Ceturtdiena, 3. aprīlis
Vārda dienas: Irmgarde

Sapņus piepilda darot

Sarmīte Feldmane
06:38
28.07.2024
101
Drusti Valda2

Arī garauši ir tik dažādi. Drustēnietes Valdas Ļeonovas vaļasprieka saimniecībā ir 70 dažādu šķirņu truši. Visi mīļi, skaisti un pūkaini. FOTO: Sarmīte Feldmane

Iegriežoties ceļā uz Drustu pagasta  “Sila Zundiem”, labi redzams, kā nelielie pakalni sakļaujoties veido lauku un mežu ieloku ainavu. Vasaras zaļajā mierā jau iztālēm iezīmējas krāsas. Tā savā krāšņumā spēlējas puķes.

“Te tāda kalnaina vieta – Avotkalns, Gravkalns, Zundu kalns, turpat pāri Piltiņkalns. Zeme smilšaina, pauguraina,” stāsta saimniece Valda Ļeonova un piebilst, ka kādreiz te bijusi Drustu un Gatartas pagasta robeža. Viņas dzimtās mājas ir turpat pāris kilometru tālāk, bet “Sila Zundos” ģimene dzīvo jau vairāk nekā 30 gadus. Valda uzsver, ka ir gatartiete, jo visus dzīves dokumentus izdevusi Gatartas ciema padome.
“Ja kaut ko ļoti vēlies, tas piepildās,” ar smaidu saka Valda. Bērnībā viņa brauca līdzi vectēvam, kurš pa kaimiņu mājām vāca pienu. Arī “Sila Zundos”. Te    Valda nāca palīgā siena laikā. Viņa atceras, ka jau pārgurusi, nākot no skolas, domājusi, cik labi būtu, ja dzīvotu šajā mājā, nebūtu tālāk jāiet. Apsēdās uz akmens pie lazdas, atpūtās. “Tā piepildās vēlēšanās. Vieta tik ļoti patika, kalniņi, lejas,” bilst gatartiete.
Pēc Cēsu vidusskolas Valda domāja par medicīnu vai dārzkopību, bet kopā ar draudzeni pedagoģiskajā skolā izmācījās par bērnudārza audzinātāju. “Pastrādāju Auļukalna bērnudārzā. Kad piedzima pirmais dēls, sapratu, ka nevaru dot visiem tik daudz mīlestības kā savējam. Ja tā, uzskatu, ka nevar strādāt par pedagogu. Līdz tam visi bija savējie. Tolaik bija  diennakts bērnudārzs, piekt­­­dienas vakarā bērni ieķērās brunčos, lai neatdodu tantei, jo vecākus bija aizmirsuši. Bet no maniem trim dēliem neviens nav gājis bērnudārzā,” atklāj Valda un piebilst, ka arī puķes visapkārt ir vēlēšanās piepildījums.

Lauku sētā jābūt rosībai

“Te ir vaļasprieka piemājas ­saimniecība. Nevaru iedomāties, ka nebūtu dzīvnieku,” saka Valda. Ieraugot saimnieci, pretī skrien četras aitas, zinot, ka dabūs kādu kārumu, bet četras kazas sauc pie sevis.
Kā vai ik katram laukos 90.gados, arī Valdai bija    sava saimniecība. Nemaz ne tik maza - 15 govis, sivēnmātes,  aitas. Pati iemācījās arī visus ārstēt. Kad vairs lopkopība neatmaksājās, saimniecību pamazām likvidēja. “Bija tāds klusums, neviens neblēj, nemauj. Pirmo trusi dēlam uzdāvināja, tagad to ir ap 70, tad nopirku trīs vistiņas, drīz jau bija pussimts,” stāsta saimniece.

Ar lepnumu viņa ved pie trušiem. Ganāmpulkā tikai šķirnes dzīvnieki. “Tas ir dārgs hobijs, bizness nesanāk. Vaislinieki ir ar dokumentiem, bet birokrātija attur trusēnus tirgot kā šķirnes dzīvniekus,” pastāsta Valda. Kalifornijas, Vīnes zilais, Dal­mācijas trīskrāsu rekss, Jaunzē­landes sarkanais, dažādi pundurtruši, sadzirdējuši saimnieces soļus, parādās būros. “Trušus laukos    neaudzē, interese maza. Ar trušiem jābūt uzmanīgam. Nedrīkst dot svaigu zāli, baroju tikai ar sienu un kombinēto lopbarību. Reiz kāds ciemiņš    truseni pacienāja ar gārsas lapu, tai piepūtās vēders. Tad līdz zirgskābenes un vībotnes,” pieredzē dalās tušu audzētāja. Viņa vērtē, ka šovasar siena laiks labs. Pirmajā pļāvums kā tēja. “Truši ēd, ka ausis kustas. Aitām sienu nav vērts rādīt, neēdīs, drīzāk mēģinās tikt ārā no aploka un pagaršos kādu puķi,” smaidot teic  Valda.

