svešvalodām piebilstot – svarīga mūsdienās ir arī krievu valoda, kuru jaunieši pārzina arvien mazāk. Bet vispār ir tā, ka daudzi atnāk uz profesionālās izglītības iestādi un domā, ka būs ļoti viegli. Esam piedzīvojuši tādas absurdas situācijas, ka devīto klašu audzēknis atnāk iestāties skolā un jautā, ko mēs te piedāvājam. Un faktiski ir vienalga, vai mācīties par automehāniķi, celtnieku vai ēdināšanas speciālistu. Tā tam tomēr nevajadzētu būt. Devītās klases beidzējam kaut nedaudz vajadzētu saprast, kāda specialitāte viņu spētu ieinteresēt un turpmāk saistīt.
Vincents Naglis: – Uzņemšanas komisijā piedalos katru gadu. Mums nekad nav bijusi problēma nokomplektēt kādu grupu, jo ar tām specialitātēm, kādas mēs mācām, nav daudz izvēles iespēju. Ja specialitāte saistoša, jaunieši nāk. Taču dažkārt jaunieši pārrēķinās, vai spēs apgūt arī vidējo izglītību. Slodze nav maza – visus četrus gadus nopietni tiek apgūts arods un vidējā izglītība. Ja audzēknis spēj savienot, viss ir kārtībā.
– Vai daudz pirmkursnieku pa-met mācības?
Maira Apsīte: – Viņu ir nepiedodami daudz. Taču ir tā, ka bieži audzēkņi pat nav jāatskaita, viņi pāris mēnešus pamācās un paši aiziet. Jūt, ka ir par grūtu. Manuprāt, lielākā kļūda ir tā, ka, sargādami bērnu tiesības, esam aizmirsuši viņus radināt pie darba. Patiesībā, kā tad tu par cilvēku tapsi, ja ne darbā. Bet viņu vietā tīrot tāfeles, iznesot atkritumu spaiņus, mēs nevaram gaidīt, ka, atnākot uz arodskolu, jaunieši būs gatavi strādāt. Varbūt mums vajadzētu novērst šīs absurdās situācijas, kuras esam pieļāvuši ,un nebūs jāsaskaras ar situāciju: “Man ir grūti, un es eju projām!” Arodskolā nevar mācīties cilvēks, kuram kaut kas ir par grūtu. Tā ir dubulta slodze, un tas lielākoties ir smags darbs.
– Cik daudz interesentu skolās ierodas pavasaros, kad ir atvērto durvju dienas?
Maira Apsīte: – Ekskursantu katru gadu, protams, netrūkst. Šogad mūsu skolā atvērto durvju diena būs marta beigās, aprīlī vienu nedēļu veltīsim, lai potenciālie mūsu skolas audzēkņi var izmēģināt daudzas lietas, ko ikdienā mācām. Ļausim pastrādāt praktiskajās nodarbībās. Gribu teikt, ka šogad pārsteidzoši ieinteresētas ir arī pamatskolas. Labprāt mūs aicina pie sevis ciemos.
Imants Kupčs: – Arī mums šogad atvērto durvju diena paredzēta citādāka. Skolēnus dalīsim grupās, kuriem kas interesē. Ja interesē, piemēram, datorsistēmu tehniķa specialitāte, tad par to arī stāstīsim un rādīsim.
– Vai vecāki seko līdzi bērnu gaitām?
Maira Apsīte: – Mani satrauc tas, ka bērni paliek vieni. Ļoti daudziem vecāki ir ārzemēs, un tie ir bērni, kuri Ziemassvētkos jūtas skumji. Viņiem apsola, ka aicinās ciemos, bet neuzaicina. Viņi paliek bez vecākiem, un tad ir arī uzvedības problēmas. Ir labi, ja mēs zinām, kādēļ šīs problēmas sākas. Bet dažkārt jaunieši cenšas noslēpt ģimenes problēmas. Lai kā arī liktos, tomēr šie bērni nav tik lieli, lai nepārdzīvotu. Pat astoņpadsmitgadīgs jauns cilvēks jūtas vientuļš, ja viņam neviena nav mājās. Tur es saskatu lielu problēmu. Viņiem ir nauda, bet nav tuvu cilvēku. Lai kā mēs censtos, visiem aizstāt tuvos cilvēkus mēs nevaram. Bet skaidrs ir viens, ka profesionālo izglītību norakstīt pavisam nevar vien tādēļ, ka mēs pildām arī sociālo funkciju. Risinām daudzas problēmas, kuras patiesībā būtu jārisina vecākiem. Bērni ir brīnišķīgi, bet bieži viņiem pietrūkst mīlestības.
Imants Kupčs: – Būti ideāli, ja kāds no ģimenes painteresētos, vai viņa bērns šodien ir nolēmis doties uz skolu, vai kur citur? Kā viņam skolā gājis un tā tālāk? Bet, ja vecākiem nav intereses, tad ir grūti.
Maira Apsīte: – Jā, mēs varētu vēlēties lielāku vecāku interesi par to, ko bērni skolā dara.
– Vai daudz absolventu uzreiz sāk strādāt? Varbūt iestājas augstskolās uz papildina jau iegūtās zināšanas?
Imants Kupčs: – Rezultāti nav slikti. Pagājušajā gadā uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti vien aizgāja 25 mūsu skolas absolventi. Kopumā pavērtējot, apmēram 30 procenti audzēkņu aiziet mācīties tālāk. Daudzi vēlas papildināt zināšanas citā jomā. Pabeidz, piemēram, automehāniķus un aiziet studēt finanses, lai varbūt vēlāk varētu uzsāk savu uzņēmējdarbību. Taču daudzi uzreiz sāk darba gaitas.
