Gada nogale ir maģiskākais laiks. Tas ir bijušā un nākošā, vecā un jaunā, zināmā un neziņā tītā, piedzīvotā un tā, kas vēl būs jāpiedzīvo, krusta punkts. Tas ir apstāšanās brīdis, lai arī tikai viens vienīgs mirklis.
Vīrs 31. decembra vakarā, iededzot sveci uz svētku galda, atminas gada laikā padarīto. Sev uz pleca uzsit par labi padarītiem darbiem, bet galvu pakrata, kad atminas, ko nav iespējis izdarīt, vai arī to, kas palicis nepadarīts. Te nu viņš nodomā – vēl viens gads paskrējis. Aizskrējis. Ko nesīs nākamais?
Sēžot pie zirņu bļodas un uzdzerot parūgušu kefīru, vīrs iedomājas, ka zirņi tomēr būs jānoēd visi. Tas, lai nākamajā gadā būtu mazāk asaru. Lai gan labi viņš zina, ēd vai neēd, asaras nāks pašas no sevis… bet zirņus tomēr mutē bāzt nepārstāj. Kas zina, ja nu…? Jānoēd, visi jānoēd.
Zilais TV ekrāns raida kāda uzpucēta valsts vīra runu. Labu runu, saturīgu, bet kaut kā ausis vairāk saklausa kaimiņu suņu rejas un radio dziesmu blakus istabā. Nogurums. Fizisks nogurums no zilajiem TV ekrāniem un vīriem stērķelētajās
apkaklēs. Tik daudz kā pēdējā laikā bijis. Vairs negribas dzirdēt, vērtēt, analizēt un pētīt.
Ak, vecais sienas pulkstenis sit pēdējās minūtes līdz Jaunajam gadam. Vīrs pieraušas kājās un ielej dzirkstošu vīnu. Glāze jāpaceļ. Noteikti jāpaceļ. Lai izdodas, lai ir, lai dzīvojam. „Prieku! Mieru! Saticību! Labklājību! Veselību!” domās sauc vientuļais vīrs. Atskan mobilā telefona zvans. Bērni zvana. Viens no Rīgas, otrs no kādas tālākas zemes. Arī tur Jaunais gads sagaidīts. Arī tur visi līksmi smej. Lai smej!
Aiz loga sārtas, zaļas, zilas dzirkstis lec. Kāds raķetes šauj! Kam gan mūslaikos naudas tik daudz? Bet lai šauj. Jaunais gads vienmēr ar tādu troksni nāk. Ar uzzīmētām ugunspuķēm, ar svētku mirdzumu acīs.
No galda jānorauš vēl netīrie trauki, vēl cūkas cepetis ledusskapī jāieliek. Un vēl viens pīrāgs… Arī Jaunajā gadā tas noderēs. Sveces liesmiņa jānopūš. To iedegs citu vakaru. Vēl līdz gaismai strēķītis jānogaida. Tik ātri gaisma vēl nenāks. Vēl ne. Būs jānogaida.
Var likties pie miera. Vien kaimiņu suņi vēl nedod miera. Kāds vēl kaimiņos līksmos līdz rīta ausmai. Bet Jaunais gads sagaidīts. Kāds tas būs, to laiks vēl rādīs. Galvenais, ka sagaidīts…
Komentāri