Sapņus piepilda darot

Iegriežoties ceļā uz Drustu pagasta  “Sila Zundiem”, labi redzams, kā nelielie pakalni sakļaujoties veido lauku un mežu ieloku ainavu. Vasaras zaļajā mierā jau iztālēm iezīmējas krāsas. Tā savā krāšņumā spēlējas puķes.

“Te tāda kalnaina vieta – Avotkalns, Gravkalns, Zundu kalns, turpat pāri Piltiņkalns. Zeme smilšaina, pauguraina,” stāsta saimniece Valda Ļeonova un piebilst, ka kādreiz te bijusi Drustu un Gatartas pagasta robeža. Viņas dzimtās mājas ir turpat pāris kilometru tālāk, bet “Sila Zundos” ģimene dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus. Valda uzsver, ka ir gatartiete, jo visus dzīves dokumentus izdevusi Gatartas ciema padome.
“Ja kaut ko ļoti vēlies, tas piepildās,” ar smaidu saka Valda. Bērnībā viņa brauca līdzi vectēvam, kurš pa kaimiņu mājām vāca pienu. Arī “Sila Zundos”. Te    Valda nāca palīgā siena laikā. Viņa atceras, ka jau pārgurusi, nākot no skolas, domājusi, cik labi būtu, ja dzīvotu šajā mājā, nebūtu tālāk jāiet. Apsēdās uz akmens pie lazdas, atpūtās. “Tā piepildās vēlēšanās. Vieta tik ļoti patika, kalniņi, lejas,” bilst gatartiete.
Pēc Cēsu vidusskolas Valda domāja par medicīnu vai dārzkopību, bet kopā ar draudzeni pedagoģiskajā skolā izmācījās par bērnudārza audzinātāju. “Pastrādāju Auļukalna bērnudārzā. Kad piedzima pirmais dēls, sapratu, ka nevaru dot visiem tik daudz mīlestības kā savējam. Ja tā, uzskatu, ka nevar strādāt par pedagogu. Līdz tam visi bija savējie. Tolaik bija  diennakts bērnudārzs, piekt­­­dienas vakarā bērni ieķērās brunčos, lai neatdodu tantei, jo vecākus bija aizmirsuši. Bet no maniem trim dēliem neviens nav gājis bērnudārzā,” atklāj Valda un piebilst, ka arī puķes visapkārt ir vēlēšanās piepildījums.

Lauku sētā jābūt rosībai

“Te ir vaļasprieka piemājas ­saimniecība. Nevaru iedomāties, ka nebūtu dzīvnieku,” saka Valda. Ieraugot saimnieci, pretī skrien četras aitas, zinot, ka dabūs kādu kārumu, bet četras kazas sauc pie sevis.
Kā vai ik katram laukos 90.gados, arī Valdai bija    sava saimniecība. Nemaz ne tik maza - 15 govis, sivēnmātes,  aitas. Pati iemācījās arī visus ārstēt. Kad vairs lopkopība neatmaksājās, saimniecību pamazām likvidēja. “Bija tāds klusums, neviens neblēj, nemauj. Pirmo trusi dēlam uzdāvināja, tagad to ir ap 70, tad nopirku trīs vistiņas, drīz jau bija pussimts,” stāsta saimniece.

Ar lepnumu viņa ved pie trušiem. Ganāmpulkā tikai šķirnes dzīvnieki. “Tas ir dārgs hobijs, bizness nesanāk. Vaislinieki ir ar dokumentiem, bet birokrātija attur trusēnus tirgot kā šķirnes dzīvniekus,” pastāsta Valda. Kalifornijas, Vīnes zilais, Dal­mācijas trīskrāsu rekss, Jaunzē­landes sarkanais, dažādi pundurtruši, sadzirdējuši saimnieces soļus, parādās būros. “Trušus laukos    neaudzē, interese maza. Ar trušiem jābūt uzmanīgam. Nedrīkst dot svaigu zāli, baroju tikai ar sienu un kombinēto lopbarību. Reiz kāds ciemiņš    truseni pacienāja ar gārsas lapu, tai piepūtās vēders. Tad līdz zirgskābenes un vībotnes,” pieredzē dalās tušu audzētāja. Viņa vērtē, ka šovasar siena laiks labs. Pirmajā pļāvums kā tēja. “Truši ēd, ka ausis kustas. Aitām sienu nav vērts rādīt, neēdīs, drīzāk mēģinās tikt ārā no aploka un pagaršos kādu puķi,” smaidot teic  Valda.