Pagalmā skrējējpīļtēviņš    padzenā gaili. Palicis viens, meklē draugus un savu vietu barā. Lapsas un vanagi regulāri nāk pēc savas tiesas. No 15 cukurvistiņām palikušas piecas. Viena jau vadā cāļus, otra perē, tā kā saime augs. “Sila Zundos” cukurvistiņas visu gadu dzīvo ārā. “Tām sava saime, ar vistām nebiedrojas, gaiļi vēl padraudzējas ar lielajām vistām, vistiņas ne. Guļ ozola zaros, vasarā ābelē  blakus baložiem. Arī ziemā mīnus 30 grādos guļ kokā. No rīta nolaižas, tad zem trušu būdām, kur nav sniega, pabaroju. Paēd, tur pakašājas. Šoziem gan gailēniem sekstes bija nedaudz ķēris sals. Šķūnītī pie aitām laktas ir, ievilinājām, bet iemanījās tikt ārā. Maizi ēd no rokas, bet noķert nevar, mēģinājām pat ar tīkliem. Četros rītā, ziema vai vasara, sāk dziedāt,” par mazo vistiņu saimi stāsta gatartiete un piebilst, ka to olas ir vismaz uz pusi mazākas un tiek izdētas retāk. Var vien piebilst, ka Latvijā ir daži desmiti entuziastu, kuri audzē cukurvistiņas.

 No neaizmirstultēm līdz kolekcijām

“Sila Zundos” puķu dobes saplūst ainavā. Lai no kuras puses tuvojas mājām, pretī ziedi. Dobes aizņem ap diviem hektāriem. Valda atceras, ka jau bērnībā nesa no pļavas un meža puķītes un stādīja savā dobē. Tēva mājās aizvien zied viņas dēstītās neaizmirstulītes un vizbulītes.

Vajag fantāziju, lai iedomātos, kādi izskatījās “Sila Zundi”, kad tos iegādājās Valdas ģimene. 1905.gadā celtā lauku viensēta bija ieaugusi krūmos, nātres aizsedza logus.

“Ne jau tik daudz naudas vajag, lai ko izdarītu, vajag paša darbu un izdomu. Kāpēc izmest, ko var izmantot. Daudzi grib pārāk smalki, var dzīvot pieticīgāk,” saka Valda un piebilst, ka dobes no agra pavasara līdz salnām zied.

Ir flokšu ziedēšanas laiks. To daudzveidība ir neiedomājama. “Flokšus sēju ar sēkliņām . Vai nav skaisti – gaiši zils, rozā un balts vienā ziedā. Ja iznāk kāds interesants, padalos ar stādu. Eihinācijas saziedas,    sasējas un zied dažādās krāsās. Arī peonijas sēju. Pirmais zieds uzziedēja tumši sarkans. Ilgi bija jāgaida – pēc diviem gadiem    sēklas uzdīgst, tad četri pieci gadi līdz ziedēšanai. Interesanta gaidīšana,” atklāj Valda un piebilst, ka veido    flokšu un peoniju kolekcijas. Peoniju šķirņu gan vēl nav gluži simts, bet gan jau. Pērn iestādīja vēl 13.

“Gribu savākt iespējami interesantākas šķirnes. Un tā ir ar visu – rozēm, delfīnijām, hortenzijām, īrisiem, dienlilijām, lilijām. Arī hostas gribas vairāk. Gada­tirgos meklēju retumus. Ier­augu, ja skaista, pērku. Lauzto sirdi maigi rozā ar baltu vidu agrāk nebiju redzējusi. Izlasīju par perovskijām, kuras daudziem nepārziemo, man jau trešo vasaru zied. Ozolīšu ­saulkrēsliņi, mazās kallas, jaunākais dēls nopirka zilo rozi. Man patīk dažādība un daudzveidība – tas ir apbrīnojami, viena puķe, bet tik dažādas šķirnes. Dažkārt lielveikalā var nopirkt nocenotus pārsteigumus, kas pēc      rehabilitācijas atkopjas un sagādā prieku,” pārdomās dalās Valda un jau savas puķu dobes redz pavasarī, kad zied krokusi, pērn iestādītās 600 tulpes, dekoratīvie sīpoli…

“Viss agri nozied. Pavasaris bija grūts, naktī kurināju ugunskurus, lai pasargātu bumbieres, plūmes, ogulājus un puķes. “Nav viegli, bet, kad pastaigā pa dārzu, krāsas un smarža apkārt, rodas spēks darīt. Vienīgās puķes, kuras negribas, ir petūnijas,” saka Valda un piebilst, vīrs uz nedēļu ir darbā, jaunākie dēli palīdz. Topošajā parkā aug mazdēla gada jubilejā stādītais ozols. Kad viņš ar vecākiem atbrauc no Ķeguma, allaž aprauga, kāds izaudzis. Valdas pirms 33 gadiem stādītā kastaņa jau varens koks, bet tā nespēj mēroties ar ozolu pagalmā.

