
Aptieka ar vēsturi. Dzērbenes pagasta aptiekāre Ingrīda Siliņa stāsta, ka aptiekai ir vairāk nekā simts gadu, un atzīst, ka tagad tai jāpārdzīvo grūti laiki.
Dzērbenes pagastā aptiekas ēkai ir vairāk nekā simts gadu. Tajā saglabāti farmaceitu dokumenti un aptiekāru piederumi pat no 1890. gadu beigām.
Aptiekas vadītāja Ingrīda Siliņa stāsta, ka ēkas bēniņos atrastas daudzas interesantas lietas, kuras lielākoties apmeklētāji var apskatīt, iegriežoties aptiekā.
„Kāda ir ikdiena? Negribas gausties, bet neko priecīgu pastāstīt arī nevaru. Rajonā ir trīs aptiekas, kuru apgrozījums ir tik zems, cik vien var būt. Viena no tām ir Dzērbenē. Nezinu, kur tie cilvēki ir, bet līdz aptiekai atnāk retais. Ir dienas, kad neiegriežas neviens. Pat kases aparātu palaist nevaru. Bet visām lauku aptiekām jau tik slikti neiet. Jāsaka – lauki no laukiem arī atšķiras. Nezinu, kāpēc Dzērbenē tas tik slikti. Ja aptiekas ēka būtu vairāk centrā, varbūt būtu citādi. Nezinu īsti, kur atbildi meklēt,” saka I. Siliņa un domā, ka visbiežāk nepieciešamākos medikamentus nopērk Cēsīs.
„Lielās aptiekas uz lielā apgrozījuma rēķina medikamentus ir spējīgas tirgot par nedaudz zemākām cenām nekā to var atļauties lauku aptiekas. Būtu jau labi, ja visām, būtu noteiktas vienādas cenas,” prāto aptiekas vadītāja un atzīst, ka padomju laikos tā bijis.
„Manā gadījumā šis noteikti nav bizness. Es pat nezinu, kas tas ir,” saka aptiekāre. Vaicāta, kādas zāles laukos cilvēki visvairāk pērk, atbild: „Kompensējamos medikamentus. Vitamīnus, tējas vairs nepērk. Katrs kaut kā laikam cenšas iztikt ar medu un pašu lasītām tējiņām. Laikiem ejot, aptiekas funkcijas un ikdiena noteikti ir mainījusies. Kad vēl sākumā pašai bija jātaisa visas zāles, pulveri, bija interesanti. Nebija kā tagad, kad visas tabletes jau gatavas. Tagad jau farmaceits vairāk ir kā pārdevējs un konsultants. Taču neatzīstu pašapkalpošanās aptiekas, kuras jau Rīgā pieejamas. Domāju, tas nav pareizi. Cilvēkam ir nepieciešams padoms par jebkuru medikamentu, kuru viņš iegādājas. Aptieka nav gluži tā vieta, kur katrs var ieiet un iepirkties pats,” domās dalās Ingrīda un rāda, ka ēkas bēniņos nesen atradusi 1939. gada farmācijas likumu, par kuru arī šobrīd valdība šķēpus lauž.
„Saglabājušās gan mēbeles, gan dokumenti un dažādas interesantas grāmatas. Arī sadzīves priekšmeti. Pie manis uz aptieku, īpaši vasarās, brauc arī dažādu skolu skolēni, kuriem sniedzu teju vai nelielu farmācijas vēstures stundu,” saka aptiekas vadītāja un rāda 1899. gada aptiekas parādu grāmatu, kurā minēti toreizējo aptiekas apmeklētāju uzvārdi, kuri iepirkušies uz parāda.
„Daudzi gan saka, ka Dzērbenes aptiekai ir laba aura, bet šķiet, ka ar to vien nepietiek. Būtu prieks, ja aptieka nedaudz atdzīvotos,” saka vadītāja.
Komentāri