Liene Metreveli (28 gadi) ir no Vecpiebalgas novada Inešu pagasta. Viņa ieprecējusies eksotiskajā Gruzijā un nu tur dzīvo jau piecus gadus. Šajās dienās Liene viesojās Latvijā, Vecpiebalgā. Liene stāsta, ka pirms vairākiem gadiem pēc dažādu skolu beigšanas viņai uznāca klikšķis un doma, ka jābrauc apskatīt pasauli. “Zināju, ka negribu braukt uz kādu no Rietumeiropas valstīm. Gribēju, lai ir kultūršoks, lai ir mocības un kaut kas pavisam jauns. Tā nu sanāca, ka devos uz Gruziju kā brīvprātīgā. Man toreiz draudzene vēl pateica, ka tur darbojas skauti un ir baigi smukie džeki. Kad man bija turp jādodas, tikai kā mēnesi bija beidzies karš, kas tolaik norisinājās Gruzijā, bet tā kā vienmēr esmu bijusi traka meitene, arī tas fakts mani neapstādināja,” stāsta Liene un bilst, ka sākumā Gruzijā darbojās ar skautiem, ierīkoja ekodārziņu, palīdzēja rakstīt projektu pieteikumus un meklēja sadarbības partnerus.
“Dzīvoju Rustavi pilsētiņā, kurā tolaik ārzemnieki gandrīz nebija redzēti. Pilsētiņā mēs kā brīvprātīgās bijām ieradušās divas – es un vēl meitene no Polijas, kas gan dzīvoja citā pilsētas galā. Iedomājies, ka šādā pilsētā, kurā dzīvo tikai gruzīni, ierodas meitenes ar blondiem matiem, zilām acīm… Gruzīnu lielā uzmanība bija kaut kas traks, un jau pēc trim mēnešiem domāju, ka to neizturēšu. Gribēju pārtraukt projektu, atbraucu uz Latviju brīvdienās ar domu, ka neatgriezīšos, taču Latvijā sapratu, ka bez Gruzijas nevaru. Pietrūka to “trako” cilvēku un, no mūsu skatījuma, viņu dzīves neloģikas. Tad sapratu, ka ne jau gruzīni pie kaut kā ir vainīgi, bet man pašai jāmaina skatījums uz dzīvi. Sapratu, ka nevaru būt latviete Gruzijā, man bija jākļūst par gruzīnieti, kas augusi Latvijā,” smaidot teic jauniete.
Liene stāsta, ka viņa Gruzijā pavadītājā laikā mainījusies, citāda kļuvusi attieksme pret dzīvi un vērtībām.
“Savulaik biju tik punktuāla. Nedos dievs, kāds nokavēja piecas minūtes, biju dusmīga. Gruzijā kavēšanās ir normāla, tā jāpieņem kā pašsaprotama lieta. Ja kāds pusstundu kavējas, super, ir beidzot laiks palasīt žurnālu un nav jāķer kreņķis. Pazūd mājās elektrība. Nu un tad, beidzot ir laiks aizbraukt dabā. Tāpat Gruzijā sapratu, ka materiālās vērtības dzīvē nav svarīgākās, būtiska ir ģimene un draugi. Gruzijā, piemēram, aizdodot naudu, neviens neprasa, kad atdosi. Ja cilvēks lūdzis naudu, tas nozīmē, ka viņam vairāk vajag. Sākumā likās, kā tad tā, bet tad sapratu, ka viņu dzīves uztvere ir pavisam citāda nekā latviešiem un man šobrīd pat ļoti pieņemama,” teic vecpiebaldziete.
Liene stāsta, ka Gruzijā atrada vīru. Radās draudzība, mīlestība, abi apprecējās. Tagad kopā ar vīru uzņem citu valstu jauniešus, brīvprātīgā darba veicējus, un sūta gruzīnus uz citām Eiropas valstīm.
“Mēs ar vīru nevēlamies kļūt komerciāli, strādājam ar domu jauniešiem pavērt skatu uz pasauli. Labprāt palīdzam, rakstām projektus un meklējam dažādas iespējas,” norāda Liene un atklāj, ka Rustavi, pilsētā, kur viņa dzīvo, ir interesanta vēsture. Turp tagad brauc daudz tūristu.
“Rustavi pagājušā gadsimta 50. gados, Staļina laikā, tika celta kā fabriku pilsēta – ar bloku mājām, ražotnēm. Kad sabruka Padomju savienība, apmēram 60 procenti iedzīvotāju zaudēja darbu. Tā radās nabadzība, un šie notikumi joprojām atspoguļojas ģimenēs. Daudzi no vietējiem tā arī nekur nav bijuši, neko redzējuši. Uz Rustavi baidās braukt pat jaunieši no Tbilisi, kaut gan galvaspilsēta atrodas tikai 20 minūšu brauciena attālumā, cilvēki domā, ka Rustavi notiek kaut kas traks. Bet tiem, kas ierodas, rokās ir fotoaparāti un viss tiek bildēts kā nezin kāds brīnums. Tādēļ mums ar vīru ir svarīgi jauniešus no Rustavi sūtīt kaut kur tālāk, lai viņi paplašina redzesloku,” stāsta Liene un teic, ka sevī ir ielaidusi gruzīnisko, taču nezaudē arī savu latvietību un sajūtu, ka mājas ir Latvijā.
“Man vienmēr bijis svarīgi turēties pie Vecpiebalgas novada, sadarbojos arī ar novada domi. Esam gan Vecpiebalgas jauniešus veduši uz Gruziju, gan gruzīnus uz Vecpiebalgu. Un tas ir milzīgs gandarījums, jo redzu, ka latviešu jaunieši ātri novērtē gruzīnu mentalitāti, dzīves uztveri un zūd dažādi stereotipi. Tāpat Gruzijā ir ļoti pozitīva attieksme pret Latviju un latviešiem. Un to izjūt katrs, kurš turp aizbrauc. Tas nāk no vēstures – gan no padomju laikiem, gan arī samērā nesenā kara Gruzijā, kad Latvija steidza sniegt palīdzīgo roku. Atminos, kad ierados Gruzijā, iegāju veikalā, apkārtējie pēc manas krievu valodas saprata, ka esmu no Baltijas valstīm. Pret mani pagriezās kāds gruzīns, kas bija kopā ar dēlu un, pasniedzot šokolādi, sacīja zēnam: “Šī meitene ir no Latvijas, iepazīsties ar viņu.” Tas tika
teikts ar tādu lepnumu, ka bija pat visai jocīgi,” stāsta Liene un turpina: “Arī mana vīra vectētiņš savulaik ir bijis Latvijā, un viņam pat mājās ir Latvijā pirkts skapis, kuru viņš ar vilcienu vedis no Rīgas.”
Runājot par gruzīniem, viņa teic, ka gruzīni ir slinkāki nekā latvieši. Šajā ziņā gan viņus nevarot slavēt. Tādēļ arī attīstība valstī iet uz priekšu lēni. Taču gruzīni ir arī ļoti runātīgi, atvērti, viesmīlīgi un sirsnīgi, kas ir pozitīvais. Liene atzīst, ka Gruzija vienkārši ir jāmīl un jāizbauda. Liene Lote Grizāne
Komentāri