Gandarījums. Izdevuma “Kālis ir brālis” tapšanā iesaistījās arī Aija Gobiņa (no kreisās), Elita Reinharde un Astrīde Rozīte. FOTO; Sarmīte Feldmane
Kālis nav tas dārzenis, ko daudzi liek ikdienas galdā. Gan tāpēc, ka nav tik populārs kā citi, piemēram, kartupeļi, gan tāpēc, ka īsti garšīgus kāļus vairs nevar nopirkt. Latvijā tos audzē retais.
Sens un dažādi izmantojams
“Kālis tāpat kā rācenis un rutks ir senākais sakņaugs Latvijā. Avoti liecina, ka tas audzēts jau viduslaikos, bet gan jau arī senāk. Par to, kā kāļi atnāca uz mūsu dārziem, ir vairākas versijas: no vikingiem, no Ziemeļaustrumiem un Austrumiem. Kāļiem Ziemeļeiropas tautu uzturā bijusi nozīmīga vieta. Kad tās vēl nepazina kartupeļus, kāļi bija viens no pamatēdieniem, būtiski, ka tos var arī uzglabāt ziemai,” stāsta biedrības “Slow Food Straupe” valdes priekšsēdētāja Astrīde Rozīte un uzsver, ka savulaik kāļi cepti un vārīti, skābēti un marinēti, arī krusteniski sagriezti, pārlieti ar medu un krējumu, sautēti krāsnī un pasniegti kāzās kā saldais ēdiens.
Vēl 70.gados daudzi dārzos audzēja kāļus, tie auga arī kopsaimniecību laukos. Dati liecina, ka 70.gados kāļi aizņēmuši 13 procentus no sakņu dārzeņu platībām. Savukārt pērn Lauku atbalsta dienestā Eiropas maksājumiem deklarēti vien 73 hektāri kāļu.
““Slow food” uzmanības lokā vienmēr bijusi bioloģiskā daudzveidība, tās saglabāšana. Latvijas tautas selekcijas šķirnes Ābolu dzeltenie kāļi atkal aug, no tiem pavāri gatavo dažādus ēdienus, un kāļi atgriežas mūsu ēdienkartē,” saka A.Rozīte un uzsver, ka, sadarbojoties zinātniekiem, zemniekiem un pavāriem, var izdarīt daudz. Biedrība plašam interesentu lokam izdevusi brošūru “Kālis ir brālis. Ceļam galdā Latvijas Ābolu dzeltenos”. Tajā par šķirnes pasargāšanu no izzušanas , par to, kā izaudzēt kāļus, bet “Slow food” Pavāru alianses biedri dalās ar 18 receptēm.
Entuziasti paglābj šķirni
“40.gadu literatūrā atrodams, ka kāļi bijuši laucinieku iecienīts ēdiens un patērēti vairāk par citiem dārzeņiem. Savukārt pilsētnieku ēdienkartē pārsvaru ņēmušas bietes un burkāni. Tika lēsts, ka Latvijā kāļu, burkānu un biešu patēriņš bijis līdzīgs,” stāsta Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centra vadošā pētniece, Dr.agr Līga Lepse un skaidro, ka gadu gaitā Latvijā izveidojies savs kālis. To kā Latvijas vietējo izdalīja pagājušā gadsimta 40.gados. Gadsimtiem tautas selekcijas ceļā iegūta vērtīga un garšīga kāļu šķirne ‘Ābolu dzeltenie’. “Šķirne nav reģistrēta, un tāpēc oficiāli sēklaudzēšana nav iespējama.
Komersanti nav ieinteresēti to reģistrēt, jo darbs liels, nepieciešams aprīkojums, lai sēklas izkultu, iztīrītu. Izmaksas ir augstas, bet pieprasījums pēc sēklām niecīgs,” stāsta L.Lepse. Pirms gadiem Pūres pētnieki audzēja kāļu sēklas, pārdeva lieltirgotājiem, kuri tās tālāk realizēja. Audzēšana un sēklu ieguve bija dārgāka, nekā tās varēja pārdot. Tad arī izmēģinājumu stacija beidza audzēt kāļus, lai iegūtu sēklas.
Taču nav tā, ka Ābolu dzeltenie pavisam būtu izzuduši. Pētnieki šķirni ir saglabājuši. “Kaut bija dažādas reformas, ņēmām sēklas līdzi, audzējām mazās dobītēs, lai saglabātu. Ja ne katru gadu ieguvām sēklas, tad pa pāris gadiem ataudzējām, pa šķipsniņai saglabājām,” atklāj L.Lepse un atgādina, ka kālis ir divgadīgs sakņaugs, pa ziemu jāuzglabā, pavasarī jāiestāda, rudenī jānovāc sēklas.
Sāk ar sēklu šķipsniņu
Priekulietes “Ilgas un Aijas dārza” saimnieces Ilga Cābule un Aija Gobiņa no zinātniekiem 2021.gada pavasarī saņēma šķipsniņu Ābolu dzelteno sēklu. “Satraukums bija, vai izdosies. Sēklu maz, tās bija astoņus gadus vecas. Uzdrošinājāmies pamēģināt,” stāsta Aija Gobiņa un atklāj, ka atcerējusies, kā kādreiz bērnībā kāļi audzēti, meklēja padomu pie tantēm, kam jau ap 80 gadu, lai padalās pieredzē.
“Jāsēj pēc Jāņiem. Šogad pamēģināsim arī agrāk, lai raža agrāka. Svarīga ir augsne, kāļiem nepatīk skābās. Kāļus mīl kaitēkļi,” pieredzē dalās priekuliete un atzīst, ka kāļus pēdējos gados nav audzējusi. “Veikalā var nopirkt Eiropas šķirnes. Ja mūsējais cepts ir salds un garšīgs, tiem ir sīvums un rūgtums. Kurš mūsējo nav pagaršojis, to nezina,” saka Aija un pastāsta, ka pašai vislabāk patīk kāļus pildīt ar gaļu, sīpolu un cept cepeškrāsnī. Gards ēdiens ir uz pannas sacepts kālis, burkāns, pastinaks, sīpols ar cauraudzīti.
No “Ilgas un Aijas dārza” kāļu sēklas saņēma Straupes zemnieku saimniecība “Eicēni”. “Iesēju divās vietās, lai nākamajā rudenī iegūtu sēklas un ēšanai. Viss izdevās,” gandarīta saka straupiete Elita Reinharde. Viņa pastāsta, ka kāļi jau salikti podos, jo pagrabā sāka dzīt lapas. Vēlāk tos izstādīs, kādu arī atstās siltumnīcā, ap Jāņiem sēs rudens ražai. “Jāskatās, lai blakus kāļiem nav krustziežu –kāposti, rapsis, redīsi, rutki -, jo tie var saziedēties un šķirne zaudēs īpašības. Kāļus mīl kukaiņi, no tiem jāsargā,” pieredzē dalās E.Reinharde un piebilst, ka no bērnības atminas, cik gards bija kālis, pagrebts ar karoti vai cepts krāsnī.
L.Lepse atgādina, ka kāļus sēj ap Jāņiem, tad spradžu laiks garām, bet no kāpostu balteņiem var aizsargāt pretkukaiņu tīkls. “Kālim vajag auglīgu un mitru augsni. Tam nepatīk sausums, tas dārzeni padara sīvu, rūgtu, stiegrainu. Pavēsāks laiks, mitrums, kas raksturīgs mūsu reģionam, veido kāļa garšu,” stāsta L.Lepse un uzsver, ka Ābolu dzeltenajiem garša ir saldeni sīva, maiga un viegli kāpostaina.
Komentāri