Sibīrijas ziemeļos, Turuhanskā, 1953. gadā izveidojās divu latviešu – Irēnas Bogdānes un Edvīna Ābeles ģimene. Zagsā laulība tika reģistrēta katram ar savu uzvārdu, lai nerastos sajukums čekas papīros.
Bogdānu ģimeni, māti un divas meitas, represēja 1941. gada jūnijā. Tēvs kā policijas priekšnieks bija apcietināts jau agrāk, izsūtīts uz Kirovas apgabalu, tiesāts un tur nošauts.
1946. gadā Irēna atgriezās Latvijā, pēc gada sekoja māte, vecākā māsa, kurai jau bija sava ģimene, palika Sibīrijā. 1950. gadā kā no Sibīrijas aizmukušas abas apcietināja, ieslodzīja Daugavpils cietumā un pa cietuma etapiem aizsūtīja atpakaļ uz Krasnojarskas apgabalu, šoreiz uz Turuhansku.
Ābeļu ģimeni, vecākus un trīs dēlus, 1941. gada jūnijā aizveda no Cieceres pagasta pie Saldus. tēvu nošķīra un ieslodzīja Soļikamskā, pārējie nonāca Krasnojarskas apgabalā. 1946. gadā Ābeles atgriezās, taču 1950. gadā pa vienam vien visus atkal savāca, Edvīnu Kazdangas tehnikumā, un atkal uz Sibīriju.
1957. gadā Edvīna vecāki atveda uz Latviju jauno Ābeļu, tad jau Irēna bija vīra uzvārdā, bērnus. Paši jaunie atgriezās divus gadus vēlāk. Edvīns Sibīrijā turpināja Kazdangā iesākto izglītību, vēl līdz 1963. gadam brauca uz neklātienes sesijām Novosibirskas lauksaimniecības institūtā un saņēma agronoma diplomu.
Nu jau gandrīz pusgadsimtu Ābeles dzīvo Zaubē. Edvīns bijis galvenais agronoms, Irēna – veterinārā feldšere. Tā arī abi līdz kopsaimniecības sabrukumam Zaubē strādājuši.
Edvīns atceras, ka grūts bijis pirmais Sibīrijas posms, nācies dzīvot pusbadā, jo kara laikā visu iespējamo saražoto produkciju arī vietējiem iedzīvotājiem atņēmuši frontes vajadzībām. Vajadzējis iztikt ar niecīgiem pārpalikumiem. Taču otrajā lāgā bijis vieglāk, daudz zivju ūdeņos, Edvīns jau medījis, iztikšana bijusi. Aizraušanās ar medībām Ābeles kungam palikusi līdz šim laikam.
Sev pienākošos mantotos zemes hektārus Ābeles paņēmuši Zaubē. Tagad 27 hektārus apsaimnieko mazdēls Kaspars, pavisam ir trīs mazbērni.
Komentāri