Vissvarīgāk brīvi ļauties savai iekšējai balsij

Akmeņu pazinēja, astroloģe un žurnāliste – tā ir Guna Kārkliņa. Ar viņu sarunājāmies par dažādajām darbības jomām, par akmeņiem un to nozīmi cilvēka dzīvē.

-Jūs esat daudzpusīga personība.

-Man ir vairākas nodarbošanās. Esmu astroloģe, dēvēju sevi arī par minerālu eksperti, jo šajā jomā ir iegūta diezgan plaša izglītība. Esmu arī žurnāliste. Savu dzīvi varu iedalīt trīs svarīgos posmos. Gājis raibi. Pirmā darbavieta, kur sāku strādāt 17 gadu vecumā, bija Jaunatnes teātrī par kostīmu pārzini jeb, kā tautas valodā saka, ģērbēju. Tas bija laiks, kad veidojas cilvēka personība, un es no šī perioda ļoti daudz ieguvu. Bija vērtīgi būt līdzās tādām izcilām personībām kā Vera Singajevska, Dina Kuple, Anta Krūmiņa, Uldis Pūcītis, Rūdolfs Plēpis, kaut mazliet no malas redzēt, kā strādā režisori Ādolfs Šapiro, Pēteris Pētersons.
Jaunai meitenei, nonākot tādā vidē, veidojas izpratne par kultūras vidi, par vērtībām. Mēdz teikt, ka slikts ir kareivis, kurš nevēlas kļūt par ģenerāli. Gribēju kļūt par aktrisi, mēģināju iestāties toreizējās Latvijas Konservatorijas Teātra fakultātē – nesanāca. Aizbraucu uz Sanktpēterburgu – Teātra mūzikas un kinematogrāfijas institūtu. Pirmo atlases kārtu izturēju, bet uz otro neaizgāju. Sabijos, jo komisija teica, ka man esot pārāk liels akcents. Turklāt tur bija kādi pārdesmit pretendenti uz vienu studiju vietu. Jaunatnes teātrī par ģērbēju nostrādāju apmēram astoņus gadus. Te netika šķiroti aktieri un pārējais personāls – mums visiem bija kopīgas balles, draudzība, darbs. Aktieri strādā uz skatuves, tehniskais personāls aizkulisēs, visi ir viena komanda. Tas patiešām bija skaists periods. Nostrādāju līdz brīdim, kad toreizējais kultūras ministrs Raimonds Pauls nolēma teātri likvidēt. Tas visiem bija liels šoks, tas bija sāpīgi. Daudziem tas salauza dzīvi. Mēs gan joprojām turpinām satikties – ik gadu janvāra pēdējā svētdienā ir pasākums Teātra muzejā.

Nākamais dzīves posms saistās ar žurnālistiku. Tolaik bija apvienība “Daiļrade”, kam bija savs izdevums. Šis darbs bija ļoti interesants, jo bija jādodas pie amatniekiem dažādās Latvijas malās, iepazinu ļoti daudz interesantu personību. Vēlāk arī studēju žurnālistiku, bet nepabeidzu. No­kļuvu laikrakstā “Rīgas Balss”, vadīju ziņu dienestu. Kādu brīdi biju arī NRA ziņu redaktore, vēlāk strādāju arī aģentūrā LETA. Tad atnāca doma, ka jāmācās astroloģija. Ziņu dienesta kolēģi bija ļoti pārsteigti.

Mācījos vairākus gadus, nokārtoju Latvijas Astrologu asociācijas sertifikātu un izveidoju privātpraksi. Reiz piezvanīja toreizējais izdevniecības “Mediju nams” valdes priekšsēdētājs Armands Puče: “Guna, vai vari uztaisīt astroloģijas žurnālu?” Man bija jāpieņem lēmums, vai mainīt darbu. Un to arī izdarīju, metos iekšā nezināmajā. Žurnāls gan aizgāja no aprites “Covid-19” pandēmijas laikā.

-Un kad sākāt krāt zināšanas par akmeņiem?

-Tie manā dzīvē ir bijuši diezgan sen – jau teātra laikā. Pirmos nopirku, esot viesizrādēs Jekater­inburgā. Rodonīta dārglietu lādīti, gredzenu ar rodonītu un gredzenu un kulonu ar tīģeraci.
Sākotnēji nedaudz kolekcionēju, tad sāku mācīties, izprast akmeņu nozīmi. Mācījos gan individuāli, gan dažādos kursos. Esmu mācījusies programmā pie Vernadska Ģeoloģijas muzejā Maskavā. 2019. gadā apguvu Mineraloģijas kursu Rīgas Tehniskās universitātes Materi­ālzinātņu un ķīmijas fakultātē.

-Kādu loma cilvēka dzīvē var būt akmeņiem, minerāliem?

-Katram noteikti nevajag akmeņus, taču daudzi tos kolekcionē. Cilvēkam veidojas dabiskā saikne, pievilkšanās. No kā tas ir atkarīgs? Ja skatāmies no astroloģijas skatupunkta, tad dažas pozīcijas cilvēka individuālajās kartēs, horoskopos norāda, ka akmeņi patiešām ir vajadzīgi – ja maz Zemes stihijas un vēl ir dažas citas planētu kombinācijas.

