Juris Krūze. FOTO: Sarmīte Feldmane
Dzejas dienu noskaņās Cēsu Centrālajā bibliotēkā notika komponista Jura Krūzes autorvakars. Viņš sarakstījis vairāk nekā 300 dziesmas. Tās skan teātru izrādēs, dzied ansambļi, izpilda pats.
-Kā ar jaunām dziesmām?
-Nerakstās. Neesmu iemīlējies. Dziesma “Cēsīm” ar Laumas Daugišas vārdiem, ar ko sākās pasākums, ir pēdējā. Tā skanēja izrādē “Cēsnieku stāsti” kā fināla dziesma.
-Kā dziesmas sāk skanēt?
-Palasu dzeju, kāds dzejolis ieskanas, arī saturs piesaista, piesēžos pie klavierēm un pierakstu notis. Vēl jābūt noskaņojumam un, protams, skaistiem dzejas vārdiem. Īpaši kādas tēmas dzejoli nemeklēju. Paņemu grāmatu un lasu. Tiešām sen neko jaunu neesmu uzrakstījis. Pietrūkst laika.
-Vai mūsdienu dzejnieku dzeja skan?
-Dzejnieki savu iekšējo sajūtu izliek uz papīra. Kā komponisti, pierakstot notis. Nevaru uzrakstīt dziesmu, ja nesaprotu, ko dzejnieks pateicis. Saprotu, viņš tā izteicis savas sajūtas, noskaņojumu. Nenoliedzu to, kā dzejo šodien, bet esmu vecmodīgs. Uzskatu, ja uzrunā kādu, tad viņam ir jāsaprot, ko gribi teikt. Protams, katrai paaudzei savs. Pats arī kādreiz dzejoju, bet, kā saka, govs apēda visas klades. Pārceļoties kaut kur noklīda. Dzeja tapa, kad man vēl nebija 20.
-Tagad jau ierasti, ka komponisti paši savām dziesmām raksta vārdus.
-Bijis, ka izrādē vajag dziesmu, bet vārdu nav. Izejot no teksta, kādas rindas piemetu klāt. Ja autora dzejolī ir vajadzība kādu vārdu pamainīt, vienmēr paprasu atļauju. Tas ir pašsaprotami.
-Kur skan Jura Krūzes dziesmas?
-Izrādēs, un pēc tam, ja kādam patīk, izpilda. Cēsu bibliotēkai kopā ar Laumu Daugišu bērnu rītiem tapa Alberta Kronenberga “Pieci kaķi”. Izpilda mani vadītie ansambļi un citi, arī pats, vēl arī Iveta un Jānis Gabrāni. Neesmu dziesmas popularizējis. Kādreiz ieliku draugiem.lv.
-Kā mainījušās teātra dziesmas, to stils?
-Cēsu teātra iestudējumā “Kissa” nav dziesmu, ir tikai instrumentālā mūzika. Aktieri teica, ka patīk. Katrai izrādei ir savs raksturs, stāsts – no tā atkarīgas dziesmas, jo tās papildina uzvedumu. Dažādos saietos man teikuši, ka manas dziesmas ir pārāk sarežģītas, tās grūti dziedāt pie galda.
-Kāda ir sadarbība ar Cēsu literātiem?
-Tā kā Cēsīs esmu tikai darbā, dzīvoju Blomē, man kontaktu nav. Ja ko interesantu atrodu kādā izdevumā, top dziesma. Lielākoties sadarbojos ar Laumu. Esmu palūdzis, lai uzraksta vārdus dziesmām, kas varētu skanēt cilvēku dzīves skumjajos brīžos. Šādu dziesmu ir maz, un tās labi zināmas.
-Aizvien spēlējat bērēs?
-Jā, ja veselība neprotestē. Brīdis kapličā, kapsētā ir skumjš, bet mūzika, dziesmas gan raisa atmiņas, gan ienes gaišumu. Tuvinieki vēlas, lai skan zināmas dziesmas. Lai gan pēdējos gados balles nespēlēju, bet, ja sajauktu nošu mapes, nekas neglābjams nenotiktu, tikai ballē jāspēlē ātrāk.
-Kas tagad nodarbina prātu?
-Gatavojos kļūt par pensionāru. Sākas kārtējā kultūras sezona. Vadu sieviešu vokālo ansambli Mārsnēnos, vīru un sievu ansambļus Blomē, esmu koncertmeistars Cēsu vidējās paaudzes deju kolektīviem “Saulgrieži” un “Raitais solis”, Smiltenes jauniešu deju kolektīvam, Blomē vidējās paaudzes. Un vēl ir Cēsu teātris. Ik pa pieciem gadiem Blomē kopā ar draugiem un saviem kolektīviem rīkojam koncertu. Tam jāgatavojas, jāsavāc radošā komanda.