Maira Apsīte: – Tas ir ļoti labi, ka absolventiem ir iespēja studēt augstskolās. Bet profesionālo skolu pamatuzdevums, protams, ir viņus sagatavot darba tirgum. Jāpriecājas, ka absolventi strādā, pat ja bieži vien tās ir radniecīgas nozares. Daudzi no mūsējiem turpina mācības Rīgas tehniskajā un celtniecības koledžā. Jāpriecājas, ka audzēkņi studē arī lauksaimniecības profesijās.
Vincents Naglis: – Mūsu audzēkņi lielākoties sāk strādāt, jo viņus uzņēmēji ātri izzvejo jau no pēdējiem kursiem. – Kādas perspektīvas ir lauku nozaru audzēkņiem?
Imants Kupčš: – Šobrīd no Zemkopības ministrijas ir liels atbalsts lauksaimniecībai, bet arī pašiem jādomā, ko darīt. Kā dzirdu, būs aktīva rapša audzēšana un biodegvielas ražošana. Visos četros Latvijas reģionos ir pārstrādes uzņēmumi. Varbūt mums jāsāk domāt par speciālistu sagatavošanu tieši šāda veida lauksaimnieciskai ražošanai. Bet tajā pašā laikā gribētu teikt, ka visnabadzīgākā materiāltehniskā bāze mums ir tieši lauksaimniecības izglītībā. Iekārtas ir ļoti dārgas. Ceram uz ERAF līdzekļiem un projektiem, ka kaut kā varēsim šo bāzi pilnveidot.
Maira Apsīte: – Tiesa, lauksaimniecības izglītību Zemkopības ministrija šobrīd atbalsta visiem spēkiem. Nezinu nevienu citu mi-nistriju, kura tik ļoti rūpētos par savējiem. Bet ko redz jaunieši, kuri iegūst izglītību, lai strādātu šajā nozarē? Sūro un nestabilo realitāti. Kaut vai situācija, kādā nokļuvuši cukurbiešu audzētāji. Ja kāds cukurbiešu audzētājs bijis starp mūsējiem, tad kāda viņam vairs perspektīva? Bet ja raugās gaišajā nākotnē, domāju, ka viss ir mūsu pašu rokās. Ar abām acīm vaļā jāskatās, kas varētu būt vajadzīgs.
– Vai ir iespējams sagatavot speciālistus laikā, kad tik strauji mainās tehnoloģijas? Piemēram, datortehniķus, kuri ir gan Priekuļos, gan Jāņmuižā.
Maira Apsīte: – Mēs nekad netiksim līdzi straujajai tehnoloģiju attīstībai, bet ir svarīgi, lai mēs iemācītu audzēkņiem zināšanu pamatus.
Imants Kupčs: – Kas attiecas uz datortehniķiem, mūsu materiāltehniskā bāze šobrīd ir nodrošināta labā līmenī. Par datortehniku patlaban nav jāuztraucas. Raizes sagādā, kā ar materiāltehnisko bāzi nodrošināt audzēkņus lauksaimniecības no- zarē.
– Kas jauns gaidāms tuvākā vai tālākā nākotnē jūsu izglītības iestādēs?
Maira Apsīte: – Varu pateikt, ka beidzot uz skolu nāks strādāt jauni cilvēki. Par to ļoti priecājos. Nākamajā gadā divi augstskolu absolventi sāks strādāt. Pedagogu trūkums ir smaga problēma mums visiem. Tāpēc priecājos, ka spējam piesaistīt jaunos. Imants Kupčs: – Runājot par nākotnes skatījumu, pirmais ir pedagogu piesaiste. Vai tie būtu jaunie pedagogi, vai iespēja kādu pārvilināt no Jāņmuižas vai kādas citas vidusskolas. Mēs pie tā strādājam. Pedagogu tiešām trūkst. Mums nav tādas jomas, kur pedagogu būtu pārpilnība. Katastrofāla situācija veidojas informāciju tehnoloģijās, svešvalodās, lauksaimniecības mehanizācijas jomā. Pie nākotnes iecerēm vēl varu piebilst, ka Zemkopības ministrija mūs ir rosinājusi, lai nākamajā gadā uzņemam divas grupas lauksaimniecības specialitātē. Par to tagad cītīgi domājam.
Vincents Naglis: – Skolā varētu strādāt tikai pie kvalitātes uzlabošanas, jo skola mums ir maza. Dzīvojam kā siļķes mucā. Esam audzēkņus uzņēmuši tik, cik vien ir iespējams. Mums nav sporta zāles. Varbūt būs kādi projekti, bet bez pašvaldības atbalsta tik un tā neiztikt. Maira Apsīte: – Piekrītu, ka jāstrādā vairāk, lai uzlabotu kva-litāti. Domājam par tālākizglītības iespējām pieaugušajiem.
– Vai savstarpējā konkurence nedaudz netraucē?
Maira Apsīte: – Tas liek sarosīties.
Imants Kupčs: – Uzņemšanas rezultāti liecina, ka visām trim skolām audzēkņu pietiek. Būtu labi, ja mēs vien varētu saglabāt tos, kuri pie mums atnāk. Tas ir aktuālākais jautājums.
Komentāri