Krāsainas kā Lieldienu olas, tā varētu teikt arī par cēsnieka Nila Kadiķa kolekciju, kurā ir aptuveni 200 auto modeļu. Kolekcionēšana par vaļasprieku kļuvusi pavisam nesen, sākumu esot viegli atcerēties, jo tas noticis gadā, kad Latvija pārgājusi uz eiro. “Viss sākās tad, kad mamma pagrabā atrada manu rotaļlietu kasti, lai manai meitai būtu, ar ko spēlēties,” stāsta N.Kadiķis. “Kastē bija daži auto modelīši, un atcerējos, ka man bērnībā tie patika. Tolaik tos dabūt nevarēja, tos atkal ieraugot, radās doma pameklēt, vai tagad kaut kas tāds atrodams. Sāku meklēt internetā informāciju, uzzināju, ka ir kolekcionāri, ka modelīšus iespējams nopirkt. Tad no darbavietas braucām uz Baltkrieviju ekskursijā, domāju, varbūt tur kaut kas būs dabūjams. Rotaļlietu veikalā nopirku dažas mašīnas, bet, papētot sīkāk, secināju, ka tās īsti neatbilst tam, ko meklēju. Lai arī gatavotas no metāla, tie tomēr bija atdarinājumi un atbilda veikalam, kurā pirku – rotaļlietas.”
Sācis meklēt sludinājumus, braucis uz Rīgu, iegādājies dažus modelīšus, bet arī tas nav bijis īstais ķēriens. Trāpījušies Ķīnā ražotie atdarinājumi, kas arī neatbilst kolekcionējamo modeļu prasībām. Lūgts paskaidrot, kas raksturo īstu modeli, N. Kadiķis stāsta, ka pirmām kārtām tam jābūt oriģinālajā kartona kastītē ar zīmogu, ražošanas gadu: “Īstais modelītis ir smags, jo gatavots no metāla, tam atveramas durvis, bagāžnieks, motortelpa, viss izstrādāts smalki un detalizēti un ražots mērogā 1:43.”
Meklējot sapratis, ka joprojām var nopirkt PSRS laikos ražotos modelīšus, un tā arī sācies šis vaļasprieks.
“Sākumā domāju, ka modeļu piedāvājums nav liels, bet izrādījās, esmu kļūdījies, Tie ir dažādās krāsās, modifikācijās, ar atšķirīgiem logo rotāti, un tas, kas ir man, ir neliela daļa no visa, kas savulaik izlaists. PSRS auto modelīšus mērogā 1:43 sāka ražot 70.gados, sākumā tie bija ļoti interesantās krāsās, pēc tam visi kļuva standartizēti – zili, zaļi, sarkani. Lūk, lillā “Volga”, oriģinālā tādas droši vien nebija, bet modelīšos ir. Piedevām vēl ar olimpisko simboliku, kas arī piešķir papildu vērtību,” stāsta kolekcionārs.
Viņa kolekcijā ir vesels klāsts “Moskviču”, “Žiguļu”, “Volgu”, dažādi modeļi, krāsas, modifikācijas – sporta, milicijas, ātrās palīdzības, dažādu citu dienestu. Arī mikroautobusi “Latvija”, gan vecais modelis, gan vairāku toņu un modifikāciju jaunā modeļa mikriņi. Ir jaunā “Zaporožeca” modelītis – šķībs, greizs, tāds nu tika ražots, bet par spīti, ka ražots pirms 40 gadiem, joprojām labi saglabājies. N. Kadiķis stāsta, ka vecā zapiņa, saucamās – vabolīte, modelis, visticamāk, nav ticis ražots, jo nekur nav nācies redzēt. Kolekcijā ir arī kravas automašīnu “AMO”, ko ražoja vēl pirms Otrā pasaules kara, arī mūsdienīgāku kravas mašīnu, piemēram, “Kamaz” modeļi.
“Katrs kolekcionārs ir citāds,” skaidro N. Kadiķis. “Kādam pietiek, ja no katras markas ir pa vienam modelim, citi krāj visus, kas tika izlaisti. Es sevi pieskaitu pie otriem, gribas, lai ir dažādas krāsas, citas atšķirības niansēs.
Kolekcionēšana liek vairāk painteresēties par mašīnbūvi kopumā, īpaši Padomju Savienībā. Kolekcijā ir arī divi vieglo mašīnu “ZIL” modeļi, kādi tolaik bija tikai valdības rīcībā. Esmu meklējis informāciju par tām, kas ar tām braucis, kādi šo mašīnu tehniskie dati. Ir arī vairākas “Čaikas” atšķirīgās krāsās, un šīs markas modeļi bija vieni no tiem, kas ražoti visvairāk. Padomju auto modelīšus ražo arī mūsdienās, arī kvalitāte nav slikta, bet trūkst vēsturiskās pieskaņas.”
Šis gan neesot pārāk izplatīts vaļasprieks, un Cēsu apkaimē līdz šim nav izdevies sastapt nevienu, kam vēl būtu šāda aizraušanās. “Varbūt ir, bet mūsu ceļi nav krustojušies,” piebilst Nils. Viņam esot zināmi cilvēki, kuri sākuši krāt, bet itin drīz atmetuši ar roku. Šī nodarbe prasa laiku, jāmeklē informācija, jābrauc uz Rīgu, uz Ikšķili, kur divas reizes gadā notiek senlietu kolekcionāru saiets. Kolekcionārs stāsta, ka tagad reti nāk kas jauns, jo piedāvājums nav liels. Ja ir retāki modeļi, tos grūti dabūt, tie arī nav lēti. Taču kolekcija vēl nav pabeigta, ja vien kaut ko izdodas iegūt, tad prieks ir īpašs. Šo to varot atrast arī interneta vietnē e-bay, bet tur vienmēr risks, ko saņemsi.
Kolekcijā ir ne tikai klasiskie modelīši, bet arī tādi, ko varētu iedalīt sadaļā “rotaļlieta”, jo nav ievērots mērogs, nav no dzelzs, neveras durvis. Taču N. Kadiķis norāda: “Ja modelis ir labā stāvoklī un ar uzrakstu “Made in USSR”, man tas der!”
Smejot viņš saka, ka šī ir iespēja paspēlēties ar mašīnām arī pieauguša cilvēka vecumā: “Mājās nav speciālas vitrīnas, kur modeļus eksponēt, tam vajag daudz vietas, tie stāv skapī. Labi, ka bija šī saruna, varēju izņemt visu kolekciju, pārskatīt, izrādās, itin daudz sakrājies. Kad stāstu draugiem, paziņām par savu vaļasprieku, dažs sākumā tā jocīgi paskatās, bet, kad izstāstu sīkāk, saprot, ka tas ir aizraujoši. Pieļauju, ka tagadējiem bērniem šie modeļi nav interesanti, bet mana gada gājuma un vecākiem ļaudīm noteikti ir, jo esam auguši kopā ar šīm mašīnām. Tā ir vēsture. Ja vairs nekrāšu, lai kolekcija stāv, cilvēkiem būs, ko paskatīties, kādas mašīnas savulaik ražotas.”
Komentāri