No notīm līdz emocijām

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma

Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā.

Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju piepildīta bija izrāde arī koncertzālē “Cēsis”.

Galvenās vīriešu lomas atveidotājs Oktāvio ir Operetes teātra solists tenors Dainis Skutelis. Viņš sarunā ar “Druvu” atklāja gatavošanos atbildīgajai lomai, tēla līdzību ar sevi un pārdomas par būtiskākajām vērtībām dzīvē.

-Kā jūs raksturotu “Džu­ditu” skatītājiem, kuri to vēl nav redzējuši?

-Neesmu liels runātājs, bet varu teikt, ka skaistu, pilnvērtīgi iestudētu operetes izrādi, kāda ir “Džudita”, Latvijā mūsdienās var dzirdēt reti. “Džudita” ir latviešu valodā, tāpēc nav jābaidās, ka saturu nevarēs saprast. Svarīgi arī tas, ka iestudējums ir jauns, šī operete Latvijā nekad agrāk nav iestudēta. Solisti, kora mākslinieki, dejotāji un orķestris, lieliskā Lehāra mūzika – ir ieguldīts liels darbs. Tas vienkārši ir jāredz, ja interesē kultūra! Priecājos, ka skatītāju lielās intereses dēļ 10. aprīlī ar “Džuditu” vēlreiz atgriezīsimies Cēsīs. Var just, ka Cēsu klausītājs ir prasīgs un izglītots. Būs prieks tikties vēlreiz.

-“Džudita” tiek uzskatīta par Lehāra labāko un paša komponista vismīļāko darbu. Kas jūs šajā darbā visvairāk uzrunā?

-Nav konkrētas ainas vai cēliena, par kuru es domāju vai gaidu izrādē. Skaidrs, ka šo darbu var uzskatīt par ļoti pietuvinātu operas žanram. Tas ir kā starpžanrs no operetes uz operu. Lielisks, krāsains orķestra materiāls.

Kad esmu nodziedājis pirmo cēlienu, sirdī iestājas miers, jo zinu, ka grūtākais, apjomīgākās vokālās pasāžas, ir garām (es varbūt nedaudz vienmēr satraucos par augstajām notīm). Otrajā cēlienā jau esmu iedzīvojies lomā un varu tikai ļauties.

Man patīk šī Franca Lehāra mūzika. Ne velti pasaulē daudzos koncertos skan Džuditas un Oktavio ārijas. Tagad arī Latvijā skatītājs var baudīt pilnvērtīgu izrādi. Priecājos arī par to, ka prodocente Agija Ozo­liņa-Kozlovska mani uzrunāja un deva šo iespēju, palīdzēja man noticēt, ka spēšu šo lomu “pacelt”.

-Kādas sajūtas ir iesākt izrādi un dziedāt orķestra pavadījumā pirmajam? Vai tas uzliek papildu atbildību, rada vairāk satraukuma?

-Es melotu, ja teiktu, ka, iesākot izrādi, nav satraukuma. Mazliet jau ir gan. Tā ir liela atbildība. Ir tāpat kā koncertā: skan pirmie akordi, un jāsāk dziedāt. Koncertā mēs arī esam vieni paši uz skatuves, kad izpildām solo. Lielākā atbildība sākas, kad dziedam duetos, kad intervāliem jābūt tīriem un harmonijām precīzām. Kad esmu iedziedājies un sākas izrāde, jākoncentrējas, lai viss ir stabili. Noslēgumā jau skatītājs ir saņēmis pilnu izrādes vēstījumu un noslēdzošajos akordos nav vairs tāda satraukuma kā pirmajos.

-Kādas ir jūsu pārdomas, gatavojoties lomai, iepazīstot šo darbu?

-Sākumā, ieraugot notis, tas likās ļoti sarežģīts materiāls, modulācijas, vokāli sarežģīti gājieni. Sākumā šaubījos, vai spēšu visu apgūt, bet palīdzēja brnišķīgās koncertmeistares. Da­­­r­bs prasīja lielu disciplīnu.
Katra uzstāšanās dod prieku dziedātājam, un izdziedāta izrāde, kad dzird cilvēku priekpilnos aplausus, ļoti iepriecina.

