“Divus gadus dzīvoju pa Rīgu. Studēju, strādāju. Tagad skaidri zinu, ka doma par dzīvošanu galvaspilsētā jau izmesta no galvas. Man nepatika burzma, nepatika pilnās ielas un sabiedriskais transports. Tagad nedēļas nogalēs turpinu mācīties, kamēr nebija mazā Kristera, strādāju Cēsīs. Priecājos, ka laiku varu veltīt tēvatēva mājas sakārtošanai,” stāstīja Inga Dreimane un piebilda: “Lepojos, ka esmu lauku meitene. Un vismaz vēl gadu, kamēr mazais augs un nevajadzēs atgriezties darbā, noteikti būšu kārtīga lauciniece.”
Pašlaik jaunie kopā ar vecākiem atjauno dzimtas mājas “Kalna Cerus”. Šovasar senā lauku māja tikusi pie ūdensvada un kanalizācijas.
“Plāni jau ir lieli, darba arī daudz. Pašlaik arī daru visu, ko protu, jo regulāru algotu darbu nestrādāju. Ar laiku jau, domājams, dzīve tomēr paies Cēsīs, tikai nedēļas nogales laukos. Gluži tāpat, kā bija dzīvojot Rīgā – brīvdienās vienmēr bijām klāt,” tā Jānis Salmiņš.
Jaunā ģimene neslēpj, ka gan atgriezušies savā pagastā, bet domājuši iegādāties dzīvokli Cēsīs. Tagad ieņēmuši nogaidošu pozīciju, jo jāpavērtē īpašumu cenu kritumi un kāpumi.
“Mārsnēni mums patīk tāpēc, ka te ir īsti lauki un kārtīgs lauku miers. Kas traucē? Nesakārtotie ceļi ir vienīgais, kas beidz vai nost. Tās bedres ir jāsataisa. Tas būtu pirmais darbs, kas jāizdara – ceļi jāsakārto, lai tie, kas strādā tuvākajās pilsētās, bet vēlas dzīvot laukos, varētu ērti aizbraukt un atgriezties,” tā Inga, bet Jānis atzīst: “Kad man saka – tu savos Mārsnēnos, es vienmēr atbildu – Mārsnēnos vēl ir labu labie lauki, tie nav neapdzīvoti, te cilvēki nav nolaidušies. Ja kāds šaubās, lai aizbrauc un salīdzina – Zosēnos, Zaubē ir daudz lielāks klusums un, manuprāt, bezcerība.”
