Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Paspēlēties ar mašīnām

Jānis Gabrāns
12:31
19.04.2017
62
Kolekcionaars Fotomarta 1

Krāsainas kā Lieldienu olas, tā varētu teikt arī par cēsnieka Nila Kadiķa kolekciju, kurā ir aptuveni 200 auto modeļu. Kolekcionēšana par vaļasprieku kļuvusi pavisam nesen, sākumu esot viegli atcerēties, jo tas noticis gadā, kad Latvija pārgājusi uz eiro. “Viss sākās tad, kad mamma pagrabā atrada manu rotaļlietu kasti, lai manai meitai būtu, ar ko spēlēties,” stāsta N.Kadi­ķis. “Kastē bija daži auto modelīši, un atcerējos, ka man bērnībā tie patika. Tolaik tos dabūt nevarēja, tos atkal ieraugot, radās doma pameklēt, vai tagad kaut kas tāds atrodams. Sāku meklēt internetā informāciju, uzzināju, ka ir kolekcionāri, ka modelīšus iespējams nopirkt. Tad no darbavietas braucām uz Baltkrieviju ekskursijā, domāju, varbūt tur kaut kas būs dabūjams. Rotaļlietu veikalā nopirku dažas mašīnas, bet, papētot sīkāk, secināju, ka tās īsti neatbilst tam, ko meklēju. Lai arī gatavotas no metāla, tie tomēr bija atdarinājumi un atbilda veikalam, kurā pirku – rotaļlietas.”

Sācis meklēt sludinājumus, brau­cis uz Rīgu, iegādājies dažus modelīšus, bet arī tas nav bijis īstais ķēriens. Trāpījušies Ķīnā ražotie atdarinājumi, kas arī neatbilst kolekcionējamo modeļu prasībām. Lūgts paskaidrot, kas raksturo īstu modeli, N. Kadiķis stāsta, ka pirmām kārtām tam jābūt oriģinālajā kartona kastītē ar zīmogu, ražošanas gadu: “Īstais modelītis ir smags, jo gatavots no metāla, tam atveramas durvis, bagāžnieks, motortelpa, viss izstrādāts smalki un detalizēti un ražots mērogā 1:43.”

Meklējot sapratis, ka joprojām var nopirkt PSRS laikos ražotos modelīšus, un tā arī sācies šis vaļasprieks.
“Sākumā domāju, ka modeļu pie­dāvājums nav liels, bet izrādījās, esmu kļūdījies, Tie ir dažādās krāsās, modifikācijās, ar atšķirīgiem logo rotāti, un tas, kas ir man, ir neliela daļa no visa, kas sa­vulaik izlaists. PSRS auto modelīšus mērogā 1:43 sāka ražot 70.gados, sākumā tie bija ļoti interesantās krāsās, pēc tam visi kļu­va standartizēti – zili, zaļi, sarkani. Lūk, lillā “Volga”, oriģinālā tādas droši vien nebija, bet modelīšos ir. Piedevām vēl ar olimpisko simboliku, kas arī piešķir papildu vērtību,” stāsta kolekcionārs.

Viņa kolekcijā ir vesels klāsts “Moskviču”, “Žiguļu”, “Volgu”, dažādi modeļi, krāsas, modifikācijas – sporta, milicijas, ātrās palīdzības, dažādu citu dienestu. Arī mikroautobusi “Latvija”, gan vecais modelis, gan vairāku toņu un modifikāciju jaunā modeļa mikriņi. Ir jaunā “Zaporožeca” modelītis – šķībs, greizs, tāds nu tika ražots, bet par spīti, ka ražots pirms 40 gadiem, joprojām labi saglabājies. N. Kadiķis stāsta, ka vecā zapiņa, saucamās – vabolīte, modelis, visticamāk, nav ticis ražots, jo nekur nav nācies redzēt. Kolekcijā ir arī kravas automašīnu “AMO”, ko ražoja vēl pirms Otrā pasaules kara, arī mūsdienīgāku kravas mašīnu, piemēram, “Kamaz” modeļi.

“Katrs kolekcionārs ir citāds,” skaidro N. Kadiķis. “Kādam pietiek, ja no katras markas ir pa vienam modelim, citi krāj visus, kas tika izlaisti. Es sevi pieskaitu pie otriem, gribas, lai ir dažādas krāsas, citas atšķirības niansēs.

Kolekcionēšana liek vairāk painteresēties par mašīnbūvi kopumā, īpaši Padomju Savienībā. Kolekcijā ir arī divi vieglo mašīnu “ZIL” modeļi, kādi tolaik bija tikai valdības rīcībā. Esmu meklējis informāciju par tām, kas ar tām braucis, kādi šo mašīnu tehniskie dati. Ir arī vairākas “Čai­kas” atšķirīgās krāsās, un šīs markas modeļi bija vieni no tiem, kas ražoti visvairāk. Padom­ju auto modelīšus ražo arī mūsdienās, arī kvalitāte nav slikta, bet trūkst vēsturiskās pieskaņas.”

Šis gan neesot pārāk izplatīts vaļasprieks, un Cēsu apkaimē līdz šim nav izdevies sastapt nevienu, kam vēl būtu šāda aizraušanās. “Varbūt ir, bet mūsu ceļi nav krustojušies,” piebilst Nils. Vi­ņam esot zināmi cilvēki, kuri sākuši krāt, bet itin drīz atmetuši ar roku. Šī nodarbe prasa laiku, jāmeklē informācija, jābrauc uz Rīgu, uz Ikšķili, kur divas reizes gadā notiek senlietu kolekcionāru saiets. Kolekcionārs stāsta, ka tagad reti nāk kas jauns, jo piedāvājums nav liels. Ja ir retāki modeļi, tos grūti dabūt, tie arī nav lēti. Taču kolekcija vēl nav pabeigta, ja vien kaut ko izdodas iegūt, tad prieks ir īpašs. Šo to varot atrast arī interneta vietnē e-bay, bet tur vienmēr risks, ko saņemsi.

Kolekcijā ir ne tikai klasiskie modelīši, bet arī tādi, ko varētu iedalīt sadaļā “rotaļlieta”, jo nav ievērots mērogs, nav no dzelzs, neveras durvis. Taču N. Kadiķis norāda: “Ja modelis ir labā stāvoklī un ar uzrakstu “Made in USSR”, man tas der!”

Smejot viņš saka, ka šī ir iespēja paspēlēties ar mašīnām arī pieauguša cilvēka vecumā: “Mājās nav speciālas vitrīnas, kur modeļus eksponēt, tam vajag daudz vietas, tie stāv skapī. Labi, ka bija šī saruna, varēju izņemt visu kolekciju, pārskatīt, izrādās, itin daudz sakrājies. Kad stāstu draugiem, paziņām par savu vaļasprieku, dažs sākumā tā jocīgi paskatās, bet, kad izstāstu sīkāk, saprot, ka tas ir aizraujoši. Pieļauju, ka tagadējiem bērniem šie modeļi nav interesanti, bet mana gada gājuma un vecākiem ļaudīm noteikti ir, jo esam auguši kopā ar šīm mašīnām. Tā ir vēsture. Ja vairs nekrāšu, lai kolekcija stāv, cilvēkiem būs, ko paskatīties, kādas mašīnas savulaik ražotas.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
69

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
665

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
21
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi