Valmierā ik gadu rīko Zelta kāzas, līdz pienācis laiks arī Dimanta kāzām. Tradīciju uzturējusi pašvaldības Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Rita Viļumsone. Valsts svētkos viņu iecēla par Goda valmierieti.
-Kad sāku strādāt, Tieslietu ministrijai bija tāda nostāja – Latvijas valstī būs jaunas tradīcijas, tāpēc nekādas padomju paliekas! Būsim tikai juridiska iestāde, kas reģistrēs miršanu un dzimšanu. Nu visi reģistrēs laulības baznīcā.
– Tātad dzimtsaraksti – juridiska iestāde un bez tradīcijām?
– Tomēr pāri nāca uz Dzimtsarakstu nodaļu, vaicāja vai nevaram viņiem sarīkot ceremoniju apaļā gadadienā. Tie, kuri nebija laulību slēguši baznīcā, vēlējās, lai dzimta var satikties sarīkojumā mūsu zālē. Ko cilvēki prasīja, to arī atbalstījām. Kā pašvaldības nodaļa izstrādājām jaunu nolikumu – kā rīkosim ceremonijas Zelta kāzām. Uzrunājām šādus pārus Valmierā, aicinājām, lai svin. Kāzu ceremonijai beidzoties, vēlēju, lai nākamo reizi Dzimtsarakstu nodaļā satiekamies Dimanta kāzās. Ticiet vai ne, bet cilvēkiem gados radās motivācija tikt līdz tam dimantam dzīvē!
– Tagad nolikums par kāzu jubileju ceremonijām ir papildināts?
– Jā! Dzimtsarakstu nodaļa rīko kāzas Valmieras pāriem, kuri nodzīvojuši laulībā 60 gadus. Nolikumu pieņēmuši Valmieras domes deputāti, tam ir juridisks spēks. Un paredz arī finansējumu šādai kāzu reģistrācijai.
– Tātad laulību zālē sveicat arī pilsētniekus, kuriem nu jau 80 vai vairāk gadu ilgs mūžs?
– Ik pa brīdim aizbraucu ciemos pie viena Dimanta pāra. Abiem nu jau ir pāri par 80. Viņiem viss mūžs nodzīvots Valmierā. Arī Zelta kāzu svinētāji pārsvarā ir īsteni valmierieši, sen te iesakņojušies. Vienās kāzās puse viesu bija stikla šķiedras rūpnīcas strādnieki, pat tagadējā rūpnīcas administrācija nāca sveikt. Pāris precējies drīz pēc tam, kad Valmierā atvēra šo rūpnīcu.
-Toreiz taču pilsētā ieplūda daudz jaunu cilvēku.
– Un viņi iepazinās, precējās. Pirms gadiem trim pati rūpnīca atzīmēja 50 gadus. Citi Zelta pāri, noskatījušies, kā var svinēt kāzas, gaida arī savējās.
Man tiešām bija labs darbs – pagodināt cilvēkus, kuriem ir izdevies kopā nodzīvot tik ilgus gadus. Esmu gājusi ceremoniju noturēt arī uz mājām, ja pāris nevar atnākt uz nodaļu. Pilsētas domes priekšsēdētājs arī brauc līdzi, jo Dzimtsarakstu nodaļa taču ir Valmieras pašvaldības iestāde.
– Padomju laikā Valmierā meiteņu bijis vairāk. Visas netikušas pie līgavaiņiem. Kā ir tagad?
– Stikla šķiedras rūpnīcā kādreiz strādāja daudz vairāk sieviešu. Pieļauju, sieviešu un vīriešu skaits pilsētā jau kādu laiku izlīdzinājies, jo uzcēla arī tā saukto bleķa rūpnīcu, kur ražo ugunsdzēšamās iekārtas. Tur pārsvarā strādā vīrieši. Padomju gados labības produktu kombinātā, gaļas un piena kombinātos vajadzēja daudz jauno speciālistu.
– Daudz jaunu cilvēku, daudz kāzu. Toreiz jau precēšanās bija modē. Tagad mazāk.
– Valmierieši, kuri ir Zelta pāri, viens otru pazīst. Viņu jaunībā pilsētā daudz vairāk notika publiskas balles, zaļumballes. Toreiz jaunieši ballēs sadejojās. Ja partneris trāpījās gana labs, apprecējās un dzīvoja laimīgi. Kā tagad iepazīstas, nezinu. Laikam internetā, caur čatu.