Pagalmā skrējējpīļtēviņš    padzenā gaili. Palicis viens, meklē draugus un savu vietu barā. Lapsas un vanagi regulāri nāk pēc savas tiesas. No 15 cukurvistiņām palikušas piecas. Viena jau vadā cāļus, otra perē, tā kā saime augs. “Sila Zundos” cukurvistiņas visu gadu dzīvo ārā. “Tām sava saime, ar vistām nebiedrojas, gaiļi vēl padraudzējas ar lielajām vistām, vistiņas ne. Guļ ozola zaros, vasarā ābelē  blakus baložiem. Arī ziemā mīnus 30 grādos guļ kokā. No rīta nolaižas, tad zem trušu būdām, kur nav sniega, pabaroju. Paēd, tur pakašājas. Šoziem gan gailēniem sekstes bija nedaudz ķēris sals. Šķūnītī pie aitām laktas ir, ievilinājām, bet iemanījās tikt ārā. Maizi ēd no rokas, bet noķert nevar, mēģinājām pat ar tīkliem. Četros rītā, ziema vai vasara, sāk dziedāt,” par mazo vistiņu saimi stāsta gatartiete un piebilst, ka to olas ir vismaz uz pusi mazākas un tiek izdētas retāk. Var vien piebilst, ka Latvijā ir daži desmiti entuziastu, kuri audzē cukurvistiņas.

 No neaizmirstultēm līdz kolekcijām

“Sila Zundos” puķu dobes saplūst ainavā. Lai no kuras puses tuvojas mājām, pretī ziedi. Dobes aizņem ap diviem hektāriem. Valda atceras, ka jau bērnībā nesa no pļavas un meža puķītes un stādīja savā dobē. Tēva mājās aizvien zied viņas dēstītās neaizmirstulītes un vizbulītes.

Vajag fantāziju, lai iedomātos, kādi izskatījās “Sila Zundi”, kad tos iegādājās Valdas ģimene. 1905.gadā celtā lauku viensēta bija ieaugusi krūmos, nātres aizsedza logus.

“Ne jau tik daudz naudas vajag, lai ko izdarītu, vajag paša darbu un izdomu. Kāpēc izmest, ko var izmantot. Daudzi grib pārāk smalki, var dzīvot pieticīgāk,” saka Valda un piebilst, ka dobes no agra pavasara līdz salnām zied.

Ir flokšu ziedēšanas laiks. To daudzveidība ir neiedomājama. “Flokšus sēju ar sēkliņām . Vai nav skaisti – gaiši zils, rozā un balts vienā ziedā. Ja iznāk kāds interesants, padalos ar stādu. Eihinācijas saziedas,    sasējas un zied dažādās krāsās. Arī peonijas sēju. Pirmais zieds uzziedēja tumši sarkans. Ilgi bija jāgaida – pēc diviem gadiem    sēklas uzdīgst, tad četri pieci gadi līdz ziedēšanai. Interesanta gaidīšana,” atklāj Valda un piebilst, ka veido    flokšu un peoniju kolekcijas. Peoniju šķirņu gan vēl nav gluži simts, bet gan jau. Pērn iestādīja vēl 13.

