Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves.

Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu nonākšanu aktrises profesijā.

-Kā radās doma kļūt par aktrisi?

-Vienmēr saku, ka galvenais vaininieks tajā, ka kļuvu par aktrisi, ir aktieris Varis Vētra, jo viņa diplomdarba izrādei “Pazudušais dēls” Dailes teātrī vajadzēja tēlotāju mazās Ilzītes lomai, viņa draugu lokā biju tikai es – piecgadīgs meitēns. Atceros, kā Varim Vētram pie rokas gāju pa Dailes teātri. No tās pirmās reizes spilgti atceros lielos Dailes teātra spoguļus.

Tā arī turpināju piedalīties Dailes teātra izrādēs gan kā bērns, gan pusaudža vecumā. No tiem, kas tolaik šajā teātrī atveidoja bērnu un jauniešu lomas, es vienīgā izvēlējos apgūt aktiera profesiju.

-Kā tad tā? Pārējie tomēr neaizrāvās ar to?

-Lielākā daļa bija aktieru un režisoru bērni, viņi apzināti neizvēlējās iet skatuves ceļu.
Bet es sāku darboties toreizējās Pionieru pils bērnu teātrī, īsu brīdi pabiju pie aktiermeistarības pedagoģes Lidijas Stiebras, tad jau sekoja darbošanās Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā pie Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas.

-Tātad ar skaidru mērķi no dziļas bērnības. Un pēc tam mācības?

-Jā, mācījos Liepājā. Mani kursa biedri ir tādi aktieri kā Kaspars Gods, Imants Strads, Inese Caune, Natālija Greb­ņeva.

-Pēc tam vēji aizpūta prom no Liepājas?

-Mēs bijām kurss no papild­uzņemšanas. Tur bija jau nokomplektēts kurss, bet no tā ļoti daudzi aizgāja. Draudēja, ka kurss izjuks, tāpēc notika papildu uzņemšana. Mēs visi gandrīz simtprocentīgi bijām rīdzinieki. Tā laikam ir iznācis, ka no mūsu kursa Liepājā pašlaik darbojas tikai Kaspars Gods.

Es smejos, ka pati Liepāja mani nepieņēma. Manam organismam nepatika mitrais klimats. Un tālāk jau ceļš veda caur Rīgu uz Valmieru.

-Ilgi centāmies sarunāt tikšanos intervijai. Kas ir tā centrālā loma vai kas cits, kas rada pašreizējo aizņemtību?

-Nav tādas centrālās lomas. Esmu piekritusi piedalīties projektā, kurā uzaicināja mans pedagogs režisors Herberts Lau­k­šteins, kurš pašlaik iestudē komēdiju. Tas paņem laiku.

-Taču braukšana laikam ir ikdiena?

-Jā, mēs ar Cēsu Mazā teātra iestudējumiem dodamies vies­izrādēs, tomēr pati pamatā bāzējos Cēsīs.

-Kas pašlaik ir aktuālais Cēsu Mazajā teātrī?

-Ļoti daudz darbojamies kultūrizglītības programmā “Lat­vijas Skolas soma”. Tāpēc arī ir daudz viesizrāžu. Mēs arī ļoti intensīvi darbojamies, lai īstenotu sapni par savām teātra telpām, bet, kamēr tādu nav, tiešām Skolas somas programmā intensīvi braucam. Tikko mums bija sadarbība ar Siguldas koncertzāli “Baltais flīģelis”, un tapa izrāde “Nepie­derošiem ieeja aizliegta”, kas paredzēta pusaudžiem vecumā no 3. līdz 7. klasei. Tas ir mūsu jaunākais iestudējums, stāsta par emocijām – kā tās atpazīstam un izpaužam.

-Gatavot iestudējumus “Lat­­­­­vijas Skolas somai”, domājams, ir veiksmīga darbība? Lielie teātri tur ar jums nekonkurē?

-Lielie nē, bet uz finansējumu šajā programmā piesakās daudzi neatkarīgie. Veiksmīgi vai neveiksmīgi, tas jau ir atkarīgs no tā, cik kvalitatīvs ir iestudējums. Mēs, protams, esam ieinteresēti kvalitātes latiņu celt un noturēt. Pati darbojos ar ASSITEJ Latvijas nacionālajā centrā. ASSITEJ ir starptautiska bērnu un jauniešu profesionālo teātru asociācija (International Asso­ciation Theatres Children and Youth). Arī tāpēc mēs ļoti, ļoti cieši turamies pie kvalitātes.