– Stāsta, ka šoruden pilsētas domi pamatīgi pārsteidzāt – iesniedzāt atlūgumu. Kā pieņēmāt šo lēmumu?
– Atlūgumu iesniedzu precīzi 30. augustā – tajā pašā datumā, kad atnācu. Esmu reģistrējusi daudz dzimšanu, laulību un arī mirušos. Nu šim darbam pavilkta svītra. Cerēju – nu būs klusums un miers no aktīvas darbības, bet tad jauns pavērsiens!
– Tātad negaidījāt? 18. novembrī tikāt pagodināta ar pašvaldības piešķirtu titulu “Goda valmierietis”.
– Paldies par izrādīto godu! Dzimtsarakstu nodaļā strādāju ceturtdaļgadsimtu, un tas jau izklausās briesmīgi. Jau kādu laiku jutu brīdinājumus – nu pietiek! Vispirms salauzu kāju, tas mani nobremzēja skrējienā. Nonācu rehabilitācijā, bet tur 24 gadus veca darbiniece, kura man saka: “Kāda laime satikt jūs, cilvēku, kurš parakstījis manu dzimšanas apliecību!” Padomājiet, kā es tobrīd jutos? Vēl viens gadījums. Esmu lidostā, un kosmētikas veikala darbiniece saka – kaut kur esot mani redzējusi. “Kur tu, meitenīt, varēji mani redzēt, ja esmu no laukiem – Valmieras -, bet tu no Rīgas.” Viņa saka: “Es esmu no Valmieras un tagad zinu, kur jūs redzēju! Jūs bijāt pie mums 12. klasē ciemos.”
– Tātad vedāt sarunas arī ar vidusskolēniem?
– Jā, Valmierā ieviesu tādu tradīciju, gāju runāt ar 12. klašu skolēniem. Stāstīju jauniešiem, lūk, ko – lai kur viņi pasaulē būs, lai atceras, ka mūsu valstī ir 111 dzimtsarakstu iestādes. Tām var piezvanīt vienalga no kurienes, un tajās palīdzēs atrisināt civilstāvokļa jautājumus: gribi reģistrēt laulību, gaidi bērniņu, viņš būs jāreģistrē. Man bija svarīgi, lai cilvēkbērns, aizejot no skolas, ir drošs, kur interesēties vajadzības gadījumā. Jauniešiem parādīju, kā viņi paši var ieraudzīt sevi Valmieras reģistrā.
– Ko meitene lidostā no jūsu sacītā atcerējās?
– Viņa sāka mani citēt, sakot: “Te ir bloks, kas visu zina!” Jauniete parāda, kā esmu vērsusies pie klases meitenēm un sacījusi: “Viņas zina, kas katram jāvelk mugurā, cik katram jābūt platam. Bet pretī sēž bloks, kuri nobijušies, jo nezina nekā, un tie ir mūsu jaunie vīrieši.” Tādu teikumu jaunā meitene bija atcerējusies. To dzirdēt no viņas bija tik interesanti!
– Tas taču jauki. Tādēļ taču nav jāpamet darbavieta!
– Bija vēl viens atgādinājums, ka laiks mainīties. Telefona zvans uz darbu. “Kā jūs godāt?” – man jautā vīrietis, es saku, ka Rita Viļumsone. Zvanītājs izbrīnā: “Vai tad jūs vēl strādājat? Man ar jums bija darīšana jau pirms 16 gadiem!” Tādas zīmes pēdējos gados bija, vai tad nejūti, ka nu jau pietiek! Un atkal – jaunietis, kurš nāk dziedāt kāzu ceremonijās, uzzinājis, ka vienā darba vietā esmu bijusi tik ilgu laiku, izbrīnījās: “Es vēl nebiju dzimis, kad jūs šeit jau strādājāt!”
– To visu stāstot, jūs tik garšīgi smejaties. Kas tālāk interesantākais?
– Tas, ko citi saka par manu lēmumu. Ar aiziešanu no amata ir izveidojušās divas attieksmes. Vecākā, mana paaudze, šausmās: “Kur tu tagad skriesi?” Bet man vēl ir spēks mainīties! Es kaut ko atkal gribu mācīties. Lai tā notiktu, esmu tikpat kā izrāvusi zobenu.
Komentāri