Allaž smaidīga, enerģiska, labestīga – tādu ikdienā daudzi pazīst Janu Ventu, SIA “Marte Furniture” galdniecības vadītāju. Saruna par izaicinājumiem, pieredzi, pārbaudījumiem un laimi, ko dāvā dzīve.
– Lai arī kāds, aizvadītais bijis manas dzīves skaistākais gads –atgriešanās pie sevis. Līdz tam bija stress, steiga, uztraukumi un nemiers, un tad viens sitiens, kad viss sagriežas kājām gaisā – diagnoze, no kuras mēdz arī neizķepuroties. Vēl tādā ikdienišķā sarkasmā skrien tālāk un tad pēkšņi saproti, ka nu, iespējams, gals ir klāt, jo tev skaidri un gaiši pasaka: “Jums ir audzējs! Ātri – Zaļais koridors!” Raudiens gan īsti nenāca, tik sāku domāt, kā visu sakārtot, un, ja kas, lai nav kauns atstāt aiz sevis. Pirmais zvans bija draudzenei, viņa pat nezināja, kas ir Zaļais koridors, tad saruna mājās, un sākās ārstēšanās. Un arī atgriešanās pie sevis. Cena, protams, augsta.
Izmeklējumi, staru un ķīmijterapija, maijā pirmā operācija, tad otra, pa vidu vēl saķēru kovidu. Bija sajūta – kā ir, tā ir, paldies dzīvei…
Padoties pat nedomāju, tāpat bija ikdienas darbs, klienti, rutīna. Neskaitāmas reizes slimnīcā, tur redzētais, kad ticība un bezcerība iet roku rokā… Paldies Dievam, mati uz galvas pašas un sabiedrība pat nenojauta. 17.novembris ir mana otra dzimšanas diena. Tad dakteris pateica: “Paciente Venta, jūs esat izārstēta.” Protams, ir uzraudzība, bet jūtos ļoti labi. Vienu gan varu teikt, lai arī šķiet, ka ar veselību viss kārtībā, katram jāiet pārbaudīties. Diemžēl slimnīcā daudzi nonāk novēloti, to redzēju.
– Ja jāatgriežas, kas bija pazaudēts?
– Biju pazaudējusi sevi. Skrējienā, ritenī, kaut kādā nežēlastībā arī no sabiedrības puses. Pagājušogad ritenis apstājās. Atgriežoties iepriekšējos gados, varu teikt, ka mani kāds tam gatavoja, pie manis nonāca Plotkina, Rakeli, Ņūtona, Šarmas, Tolles darbi. Tas bija signāls, ka mani kaut kam gatavo, bet es tik auļoju, lai vēl ātrāk griestos ritenī.
Darbaholiķe esmu bijusi vienmēr. Atskatoties varu teikt – visvienkāršākie bija mani 17 darba gadi Cēsu pašvaldībā. Daudzas problēmas bija izdomātas, tāpat redzu arī šodien. Darba laiks beidzas, durvis ciet, un prāts mierīgs. Tad sekoja deviņi gadi PKS “Straupe”. Turējāmies pie koncepta – lēti pārdot nav māksla. Strādājām komandā, sevi nesaudzējot. Visu laiku priekšā jauni un augstāki uzstādījumi. Atslābt nebija kad, bet uz darbu gāju ar prieku, bija ambīcijas un nežēlīgais kapitālisms. Un tagad pati esmu iekāpusi uzņēmējdarbības “kurpēs”, kur diennakts režīmā esi ne tikai ar sevi, esi atbildīgs par darbiniekiem, saistībām, uzņēmumu. Nevis tu uz kādu skaties, bet skatās uz tevi, tavu rīcību un lēmumu.
Pandēmijas laiks bija citāds, bet strādājām, ievērojot uzliktos piesardzības pasākumus. Ja tad cilvēki bija ierobežoti kā sociālas būtnes, tad tagad ekonomiski, jo ir atņemta finansiālā drošības sajūta.
– Kā nolikt malā emocijas? Tās visbiežāk ir tās, kas traucē pieņemt prātīgu lēmumu.
