“1905. gada notikumus vēsturnieki dēvē par 1905. līdz 1907. gada revolūciju. Tie aizsākās 1905. gada janvārī un turpinājās vēl pāris gadus. Līdz ar to interese par šo revolūciju bija ne tikai 2005. gadā, bet ar pastiprinātu vērību tiks atzīmēta arī turpmākos gadus. Arī Cēsu muzejs pievērsies 1905. gada tēmai, par ko jau pārliecinājušies laikraksta “Druvas” pielikuma “Novadnieks” lasītāji. Pētīt šīs revolūcijas notikumus un personu biogrāfijas, kas tajā bija iesaistīti, turpināsim arī šajā gadā,” pastāstīja T. Pumpuriņš. Viņš aizrādīja, ka 1906. gads Cēsīm un latviešu kultūrai aizsākās traģiski, jo tika nošauts pazīstamais kultūras darbinieks un grāmatu izdevējs Jānis Ozols.
Mag hist. Dace Cepurīte pastāstīja, ka soda ekspedīcija J. Ozolu nošāva Cēsīs 1906. gada 20. janvārī. “Par nošaušanas vietu precīzu datu nav. Te pētījumiem lielu postu nodarīja cēsnieku atmiņas, kas bijušas ļoti subjektīvas. Tādēļ versijas ir dažādas. Nekur dokumentos un nošaušanas protokolā soda vieta nav minēta. Gribu atzīmēt, ka tas toreiz bija liels šoks mazpilsētas iedzīvotājiem, jo 22. janvārī Cēsīs tika nošauts vēl viens revolucionārs, Pētersons. Šoku radīja arī tas, ka J. Ozolu pēc trim dienām apglabāja deviņos vakarā, pilnīgā tumsā. Par šo notikumu stāstīšu nākamā “Novadnieka” numurā,” informēja D. Cepurīte. Viņa aizrādīja, ka J. Ozolu piemin ne tikai Cēsīs, bet visā Latvijā. Nacionālās bibliotēkas organizētajā konferencē, kur pagājušā gada novembrī D. Cepurīte un T. Pumpuriņš lasījuši referātu par 1905. gada tēmu, bibliotēkas direktors Andris Vilks uzrunā atzīmēja divus izcilus grāmatizdevējus – Jāni Gulbi un Jāni Ozolu. Savukārt Latvijas nacionālā vēstures muzeja izstādē par 1905. gadu izstādīts J. Ozola portrets un izdotās grāmatas. “Tas liecina, ka J. Ozols Latvijai un latviešiem bijis nozīmīgs. Viņa nozīmība nav zudusi arī šodien, tādēļ cēsnieki ar to var lepoties,” atzina D. Cepurīte. Cēsu vēstures un mākslas muzejs glabā J. Ozola izdoto grāmatu kolekciju. Par nozīmīgu ieguvumu viņa uzskata nelaiķa filoloģijas doktora Alekseja Apīņa jau pagājušā gadsimta 60. gados veikto pētījumu, kurā viņš J. Ozolu nosaucis par latviešu grāmatniecības celmlauzi. Bagātajai dokumentu kolekcijai klāt pievienojušās jaunas lietas – J. Ozola izdotā grāmata par politiskiem jautājumiem “Kurp iet sabiedrības attīstība?”, kas 1911. gadā tika aizliegta un pret tās izplatītājiem ierosināta kriminālvajāšana.
“Pētām arī, kā revolūcijā darbojušies rakstnieks Apsesdēls, J. Ozola audzēknis, grāmatnieks Oskars Jēpe, kurš grāmatas sāka izdot 1905. gadā, bet Eduards Zirģelis tās tirgoja un par to tika apcietināts,” teica D. Cepurīte. T. Pumpuriņš papildināja, ka turpinās pētījumus par izcilākajiem latviešu teroristiem, kas dzimuši Cēsu pusē. “Varu teikt, ka viņi pirms simts gadiem pielietojuši tās metodes, ko musulmaņi lieto tikai mūsu dienās,” ironizēja T. Pumpuriņš. Šajās dienās viņš piedalījies izstādes “Ož pēc revolūcijas” atklāšanā Valmieras novadpētniecības muzejā un atzina, ka jauniešiem interese par tā laika notikumiem ir liela. “Padomju laikā par notikumiem 1905. gadā viss bija skaidrs, pa plauktiņiem salikts. Šodien neapskaužu skolotājus, ka viņiem jāstāsta par 1905. gada revolūciju, jo daudz kas šai vēsturē atklājies jauns un uzskati par to mainījušies. Tādēļ šis vēl ir plaši pētāms lauciņš, kurā ļoti interesantu vietu ieņem arī Cēsis,” atzina T. Pumpuriņš.
Komentāri