Mūsu ceļamaize ir ierakstīta zvaigznēs. Protams, daudz atkarīgs no tā, kādus lēmumus pieņemam, ko dzīvē darām. Nav tā, ka kāds pateica: uzliec sev rozā kvarca kuloniņu, un tad sagaidīsi mīlestību! Tā tas nenotiek. Mazliet ir jāieklausās speciālistos, tomēr cilvēka iekšējai balsij ir lielāka loma. Protams, tirdzniecības vietās ir atrodami apraksti, kādai zodiaka zīmei kurš akmens atbilst. Bet man tuvākas ir divas citas pieejas – ļauties sajūtām, kurš akmentiņš uz mani skatās, vai raudzīties personīgajā astroloģiskajā kartē. Ja ļaujas sajūtām, tad akmens var “atnest” interesantu informāciju.

Pati savulaik, kad par akmeņiem nezināju daudz, piedzīvoju interesantu gadījumu. Iegāju Rīgā veikaliņā nopirkt draudzenēm dāvanām rozā kvarcus – tie ir mīlestības akmeņi. Pēkšņi “uzrunā” melns akmentiņš – absolūti necils, tāds kā asfalta atlūza. Pārdevēja paskaidroja, ka tas ir melnais turmalīns jeb šerls. Atnesu mājās, sāku meklēt informāciju, atradu, ka tas saskaņā ar seniem ticējumiem kalpo kā vairogs pret negatīvām enerģijām. Tajā periodā strādāju vietā, kur bija diezgan saspringtas dienas, daudz negāciju. Sāku turmalīnu nēsāt žaketes kabatā. Bet nebija miera, meklēju vairāk informācijas. Pirmais, ko internetā izlasīju, ka tas aizsargā no radiācijas. Tas, protams, izklausās mistiski un neticami, bet toreiz pirms dažām dienām bija notikusi avārija Fukušimas atomelektrostacijā Japānā. Skaidrs, radiācija pie mums neatnāca, bet tomēr tas bija zīmīgi. Un tādu stāstu man ir daudz.

Kad akmentiņu nopērk veikalā, to vēlams noskalot zem tekoša ūdens. Akmens braucis tālus ceļus, cilvēki to veikalā aptaustījuši. Var likt arī saulē, mēness staros, bet vienkāršākais variants ir noskalot. Ir gan veidojumi, ko nevajadzētu skalot, piemēram, smilšu rozes vai angelīts. Tie ir jutīgi pret ūdens iedarbību.
Cilvēki akmeņus iegādājas dažādu iemeslu pēc. Vieniem patīk rotas, citiem patīk kolekcionēt, vēl citi – ar ezoterisko pieskaņu, nēsā tos konkrētam mērķim. Uz pasaules ir ap 6000 minerālu, bet pie mums kā kolekciju un rotu akmeņi zināmāki ir kādi 60 veidi.

-Cik liela interese par tiem ir Latvijā?

-Diezgan liela. Akmeņu izvēlē nav iedalījuma pēc vecuma, dzimuma vai nodarbošanās. Bēr­n­­iem ļoti patīk akmeņi. Viņu enerģija ir tīra, īsta. Akmeņus vairāk iecienījušas sievietes, tomēr netrūkst arī vīriešu. Dāmām taču patīk rotāties ar dabīgajiem akmeņiem, daudziem kungiem arī. Es pati par akmeņiem lasu kursu Jauno psiholoģiju centrā. Interese par to bija, rudenī organizēsim atkal. Ja zināšanu par akmeņiem ir maz, reizēm var nopirkt “brīnumu lietas”. Tādēļ ir jābūt piesardzīgiem un vēlams arī – zinošiem.

-Akmeņi, minerāli – tā arī ir daļa no dabas, mūsu planētas. Vai mūsdienu cilvēks nav aizgājis par daudz tālu no dabas?

-Mēs zināmā mērā katrs dzīvojam savā burbulī, bet, vērojot paziņu loku, tam negribētu piekrist. Vairāki paziņas pēdējo gadu laikā pārcēlušies uz dzīvi laukos, lai būtu tuvāk dabai. Tur sākuši savu biznesu – gan ar zirgiem, gan bitēm, gan citu lauksaimniecības jomu. Daudzas draudzenes vāc tējas, zālītes. Daudzi konservē, vāra ievārījumus. Ir pazīstamas dāmas, kurām ir nelielas dabisko kosmētisko līdzekļu ražotnes.
Gribētu teikt, ka notiek sava veida atgriešanās pie dabiskās vides, pie dzīves ar dabiskiem produktiem. Arī semināri, kur stāsta par dabiskāku, dabai draudzīgāku dzīvesveidu, ir ļoti labi apmeklēti. Redzam arī eko virziena attīstību dzīvesveidā kā tādā.

-Visbeidzot, kā šķiet, vai “ļaunā acs”, lāsti un tamlīdzīgas lietas patiešām darbojas? Jo minējāt, ka akmeņi pasargā no sliktajām enerģijām.

-Nē, nē un vēlreiz nē. Es gan zinu, ka ir cilvēki, kas “strādā” ar tumšajām enerģijām… Bet uzskatu, ja cilvēks dzīvo pēc labākās sirdsapziņas, dara to, kas dzīvē viņam jādara, tad neviena ļaunā acs klāt nevar tikt. Vēl gribētos piebilst, ka arvien populārāki kļūst senie rituāli. Piemēram, kāzās dāvinām graudus, sitam šķīvi. Saulgriežos vai citos godos populāri ir uguns rituāli. Tie visi ir gaišie rituāli, kas vērsti uz pateicību, harmoniju, pozitīvismu, labklājību un veiksmi. Tiem visiem ir jēga un vērtība. Bet ļaunā enerģija nevar skart, ja pats tai neļaujas.