Putni, keramika un pērles

Nav tā, ka Valda laiku velta tikai mājai, dārzam un saimniecībai. Viņai vienmēr patikuši putni. Un tie ir visapkārt. Gatartiete dažādās putnu būrīšu darbnīcās iemācījusies, kāda mājiņa kuram dziedātājam tīkamāka. Kokos katrs var atrast sev piemērotāko. “Paņemu binokli, un viņu dzīve ir manā acu priekšā. Vienam strazdam bija gredzens, numuru gan nesaskatīju. Reiz bija ielidojis skaists pārītis, gluži kā    amadīni – zaļš, sarkans, zils. Kas tie bija, tā arī neesmu noskaidrojusi,” stāsta Valda. Bet pa logu ābelē var vērot baložu pāri. “Balodis ābelē perē un skaita: “Puspūru pautu piedēju, tukšs.” Balodis tiešām neprot būvēt ligzdu. Vējš pirmo ligzdu nogāza, putns ātri sanesa zaru kaudzi, viens uz tās sēž, otrs blakus dūdo,” vērojumos dalās “Sila Zundu” saimniece.   

Valda ciemiņus cienā ar kafiju no pašas veidotām keramikas krūzītēm. Bibliotekāre rīkojusi meistarklasi “Kārklu” keramikas darbnīcā, kas tepat Gatartā, Valda pamēģinājusi. “Man patīk darboties ar mālu. Izgatavojām vēja zvanus, krūzītes. Arī keramikas darbnīcā Drustu “Purgaiļos” notiek meistarklases, tur izgatavoju vāzi un bļodu. Kad apdedzinās, redzēs, kas sanācis,” par vaļasprieku stāsta gatartiete. Kad vajag atpūtināt domas, Valda pērļo, uzzīmē rakstu, un top rokassprādzes. Bet pašas aitu vilna pārtop zeķēs un cimdos savējiem.    Un vēl savu reizi jāpalīdz dēlam tikt galā ar jūrascūciņu un dekoratīvajiem ežu pāriem.
Vakaros, kad dienas nogurums atkāpjas, viņa apsēžas atpūtas krēslā piekalnītē. Apkārt puķes, to smarža nomierina un veldzē. Pie kājām rāmi guļ Mopsis un Čita.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Aizrauj mūžam jaunais džezs

07:34
30.03.2025
66

Ik gadu 30. aprīlī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā džeza diena. Tās mērķis ir novērtēt  džeza mūzikas lielo ietekmi un veicināt starpkultūru dialogu. Džezs, kura sākumu datē ar pagājušā gadsimta 20.gadiem, simts gados no izklaides žanra attīstījies par plaša diapazona mūziku, kas ietekmējis daudzus populārās un akadēmiskās mūzikas žanrus. Jau sesto gadu savu džeza lasījumu […]

Ja var, tad jādara

06:30
29.03.2025
39

Cēsu Politiski represēto biedrība vadību uzticējusi Jānim Vidriķim. Viņa ģimeni 1949.gada 25.martā izsūtīja, Jānis dzimis svešumā, Latvijā atgriezās, kad bija četri gadi. -Represēto noskaņojums ir mundrs. Ir svarīgi likteņbiedriem satikties, atceres reizēs pieminēt savējos. Ir jāstāsta, ko tauta pārdzīvojusi, to smagumu, ko pārdzīvoja ģimenes, kuras izsūtīja. Līdz 2014.gadam dzīvojām mierīgi, nespējot iedomāties, ka šodienas realitāte […]

Deguna formas korekcija kā ceļš uz harmonisku izskatu

20:18
28.03.2025
25

Deguna forma ir viens no nozīmīgākajiem sejas vaibstiem, kas ietekmē kopējo izskatu un sejas proporcijas. Daudzi cilvēki izvēlas veikt deguna plastisko operāciju jeb rinoplastiku, lai uzlabotu ne tikai vizuālo estētiku, bet arī pašsajūtu un pašpārliecinātību. Šī operācija ļauj koriģēt gan iedzimtas, gan traumu rezultātā iegūtas nepilnības, panākot harmonisku un dabisku sejas izskatu. Pateicoties mūsdienu plastiskās […]