Svarīgi, ka uz partneri var paļauties. Abas Džuditas lomas izpildītājas Anta Jankovska un Anastasija Dolgoņenko ir lieliskas partneres, bet, jāatzīst, arī ļoti atšķirīgas. Tas ir interesanti. Ar Antu ir ļoti viegli, jo esam daudz kopā uzstājušies. Viņa ir atvērta, ļoti radoša un ekspresīva partnere.                

Arī katra izrāde atšķiras. Duetos nav jārunā, bet jāprot izstāstīt stāstu dziedot. Ar šo darbu esmu iemīlējis vēl vairāk izstāstīt savas emocijas, stāstu ar mūziku.

-Cik viegli vai sarežģīti bija sagatavoties Oktāvio lomai?

-Sarežģīti bija tas, ka viss notika vienlaicīgi: gan vokālās partijas apgūšana, gan horeogrāfijas un lomas veidošana. Man būtu paticis vispirms apgūt nošu materiālu un tad kāpt uz skatuves, bet viss bija vienlaikus. Patika strādāt ar austriešu režisoru Gernotu Kranneru. Viņš lomas tapšanā it kā daudz nejaucās, ļāva radīt pašiem, bet lieliski virzīja, un tas bija labi. Ar uzticēšanos, manuprāt, var panākt vairāk nekā ar lielu dresūru pie katras mizanscēnas. Mēs lieliski sadarbojāmies.

-Ko jums nozīmē Oktāvio loma?

-Šī man ir līdz šim lielākā un nopietnākā loma visā manā radošajā darbībā. Oktāvio loma stiprināja manu pašapziņu, ka es to varu. Arī mana sieva pēc pirm­izrādes priecājās par paveikto. Gandarījums liels, kaut gan sākumā, nenoliegšu, bija bažas, vai es to spēju. Priecājos, ka nenobijos. Prieks un gandarījums ir, tas tiesa!

-Oktāvio personāžs – vai saskatāt tajā arī kaut ko no sevis?

-Manī līdzīgi kā Oktāvio dzīvo divas dabas. Arī es esmu mūziķis un varu būt karavīrs. Oktāvio saprot praktisko, reālo dabu un saprot arī mākslas valodu. Ja mēs runājam par tēlu, tad es, tieši tāpat kā Oktāvio, nodevību un krāpšanu nekad nepiedotu. Šajā ziņā mēs esam līdzīgi.

-Jūs darbojaties dažādos mūzikas žanros. Kurš jums ir vistuvākais?

-Man patīk itāļu populārā klasika. Es to labprāt dziedu un labprāt klausos. Piemēram, Lucio Dalla “Caruzo” un citi. Skaistas pasāžas ar plašu sirdi. Var kārtīgi izdziedāties, izbaudīt. Itāļu mūzika ir ļoti skaista, valoda pati par sevi jau dziedoša. Varu dziedāt daudz un visu ko, bet šī mūzika noteikti būs pirmajā vietā.

-Jums ir lauku mājas Preiļu pusē, ģimene ar trīs meitām. Kas jums dzīvē ir svarīgākais?

-Manā ikdienā ir daudz lauku darbu, tāpat arī daudz mūzikas. Arī ģimenē mūzika skan visu laiku, bet to gan es nevienam neuzspiežu. Vidējā meita iet Preiļu Mūzikas skolā, skaisti dzied un spēlē vijoli. Kad svētkos visi esam pie viena galda, visi dziedam un skan mūzika. Tas jau ir tas skaistākais! Mūzika ir mana vērtība. Dziedu, jo patīk, bet, ja ar to varu vēl nopelnīt, īpašs prieks!

-Novembris un decembra sākums ir gada tumšākais laiks. Kāds jums ir šis laiks?

-Novembrī ir valsts svētku koncerti. 18. novembrī dziedāju savos mīļajos Preiļos, Latvijas dzimšanas dienu pavadīju Preiļu Kultūras namā. Un jau novembrī domāju par decembri, kurā būs īsts koncertu maratons. Ar programmu “Sapnis Vecgada naktī” būšu gan Kurzemē, gan Zemgalē, gan Vidzemē. Tāpat gada izskaņā ar “Džuditu” būsim kultūras pilī “Ziemeļ­blāzma”.