-Vai kāds vakars ir brīvs?
-Svētdiena. Ja nav koncerta.
-Vadāt vairākus vokālos ansambļus. Vai šie muzikālie kolektīvi ir novērtēti kā Dziesmu svētku kustības dalībnieki?
-Laukos ansambļi dzied. Jaunus dziedātājus iesaistīt sarežģīti. Blomes sieviešu ansamblī dzied gan dāmas, kurām vēl nav 20, gan cienījamākos gados – ap 50. Vīru ansambļu Latvijā ir ļoti maz. Cik neesmu dzirdējis – dziedu tikai, kad esmu iedzēris, bet iedzēris sabiedrībā neeju. Uz vīru ansambli atnāca dziedātājs no kora, jo nepatīkot repertuārs. Vēl pāris par to domā. Viņi grib dziedāt, nav gatavi mēnešiem mācīties vienu dziesmu. Ansambļiem nav obligātā repertuāra, tas dziedātājiem patīk. Toties skatēs reti kad nav kāda saķeršanās. Žūrijas loceklis klāsta, ka viņš iedomājas, ka dziesmai jāskan tā un ne citādi. Ansamblis jau nezina, kā viņš gribētu. Katrs vadītājs un kolektīvs dziesmu izpilda tā, kā to muzikāli jūt.
Ja deju kolektīviem ir A, B un citas grupas, vokālajiem ansambļiem tādu nav, ja ir skate, tad profesionāļi sacenšas ar labu pagasta ansambli. Bijis arī ieteikums, ja vēlas augstāku vērtējumu, lai piedalās kā senioru ansamblis. Kā, kāpēc, ja ansamblī dzied trīsdesmitgadnieki? Jautājumu un neizpratnes daudz.
Smiltenes novadā ir daudz vokālo ansambļu un katru sezonu ir skate. Vērtētāji bijuši dažādi. Nevajag jau katru kolektīvu slavēt, bet dot uzmundrinājumu, nevis pateikt, ja nedziedat Ērika Ešenvalda dziesmas, tad par kādu kvalitāti var runāt. Lauku cilvēkiem darbs ir pilsētās, vakarā pēc darba steidzas uz mēģinājumu, jo patīk dziedāt. Par to, ko ansambļi dzied, skatēs bieži ir domstarpības. Vienu gadu iesaka, ka vajag izvēlēties savas dziesmas, tādas, kuras citi neizpilda, nākamajā pārmet, ka tas nav labi. Ja žūrijas loceklim kāds komponists nav tuvs, bet mēs, protams, to nezinām, tad arī var smagi iekrist. Tāpat ansambļiem tiek vērtēti tērpi, tas ir gaumes jautājums, jo nav taču jāuzstājas tautastērpos.
Bet, ja pagastā klausītājiem patīk, ja svētkos un pasākumos uzstājas savējie, vai tas nav ieguvums? Blomē ir sieviešu un vīru ansamblis, valsts svētkos dziedās gan katrs, gan kopā. Arī sanākam kopā. Paši rīkojam sev svētkus. Vadītāji sazvanāmies, norunājam un sabraucam. Ansambļi vieno tos, kuri vēlas dziedāt, bet kā muzikāli kolektīvi tie līdz šim nav novērtēti.
-Kāda dzīve laukos?
-Nepārtraukti šovasar jāpļauj zāle, un to darbu nevar padarīt. Ja mājā drēgns, iekurinu krāsni.
-Kā dzīvē pietrūkst?
-Laika. Ja sievas un vīri grib dziedāt, kā var atteikt? Esmu sapratis, cik deju kolektīvam svarīgi, ka mēģinājumos ir koncertmeistars. Un man patīk tas, ko daru. Ja man būtu laiks… , varbūt piepildītu senu sapni – uzrakstītu mūziku Ričarda Baha “Kaija, vārdā Džonatans Livingstons”. Tas ir brīnišķīgs darbs, lasu un pārlasu, tas skan. Vajag laiku, tāpat kā pirms gadiem “Mazajam princim” man vajadzēja deviņus mēnešus. Tā būtu izrāde ar dejotājiem, gaismām, tekstu, dziesmām. Vīzija ir. Jā, ja būtu laiks, vairāk pievērstos mūzikai. Bet tam vajag klusumu un lai neviens netraucē.
Komentāri