– Viss notiek šeit un tagad. Kad esi iekšā lēmuma pieņemšanā, nav vietas emocijām. Emocijas rodas no pagātnes vai rakstura īpašībām. Kad esi vērotājs, vari situāciju vērtēt ar vēsu galvu.
- Kā tas izdodas?
– Mācos. Ticu Dievam, un mani vada sirds. Ja maini sevi, apkārt viss mainās. Cilvēki tie paši, bet ir cits prieks, prieks bez zemūdens akmeņiem. Prāts ir ego, sevi ieliekam rāmjos, sakot, ka ar prātu var visu, es zinu, ka nevar gan. Mums jāmācās būt pateicīgiem par visu: pateicīgiem par mierīgām debesīm, par mēteli, kas mugurā, par dzimtu un ģimeni, no kuras nākam.
Man ir aicinājums, esmu nolēmusi iesaistīties medicīnas aprūpē, gaidu uzaicinājumu, kad varēšu sākt strādāt onkoloģijas nodaļā, kurā atguvu savu veselību. Gribu palīdzēt cilvēkiem, gribu atvieglot ar labu vārdu, rīcību un veltītu laiku. Zinu, ka tā varu palīdzēt. Esmu pieteikusies un gaidu uzaicinājumu, un to varu apvienot ar darbu savā uzņēmumā.
– Kāds bija priekšstats par nozari, metoties uzņēmējdarbībā?
– Pati to neizdomāju, bet vīrs Hardijs, jo viņš pēc profesijas ir 5.kategorijas galdnieks. Miglačos piecus gadus stāvēja tukšas, bankas atņemtas galdniecības telpas, bija žēl. 2015.gadā ņēmām kredītu un nopirkām. Tā kā vīram savs darbs, tad man bija jāuzņemas vadīt galdniecību.
No jaunā statusa nebaidījos, jo ar savu pieredzi īsti jau nebija starpības: pārdot pilsētu (sabiedrisko attiecību darbs domē), pienu (PKS “Straupe” tirdzniecības vadītāja) vai mēbeles. Man vienmēr patikušas un interesējušas interjera lietas, dizains, bijusi svarīga estētiski glīta un funkcionāla vide. Nu jau astoto gadu vadu galdniecību. Pirmos trīs gadus strādāju gan pienotavā, gan mūsu uzņēmumā. Galdniecības ikdienā nu jau labi orientējos. Citādi nemaz nevar. Uzņēmumā ir talantīgi galdnieki, spēj īstenot ikvienu ideju. Esmu komandas cilvēks, aprunājoties, skaļi domājot un pieliekot sievietes domāšanu, vienmēr var atrast labāko risinājumu. Vadošajam galdniekam Mārim Puriņam tik ūdeni varu pienest, ar viņu lepojos.
– Elektrības, kokmateriālu, degvielas cena tikai kāpa – tā bija ikdiena.
– Par fiksētajām izmaksām uzņēmumā sūdzēties nevaram, zem viena jumta esam trīs uzņēmumi, solidāri maksājam visu, kā pienākas. Negaidītās krīzes laikā laimējās, ka par elektroenerģiju bija labs līgums, tas mainījās decembrī. Cik bija jāmaksā janvārī, negribas pat runāt. Es būtu laimīga, ja man nebūtu jāiedziļinās, kāds elektrības plāns uzņēmumam vislabākais, jāpēta, kas ierakstīts starp lapām. Mēs katrs specializējamies savā nozarē, bet papildus jāsaprot vēl tik daudz!
– Vai zināt vēl kādu sievieti, kura vada galdniecību?
– Viena esot, bet neesam pazīstamas. Sievietes mēbeļu nozarē pārsvarā nodarbojas ar interjera dizainu, ražošanas uzņēmuma vadība ir vīriešu ziņā. Galdnieki ir draudzīga kopiena. Vidzemē cits citu zinām, ja kādam nav kādas tehnoloģijas, palīdzam ar pakalpojumiem, arī klientiem iesakām kolēģus, ja paši netiekam ar darbiem galā. Klienti mūs atrod bez īpašas reklāmas. Jā, mēbeļu piedāvājums ir plašs. Vienmēr lētāk var nopirkt veikalā, tur cits materiāls, furnitūra, standarta izmēri, lielie ražotāji ir neelastīgi, un paliek brīva niša. Tajā esam mēs ar individuālu pieeju un nestandarta risinājumiem. Tas ir mūsu pienesums mēbeļu pasaulē.
