
Vecpiebalgas pakalnu ainavā ”Vēveru” vējdzirnavas būs vēl viens tūristu apskates objekts.
Gadu gaitā tās piedzīvojušas dažādus laikus. Celtas ap 1880. gadu uz ”Kalnvēveru” zemes, kas toreiz bija Vecpiebalgas lielākā saimniecība.
Tikai pateicoties cilvēku attieksmei un izpratnei, tās ir retas Latvijā, kuras nav sabrukušas un iespējams restaurēt.
”Zinātņu akadēmijas ekspedīcijā atrada šo ļoti labi saglabājušos ciemu, ieteica Kultūras ministrijai, tika pieņemts lēmums, ka Brīvdabas muzejam
pamazām ”Vēveros” jāveido filiāle. No 1974. gada ēkas, kuras palika brīvas, iegādājās muzejs. Kad dalīja zemi, divu bijušo saimnieku zemes
kļuva par muzeja īpašumu, arī dzirnavas,” stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēstures doktors Mārtiņš Kuplais.
”1975.gadā pirmajā klājā uzkāpu un nobruku lejā. Cepuri norāvām lejā, mainījām, uzlikām jaunu. Dzirnavas bija varenas, žēl bija, ka aiziet postā, ” atceras bijušais kopsaimniecības būvdarbu vadītājs Ainars Pizāns un piebilst, ja priekšsēdētājs Andrejs Jurciņš nebūtu to darījis, viss būtu sabrucis. Tā dzirnavas stāvēja. Lai nesabrūk, jumtu paremontēja, arī skaidas mainīja. Pirms trim gadiem tika nolemts, ka jāatjauno. Darbi tika uzticēti Vecpiebalgas firmai ”Balga”.
”Kad ienācām, paskatījāmies griestos un redzējām debesis. Galvenās koka konstrukcijas ir vecās, pārējais viss jauns, pašu taisīts. Spārni divas reizes impregnēti, redzēs, cik ilgi turēs. Zinātāji saka, ka ilgāk par 15 gadiem tie nekalpo. Spārni regulāri jāgriež, citādi nolieksies. Kad lielāks vēja pūtiens, vīri spārnus noturēt nevar, par to paši pārliecinājāmies. Āra galerija nav skatu laukums, kā dažs domā, tā arī agrāk tika būvēta spārnu apkalpošanai,” stāsta SIA vadītājs Ilmārs Glāzers un ar gandarījumu piebilst, ka vējdzirnavas katram vecpiebaldzēnam pazīstamas un ir liels gods tās atjaunot. ”Vēveru” vadītājs Edgars Žīgurs uzsver, ka vējdzirnavas lauku sētā ir ļoti būtisks objekts. ”Te būs informācijas stendi, lai ikviens var uzzināt gan šīs celtnes vēsturi, gan arī saprast, kā kādreiz notikusi malšana.
Lai gan vieta nav tik sena, 20.gadsimta sākums, par dzirnavām nav ļoti plašas informācijas,” domās dalās Edgars Žīgurs un piebilst, ka diemžēl malšana dzirnavās nenotiks, atjaunot to izmaksātu pārāk dārgi.
Mārtiņš Kuplais zina stāstīt, ka Latvijā patlaban nav vairāk par piecām vējdzirnavām, neskaitot tās, kuras pārvestas uz muzejiem. ”Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija vairāk nekā 400 vējdzirnavas, vidēji katrā pagastā vienas. Dzirnavas bija rūpniecības uzņēmumi, un pēc atskaitēm var redzēt, ka dažas apkalpojušas simts, divsimt saimniecības. Ziemeļvidzemē vairs nevienas nav saglabājušās, mūru gan daudz. ”Vēveros” tās saglabājušās, jo vietējā kolhoza vadība saprata vēsturisko vērtību,” stāsta Mārtiņš Kuplais un uzsver – kā tūrisma objekts tās noteikti interesēs daudzus. ”Skolniekam prasu, kas ir pūrs. Viņš atbild: ”Tas, ko dabū pūrā.” Te varēs redzēt pūru, puspūru. Kāds izskatījās mandeļu gaņģis? Tāds pats kā miltu gaņģis.
To visu
te
varēs
redzēt,” saka Mārtiņš Kuplais un ir pārliecināts, ka nākotnē ”Vēveri” varētu būt ekomuzejs. Šī ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur var redzēt dabisko vidi, kur nekas netiek pārveidots. Tam piekrīt arī pagasta padomes priekšsēdētāja vietniece Marija Supe, piebilstot, ka ekskursants var neiet skatīties mājas, klētis, var vienkārši pastaigāties. ”Atrast līdzsvaru no pasaules negatīvās enerģijas, dvēseles mieru. Pagasta audējām jau ir idejas, ka te varētu rīkot segu izstādes. ”Vēveros” regulāri notiek vidusskolas konkurss ”Zeltene”,” domās dalījās Marija Supe.
”Vēveri” īpaši reklamēti netiek. Kā stāsta Edgars Žīgurs, daudzi, kas nopirkuši lauku mājas, grib tās restaurēt un brauc skatīties, kādas izskatās vecās ēkas. Šurp brauc ģimenes, skolēnu grupas, regulāri arī franču tūristi, kurus saista neskartā daba. Ir iecere, ka viņi te varēt pavadīt visu dienu, mācītos aust, melnajā virtuvē cept maizi, pabraukt ar laivu, pabūt dabā,” stāsta ”Vēveru” vadītājs un piebilst, ka nākotnē ciemā un vējdzirnavās varētu rīkot arī plašākus pasākumus.
Komentāri