Dzirdot vārdu “Patagonija”, vispirms prātā nāk grāmata “Kapteiņa Granta bērni”, jo pazudušā kapteiņa meklētāji savā ceļojumā pa 37. paralēli šķērsoja arī to. Uzziņai. Patagonija ir ģeogrāfisks reģions Dienvidamerikas dienvidos – Čīlē un Argentīnā. Aizvadītā gada nogalē uz Patagoniju Argentīnā devās Juris Leimanis, kurš ik palaikam iepazīst kādu mazāk zināmu vietu. Jautāts, kā notiek galamērķa izvēle, viņš saka: “Uz austrumu pusi esmu bijis vairākas reizes, bet uz otru – Amerikas pusi – ne. Gribējās apskatīt arī šo pasaules daļu. Meklējot iespēju, atradu grupu, kas gatavojās doties uz Patagoniju. Tā kā vēlējos braukt nevis uz populāriem tūrisma galamērķiem, bet doties mežonīgā dabā un informācija, ka vairākas dienas būs pārgājiens, kurā nebūs elektrības, tālruņu, mani nebiedēja, drīzāk vilināja, sapratu, ka šis būs īstais ceļojums.”
Viņš norāda, ka šādā braucienā jārēķinās ar garu ceļu, jo galamērķis – pilsētiņa Čaltena Argentīnas nekurienē – sasniegta tikai pēc 37 stundām, no kurām kādas 20 pavadītas lidmašīnā.
“Interesantas bija pēdējās trīs stundas, ko pavadījām autobusā ceļā no lidostas līdz naktsmītnei. Bija nereāla sajūta. Braucām pa labu, asfaltētu šoseju – Route40 -, kas ved cauri visai Argentīnai no ziemeļiem uz dienvidiem, bet neviena cilvēka, nevienas mājas, nevienas mašīnas. Vienu brīdi bija sajūta, ka tūlīt blakus autobusam parādīsies indiāņi zirgos ar spalvu rotām uz galvas,” atceras J. Leimanis.
Lai izstāstītu visu piedzīvoto Patagonijā, vajadzētu vismaz laikraksta atvērumu, tāpēc sarunā centāmies iezīmēt tikai pašu interesantāko. Vispirms Jurim nācies aprast, ka atrodas dienvidu puslodē, jo saule dienas vidū spīdējusi no ziemeļu puses, nevis no dienvidiem kā pie mums: “Bija interesanti dzirdēt, ka draugi, paziņas teica – dodies uz dienvidiem, tur karsti! Viņi nebija padomājuši, ka tas ir ļoti uz dienvidiem, mēs Dienvidpolam bijām tuvāk nekā te, Latvijā, Ziemeļpolam. Siltāk, protams, bija, jo no Latvijas vēlā rudens bijām nokļuvuši agrā pavasarī, kad daba sāk atmosties.”
Ceļojuma centrālais notikums – septiņu dienu pārgājiens pa Los Glaciares nacionālo parku. Atceroties piedzīvoto, J. Leimanis norāda, ka vispirms jāpastāsta, ko tur uzskata par nacionālo parku, un tas ļoti atšķiras no mūsu izpratnes: “Ierodoties parakstījām dokumentu, ka ievērosim visas prasības, pirmkārt, nespersim kāju nost no takas, otrkārt, neko aiz sevis dabā neatstāsim. Visi atkritumi jānes līdzi, pat banānu mizas, ābolu serdes un citas organiskas vielas, ko Latvijā mierīgu prātu nometam. Tur neko nedrīkst atstāt, lai tas kaut niecīgākā veidā neietekmētu vietējo dabu.”
Arī somas, teltis, pārtika jānes cilvēkiem, dzīvniekus nastu nešanai izmantot aizliegts. Savulaik tas mēģināts, taču lietainā laikā takas ļoti izbradātas. Tur tiek darīts viss, lai būtu iespējami mazāka iejaukšanās dabā. Tur dabai neviens netraucē, cilvēkiem tajā jājūtas nevis kā saimniekiem, bet kā viesim.
“Tas ļoti disciplinē, nav pat domas kaut ko atstāt. Drīzāk, ieraugot, ka kādam kaut kas nejauši izkritis, uzreiz to paņem,” atceras Juris.
Ceļotājiem nenācās pašiem nest teltis, pārtiku, to nodrošināja vietējā tūrisma firma, katram plecos tikai sava mugursoma, vidēji 12-17 kilogrami.
“Tās bija īpašas, neaizmirstamas dienas, katrā kāda “odziņa”, vieta, kur gribas apstāties, skatīties, baudīt, fotografēt un fotografēt,” stāsta ceļotājs. “Viena no tām – kad sasniedzām pāreju un priekšā pavērās Lielais ledus lauks. Ledus visur – priekšā, pa labi, pa kreisi. Tajā brīdi saproti, ka esi tik niecīgs dabas priekšā. Citu dienu pavērās fantastisks skats uz Fitz Roj masīva virsotņu zobiem, šis siluets ir Patagonijas galvenais simbols. Vieta un panorāma tik skaista, ka negribas doties prom. Un tā katru dienu,” stāsta ceļotājs.
Lielākais pārbaudījums pārgājienā bijusi diena, kad vispirms nācies iet 2000 metrus uz augšu, uz Cerro Huemul virsotni (2677m) un tūlīt tikpat daudz lejā. Pašā augšā sniegs un migla, taču virsotne tikusi sasniegta. Tiesa, tuvu pie kores pārkares nav bijusi vēlēšanās iet, jo otrā pusē uz leju 1000 metru stāva klints siena. Kopumā tās dienas pārgājiens ildzis 13,5 stundas, bet visā nedēļā ceļotāji veikuši 102 kilometrus, sakāpuši 6180 augstuma metrus, ejot pavadījuši 55 stundas.
“Septiņas dienas aci pret aci ar dabu, ar milzīgu bijību pret to. Ja ir doma par šādu ceļošanu, katram sev jāpajautā, vai viņš gatavs nedēļu dzīvot bez elektrības, saziņas līdzekļiem, interneta, mazgāties kalnu upē un darīt to maksimāli ātri, lai rokas, kājas nenosalst. Es saku – tas ir to vērts,” atzīst ceļotājs.
Arī turpinājums bijis atmiņā paliekošs, jo apskatīts iespaidīgākais Patagonijas ledājs – Perito Moreno. Tas ir viens no 48 ledājiem, kas plūst no Dienvidpatagonijas ledus lauka, kas ir pasaulē trešā lielākā saldūdens rezerve. Perito Moreno ledājs ir 31 km garš un 5 km plats, kopējā platība – 250 km2.
“Šo skatu nevar izstāstīt, arī fotogrāfijas to nespēj atspoguļot, tas jāredz savām acīm. Ledus siena apmēram 70 m augsta, un te atkal saproti, ka cilvēks pret šo dabas varenību ir mazs un niecīgs. Izbaudījām visiem tūristiem pieejamās iespējas, jo Perito Moreno kļuvis par vienu no galvenajiem tūrisma apskates objektiem, aprīkots ar iespaidīgu infrastruktūru. Tas nedaudz traucēja tikko izbaudītajai Patagonijas mežonībai, taču iespaids, veroties ledāja varenībā, tomēr neaprakstāms,” stāsta J. Leimanis.
Ceļojuma noslēgumā divas diennaktis pavadītas Buenosairesā ar tango vakariem, slavenāko kapsētu visā Dienvidamerikā un citām interesantām vietām, bet tas jau ir cits stāsts.
Komentāri