– Kā sieviete jūtas šodienas pasaulē? Viņu ikvienas pārmaiņas skar visvairāk, sākot jau ar iepirkumu grozu.
– Maciņiem ir, ko turēt. Es, ejot uz veikalu, skatos savā sarakstā. Gadījies, ka spontāni paņemtu preci nolieku atpakaļ plauktā. Manī attīstās pirkšanas discipīna. Un arī izdoma – kādreiz taču “no cirvja varēja izvārīt zupu”! Pārmaiņu juku laikos no nekā ar dēlu izdzīvojām.
Mums Latvijā ir skaitliski par maz vīriešu, tāpēc arī neesot traku streiku un nemieru. Sieviete ir noturīgāka, tāpēc ģimenē uz viņas pleciem arī gulstas lielāks smagums. Bet viņa pati to izvēlas. Var gausties, bēdāties, kaut plēst matus, bet var arī pievērsties sev, un tad viss mainās. Saku, ja nevari mainīt notikumus, skaties gobelēnā un klusē. Tas ir stāsts par sevi. Maini attieksmi. Zinu, ka līdz tam ir mērķtiecīgi jāaug, varbūt pat mūža garumā. Sevi ir jāmīl un jāciena, tad arī bērni būs klausīgāki. Tāda ir mana pieredze, tā es izmainīju savu dzīvi. Vakarā laimīga eju gulēt, no rīta ceļos. Kā dzied Raimonda Vazdika un Renārs Kaupers “Ronjas un Birkas dziesmā”: “ Ja no upes izlēktu sudraba zivs un prasītu – ko tu vēlies? Es vēlētos katru vakaru aizmigt tik laimīgs, kā šodien cēlies.” To taču ikkatrs varam atļauties.
– Kā klājas vecmāmiņai Janai?
– Esmu komandiere vecmāmiņa, kura maisās un “putru vāra” par daudz. Mums ar Hardiju ir pieci mazbērni. Četras meitenes un puisis. Visi paaugušies, un ceru, ka nu jau šovasar visi būs pie mums laukos Raiskumā. Kamēr bērni mazi, viņiem svarīga mamma un tētis. Man patīk lutināt un pakalpot, lai vecāki audzina. Mūsu mājā mazbērniem ir sava istaba, klavieres, mantu skapis, vasarā dīķī ūdensprieki. Mums ir savi projekti, nevis darbi. Piemēram, stādām ozolzīles.
– Apkārt tik daudz iespēju, gan kā sevi pilnveidot, gan uzturēt formā.
- Jā, internetā tik daudz var iemācīties. Ir izvēle, ko skatīties, mācīties, lasīt. Šogad sāku darīt ko tādu, kas šķita -nav domāts man. Sāku tamborēt. Mūžā esmu noadījusi vienu zeķi, jo skolā vajadzēja, vecmamma otru. Rokdarbi mani nekad nav interesējuši. Pusotru gadu domāju, ka gribu iemācīties trīs lietas: tamborēt, gleznot un kaligrāfiju. Pēdējos divus nedaudz apguvu, mācoties interjera dizainu Valmieras vidusskolā. Internetā atradu, kā tamborēt, sāku ar sedziņām un tagad to pilnveidoju kā sapņu ķērājus. Nav jau vēl ļoti skaisti, bet pašām ar mazmeitu prieks, vīrs tik smej. Kāpēc sapņu ķērāji? Hardija dēls mums savās kāzās uzdāvināja sapņu ķērāju. Tas aizceļoja uz mazbērnu istabu, un vecākā mazmeita stāsta, ka vairs nenākot sliktie sapnīši. Noķēru viņas teikto. Varbūt būšu sapņu ķērāju meistare!
Komentāri