Par dārzkopību gandrīz katram ir viedoklis. Vasarā, darbojoties Cēsu pils viduslaiku virtuves dārzā, reizēm nācās iedomāties – ja augi prastu smieties, tad tie, klausoties apmeklētāju “zelta padomus” un apgalvojumus, vicinātu lapas no rīta līdz vakaram.
Reiz Kanādas latvietis, pavadot pensionāru grupu, centās paspīdēt ar zināšanām par dārzeņiem, tomēr ar kartupeļiem “izgāzās kā pods”. Viņš gan labi zināja, kurā gadsimtā Latvijā ievesti burkāni un rāceņi, bet tad pajautāja: “Kur jums te kartupeļi?” (Tupeņi Latvijā ievesti 17.gadsimta otrajā pusē.)
Jaunā māmiņa savam zīdainītim vēlējās ieskaidrot izcelsmi, tuvinot viņa naskās roķeles kāpostam. Caps, un puse kāpostlapas nošķīta, bet bērnam uz visiem laikiem būs skaidrs, kur un kā vecāki viņu atraduši.
Itin bieži tika saņemti padomi, kā viduslaiku dārzā apkarot kaitēkļus. Populārākais vecmāmiņu ieteikums – vakarā, kad neviens neredz, palaistīt kukaiņu bojātos augus ar “CocaCola”.
Nepagāja ne diena bez starptautisko amatieru-agronomu un ekspertu padomiem. Norāva lapu, pagaršoja, izspļāva, norāva vēlreiz, izlikās nedzirdam dārznieces aizrādījumu par saudzēšanu un sāka lasīt morāli: “Jums tā nav kaķumētra! Īstā ir tikai un vienīgi ar ziliem ziediem. Nemāniet te cilvēkus.” “Vai tad tā ir piparmētra? Ko jūs te esat sastādījuši! Pielieciet pareizo uzrakstu!” “Priekš kam te nātre atstāta? Tā ir nezāle!”
Savukārt kāds austriešu velotūrists stāstīja, ka nakšņojis teltī Cēsu parkā, un paziņoja, ka gribot Pils dārzā saraut burkānus.
“Kas tas ir par augu?” kāda mamma skaidrā latviešu valodā pratina divas pusaudzes. “Varbūt kāposts,” atbild meitenes. “Nē, meitiņ, burkāns! Un šis?” “Nezinu. Mmm, ē, varbūt kartupelis?” “Nu, gurķis taču! Nu, kā var nezināt!”
Netrūka arī pieaugušo, kas augus nepazina: “Vai jums tur būs vīnogas?” (Jautājums par apiņiem dobes galā.)
Pāris “nātru pazinēju” bez gara ievada metas vārdiskā uzbrukumā, apvainodami kaķumētru visos grēkos. “Ak, jā, tur bija gan klāt kaut kāds uzraksts, bet tā vienalga ir nātre!”
Ienāca puisis ar meiteni pie rokas un tūlīt metās čamdīt… ne jau meiteni, bet ķiplokus. Norauj un mutē iekšā. “A pie mums ģerevņā tā dara! Man tak ģerevņā neticēs, ja nebūšu pagaršojis, kas te aug!” Atgādināju viņiem noteikumus, ka par visāda veida posta darbiem dārzā draud sods viduslaiku stilā, precīzāk – pasēdēšana Dienvidu torņa pagrabā. Jaunieši noticēja, ka vakar ietupināts “tas puisis no Rēzeknes”, un bija gatavi iet skatīties, kā viņam, nabadziņam, tur klājas.
“Šis ir labs darbs brīvprātīgajiem. Nekas daudz nav jāprot, un neko sabojāt arī nevar,” viena sirma gudriniece elegantā angļu izrunā, uz mani rādot, saka pārējām.
“Kāpēc tās nātres te atstātas?” “Atceros, ka mana vecāmāte no tām vārīja zupu.” “Un tu tādu ēdi? Ak, Jēzu!”
Jautra grupa bija no Saldus, tajā mūziķis un atraktīvs gids Juris Levics, kurš skaidroja, ka pie viņiem dārzā nevienam augam nevajag maikstes un stutes, jo viss tiek laistīts ar viagru.”
Kungs, kam jau sirmi deniņi, uz līdzenas vietas sāk filozofēt: “Jā, es saprotu, ka te augus nedrīkst plūkt, bet vērmeli gan atļaujiet cilvēkiem raut, cik patīk…” Kāpēc viņam tāda gudra doma pasprukusi, nevaru paskaidrot.
“Vai jums ir vērmeles stādi?” interesējas latviešu pāris labākajos gados. “Un vispār, kā tā vērmele izskatās?” “Tā ir dille, un viss!” apgalvo sieva. “Nē, te rakstīts “fenhelis”,” iebilst vīrs. “Nu un tad? Dille! Redzi, izskatās pēc dilles!” sievai paliek pēdējais vārds. Viss beidzas labi, jo vīrs piekāpjas un abi sabučojas aiz kuplā māteres krūma.
Pamēģiniet beduīnam pārdot tuksneša smiltis! Tas pats – pamēģiniet sajūsmināt Itālijas iedzīvotājus ar Baltijas vēsajā vasarā augušajiem dienvidu augiem, kuri pēc izskata ir tāla atblāzma no Vidusjūras aromātiem un raženuma. Un tomēr! “Marko, Džordžo, paskatieties – baziliks! Bellissimo! Grandissimo!” Viņu prieks ir neviltots.
Komentāri