-Vai nav tā, ka neatkarīgajiem teātriem ir priekšrocības iestudēt jauniešiem paredzētas lugas, jo iestudējumus veido ar brīvāku pieeju?

-Jā un nē. Tas vairs nav tik izteikti, kā varbūt bija agrāk. Mūsdienās arī lielie teātri mainās un vairāk eksperimentē. Piemēram, režisors Jānis Zno­tiņš, kuram ir “Istabas teātris”, arī lielajos teātros ļoti veiksmīgi iestudē izrādes jauniešiem. Tomēr lielie teātri ir kaut kas drusciņ cits. Tā ir iespēja doties uz teātri, izjust tā apmeklēšanas burvību.Savukārt mēs vairāk paši dodamies pie skatītāja, pievedam jauniešiem teātri klāt. Atklājas, ka ļoti daudzi nekad nav bijuši teātrī. Skolas somas programma sniedz jebkuram Latvijas skolēnam, neatkarīgi no viņa ģimenes materiālā stāvokļa un dzīvesvietas iespēju piedzīvot teātri. Turklāt mūsu izvēlētās tēmas izrādēm ir piemērotas spēlēšanai skolēniem atpazīstamā vidē. Tas ļauj viņiem teātrī vieglā iejusties un līdzpārdzīvot.

-Vai mūsdienu jauniešiem var “iebarot” arī klasiku?

-Nezinu, vai tā ir jāiebaro. Lielā mērā tā ir sadarbība starp skolotāju un teātri. Ir situācijas, kad tas izdodas ļoti veiksmīgi. Piemēram, Reinis Suhanovs Valmieras teātrī ir brīnišķīgi iestudējis “Pazudušo dēlu”.
Noteikti jau visi procesi sabiedrībā sasaucas. Piemēram, daudz tiek runāts par to, ka jaunie cilvēki par maz lasa. Bet jaunajiem cilvēkiem vajag piemēru! Ja ģimenē nelasa grāmatas, kā tad bērni un jaunieši iemācīsies, ka to darīt ir normāli un vajadzīgi? Man liekas, ar šo visvairāk grēko tieši vecāki. Viņu pienākums ir ieradināt bērnus lasīt.

-Pastāstiet mazliet arī par Cēsu Mazā teātra vēsturi. Kā tas radās un kad?

-Kad mana sadarbība ar Valmieras teātri likumsakarīgi beidzās un es jau ilgāku laiku biju domājusi, ka gribu kaut ko mainīt, kaut kad kā joku draudzenei izmetu – nu, re, jātaisa savs teātris. Tad bija situācija, ka organisms mani bija nolicis uz pauzes, pamodos slimnīcā un skaidri zināju, ka gribu teātri un tieši Cēsīs.
Pirmā izrāde mums bija 2019.gadā. Tolaik uztaisījām divus iestudējumu, un tad sākās kovids, viss atkal bija jāsāk no nulles. Teātrī pašlaik kopā ar mani ir divas burvīgas meitenes Elizabete un Paula un mans vīrs Mārtiņš (Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Liepa-red.), bez kura mēs vispār neko nespētu izdarīt. Pašlaik esam sasnieguši to attīstības stadiju, kad ļoti vajag savas telpas, jo citādi jau kļūst grūti dzīvot un attīstīties. Galvenokārt – tieši attīstīties. Kādu laiku tā, protams, var izdzīvot un eksistēt. Bet nu ir pienācis mirklis, kad, lai attīstītos, vajag savu vietu. Mēs esam bezgala pateicīgi Pasaules latviešu mākslas centram, kas atrodas Cēsīs, ka visus šos gadus mums ir bijusi iespēja rādīt Cēsīs izrādes. Es nezinu, vai šāds teātris vispār būtu tapis, ja būtu iespēja iestudēto izrādīt tikai viesizrādēs. Man bija un ir svarīgi, lai varu rādīt izrādes arī Cēsīs.