Guntra no stipru sieviešu dzimtas

06:08
28.03.2025
54

Viņai bija seši gadi, kad 1949.gada 25.martā kopā ar vecākiem unvecvecākiem meitenei no Jaunpiebalgas sākās ceļš uz Sibīriju Cēsniece Guntra Brigita Ģipsle sagaida smaidīga un mundra. Ikdienas pastaigas, mājas darbi, savs laiks kādai filmai, un diena piepildīta. “Daudz domāju. Kas tik nav piedzīvots. Pie visa jāpierod. Daudz ko atceroties, birst asaras, tās jānoslauka, un jādzīvo […]

"Esam te jauniešu dēļ"

06:52
25.03.2025
115

Šodien (21.03.2025.) Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā notiek salidojums “Turpinājums”. Skola, kura ar šādu nosaukumu svin piecu gadu jubileju, sevī apvienojusi labāko no Priekuļu tehnikuma, kam aprit 115 gadi, Cēsu arodskolas, kurai aprit 105 gadi, Jāņmuižas Profesionālās vidusskolas un Ērgļu arodvidusskolas. “Druvas” saruna ar iestādes direktoru Artūru Sņegoviču par skolas darbu, apvienojot pārbaudītas vērtības izglītībā […]

Uzzināt, izjust un saprast

07:47
24.03.2025
21

Par Ukrainas karu stāsta fotomāksla un mūzika Laikā, kad pasaule grīļojas, māksla un mūzika ir spēka, ticības un mīlestības avoti. Divās izstādēs Pasaules latviešu mākslas centrā ikdienas domas, rūpes un emocijas paliek pilsētas kņadā. Te uzrunā sāpes un cerība, labestība un ticība, ka karš Ukrainā beigsies. Tāds vēstījums bija arī ukraiņu mūziķes, bandūras virtuozes Darjas […]

Tautas balss

Vecs koks nav jāpārstāda

14:41
02.04.2025
10
G. raksta:

“Izlasīju, ka vienu veco koku no Cēsu stacijas laukuma pārstādīs citur, lai tas neiet bojā. Tas nu gan man liekas par traku! Vai tiešām nav naudu, kur likt! Labāk iestādīt jaunu kociņu, lai paliek nākamajām paaudzēm. Iedomājieties, kāda izskatītos pilsēta, ja arī pirms simts gadiem visi būtu lēmuši kokus saglabāt un jaunus nestādīt,” bija neapmierināta […]

Smiltis pieputina visu apkārtni

14:00
27.03.2025
24
Garāmgājēja raksta:

“Skatījos, kā pagājušajā nedēļā Cēsīs, Bērzaines ielā, liela automašīna ar rotējošu slotu no ielas malas tīrīja ziemā sakrājušās smiltis. Putekļi cēlās gaisā lielā mākonī. Droši vien apkaimes mājas un dārzi pieputēja ne pa jokam, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas tobrīd bija mašīnas tuvumā. Agrāk pavasarī smiltis no brauktuves Cēsīs tīrīja mitrā laikā, kad tās neput, […]

Raiņa un Piebalgas ielas krustojumā jāuzmanās

14:00
27.03.2025
39
11
Ģimnāzijas ielas apkaimes iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Raiņa un Piebalgas ielas satiksmes aplī, gan autovadītājiem, gan gājējiem vairāk jāuzmanās. Savā izremontētajā skolā Ģimnāzijas ielā pagājušajā nedēļā atgriezās ģimnāzisti, tagad īpaši rītos kustība te ļoti liela. Turklāt laiks kļūst aizvien siltāks, jaunieši brauc ar skūteriem, velosipēdiem, kuru ziemā gandrīz nav, tāpēc situācija saspringta. Arī skolēnu vecākiem vajadzētu bērniem atgādināt, ka pa iet­vi […]

Karogi aizēno laukumu

13:44
23.03.2025
24
1
Lasītāja V. raksta:

“Nesaprotu, kāpēc tiem, kas atbild par Cēsu noformējumu, tik ļoti patīk karogi. Pil­sētas centrs mazliet atgādina skatus no vēsturiskām filmām, kur rāda pagājušā gadsimta 30.gadu Vāciju un Padomju Savienību. Turklāt, domāju, karogi ap Vienības laukumu aizēno pieminekli, skatu uz apkārtējām ēkām. Tās it kā pazūd,” pārdomās dalījās lasītāja V.

Varētu labot, bet vieglāk izmest

13:43
22.03.2025
41
Cēsniece raksta:

“Videi draudzīgai ikdienai nemaz ne tik sen visos medijos runāja, ka būs atbalsts amatniekiem, kas labo dažādas sadzīves lietas, arī apavus un tamlīdzīgi. Cēsīs gan nejūtam, ka būtu tāds atbalsts un šādi pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Ja šuvējas, kas uzņemas apģērbu arī labot, var atrast, apavu meistars jāmeklē ar uguni. Salabot fēnu, mikseri vai kādi […]

Sludinājumi