“Gribu savākt iespējami interesantākas šķirnes. Un tā ir ar visu – rozēm, delfīnijām, hortenzijām, īrisiem, dienlilijām, lilijām. Arī hostas gribas vairāk. Gada­tirgos meklēju retumus. Ier­augu, ja skaista, pērku. Lauzto sirdi maigi rozā ar baltu vidu agrāk nebiju redzējusi. Izlasīju par perovskijām, kuras daudziem nepārziemo, man jau trešo vasaru zied. Ozolīšu ­saulkrēsliņi, mazās kallas, jaunākais dēls nopirka zilo rozi. Man patīk dažādība un daudzveidība – tas ir apbrīnojami, viena puķe, bet tik dažādas šķirnes. Dažkārt lielveikalā var nopirkt nocenotus pārsteigumus, kas pēc      rehabilitācijas atkopjas un sagādā prieku,” pārdomās dalās Valda un jau savas puķu dobes redz pavasarī, kad zied krokusi, pērn iestādītās 600 tulpes, dekoratīvie sīpoli…

“Viss agri nozied. Pavasaris bija grūts, naktī kurināju ugunskurus, lai pasargātu bumbieres, plūmes, ogulājus un puķes. “Nav viegli, bet, kad pastaigā pa dārzu, krāsas un smarža apkārt, rodas spēks darīt. Vienīgās puķes, kuras negribas, ir petūnijas,” saka Valda un piebilst, vīrs uz nedēļu ir darbā, jaunākie dēli palīdz. Topošajā parkā aug mazdēla gada jubilejā stādītais ozols. Kad viņš ar vecākiem atbrauc no Ķeguma, allaž aprauga, kāds izaudzis. Valdas pirms 33 gadiem stādītā kastaņa jau varens koks, bet tā nespēj mēroties ar ozolu pagalmā.

Putni, keramika un pērles

Nav tā, ka Valda laiku velta tikai mājai, dārzam un saimniecībai. Viņai vienmēr patikuši putni. Un tie ir visapkārt. Gatartiete dažādās putnu būrīšu darbnīcās iemācījusies, kāda mājiņa kuram dziedātājam tīkamāka. Kokos katrs var atrast sev piemērotāko. “Paņemu binokli, un viņu dzīve ir manā acu priekšā. Vienam strazdam bija gredzens, numuru gan nesaskatīju. Reiz bija ielidojis skaists pārītis, gluži kā    amadīni – zaļš, sarkans, zils. Kas tie bija, tā arī neesmu noskaidrojusi,” stāsta Valda. Bet pa logu ābelē var vērot baložu pāri. “Balodis ābelē perē un skaita: “Puspūru pautu piedēju, tukšs.” Balodis tiešām neprot būvēt ligzdu. Vējš pirmo ligzdu nogāza, putns ātri sanesa zaru kaudzi, viens uz tās sēž, otrs blakus dūdo,” vērojumos dalās “Sila Zundu” saimniece.   

Valda ciemiņus cienā ar kafiju no pašas veidotām keramikas krūzītēm. Bibliotekāre rīkojusi meistarklasi “Kārklu” keramikas darbnīcā, kas tepat Gatartā, Valda pamēģinājusi. “Man patīk darboties ar mālu. Izgatavojām vēja zvanus, krūzītes. Arī keramikas darbnīcā Drustu “Purgaiļos” notiek meistarklases, tur izgatavoju vāzi un bļodu. Kad apdedzinās, redzēs, kas sanācis,” par vaļasprieku stāsta gatartiete. Kad vajag atpūtināt domas, Valda pērļo, uzzīmē rakstu, un top rokassprādzes. Bet pašas aitu vilna pārtop zeķēs un cimdos savējiem.    Un vēl savu reizi jāpalīdz dēlam tikt galā ar jūrascūciņu un dekoratīvajiem ežu pāriem.
Vakaros, kad dienas nogurums atkāpjas, viņa apsēžas atpūtas krēslā piekalnītē. Apkārt puķes, to smarža nomierina un veldzē. Pie kājām rāmi guļ Mopsis un Čita.