Ieejot istabā, vairākkārt gribas padot labdienu, jo ienācējā raugās daudzi jo daudzi acu pāri. Cits smaida, vēl kāds
dziļdomīgi vēro, dažs, iegrimis savās domās un nodarbēs, pat nepievērš uzmanību, bet visi pretī dāvā labestību un mīlestību. Tā ir satikšanās ir 1800 eņģeļiem.
Raunēnietei Zentai Gavrilovai viņi aizņēmuši visu istabu, daži iekārtojušies vēl otrā telpā. “Pirmos man uzdāvināja draugi. Tā deviņi eņģeļi kādu laiku stāvēja plauktā. Ziemassvētkos sabrauca radi, ieraudzīja, tagad zināšot, ko dāvināt. Tā pa vienam vien eņģeli ieradās manā mājā,” stāsta eņģeļu kolekcionāre un piebilst: “Kur vien braucu, atgriežos ar kādu eņģeli. Ne visās valstīs var nopirkt eņģeļu figūras. Visvairāk man ir no Ziemeļeiropas un Krievijas.”
Katra figūra ir kā brīnums, kā mākslas darbs. No koka izgrebti, izkrāsoti Krievijas meistaru darbi, Latvijas amatnieku darinājumi no koka, šūti no auduma, Lietuvā tapušie no smalkiem diegiem, daudzi no ģipša, porcelāna, minerāliem, stikla, metāla, dažādas plastikas un plastikāta.
Turpat blakus zīmēti eņģeļi, kuri ir priecīgi, lielām, atvērtām acīm skatās pasaulē. Bez smaida nevar paiet garām eņģelim, kurš, laimīgs izgāzies, sēž krēslā, piemidzis sapņo un smaida. To Zentai uzdāvinājusi krustmeita. Eņģelis ir šūtā rotaļlieta, kuru garāmejot gribas pakutināt. “Viņā ir tik daudz prieka un mīlestības, ka katrs, kurš skumīgs, sāk smieties,” bilst Zenta.
Par katru eņģeli viņa var pastāstīt – no kurienes ieradies, kurš dāvinājis. Katrs eņģelis viņai ir mīļš. Gan tas, kurš izbrīnīts raugās uz pasauli no dāvinātas gleznas, gan eņģeļu ģimene, kuru Zenta saņēma dāvanā no Urālu metropolīta.
Reiz pie kādas mājas Zenta ieraudzīja vēja zvanu ar eņģeļiem. Tie stāvēja lietū, bija jau apsūbējuši. Viņai bija žēl eņģeļu. Zenta pierunāja saimnieci, atveda vietā citu vēja zvanu, bet to ar eņģeļiem restaurēja. Pateicībā tas skan tik dzidri, ka droši var teikt – eņģeļi muzicē, kopā ar citiem eņģeļu vēja zvaniem ar mūziku piepildās visa māja.
“Eņģeļi ir vēstneši starp zemi un debesīm, starp Augstāko un cilvēku. Eņģeli ir kā saules gaisma vai spīdekļi, kas atnes gaismu, apskaidrības enerģiju, skaidro prātu. Katrā cilvēkā ir eņģelis. Un ne viens vien, ja cilvēks atļauj, pieņem viņus. Ja eņģeļa nav, ja to atgrūž, cilvēks ir skumīgs. Man vienmēr bijis daudz eņģeļu, jūtu, ka viņi ir man apkārt,” zina stāstīt Zenta. Viņa par nemirstīgajām būtnēm var stāstīt un stāstīt. “Eņģeļi ir mūsu līdzgaitnieki, tāpat kā mēs, arī viņi mainās – pilda savus uzdevumus, attīstās. Jāmāk ar viņiem sadzīvot un uzticēties, viņi būs līdzās, palīdzēs. Jābūt beznosacījuma mīlestībai. Man pie mājas ir daudz puķu, palūdzu eņģeļiem, lai labi aug, un dārzs vienmēr ir ziedos,” pastāsta Zenta.
Kolekcija prasa arī rūpes. Reizes četras gadā viņa katru eņģeļa figūriņu nomazgā, citām ar fēnu nopūš putekļus. No stāvēšanas figūriņās parādās kāda plaisiņa, tā jāaizkrāso. “Ir eņģeļi, kuriem spārni no spalvām, tās ik pēc dažiem gadiem jāmaina. Tāpat auduma kažociņi,” atklāj raunēniete un piebilst, ka plastikāta figūriņas ar gadiem sāk drupt, diemžēl mūsdienu materiāli nav paredzēti ilglaicīgai izmantošanai. Taču no tiem izgatavotās figūriņas ir vieglāk kopt.
“Cilvēki manā mājā starp eņģeļiem jūtas labi. Mēs katrs pats veidojam savu nākotni un ņemam palīgos tos, kurus uzskatām par līdzgaitniekiem, man tie ir eņģeļi,” saka Zenta Gavrilova.
Par Zentas eņģeļu kolekciju interesējušies daudzi. Tikai vienreiz daļu tās viņa parādīja Rīgā. “Pārējie mājās skuma. Viņi saraduši būt kopā,” saka Zenta. Gan jau reiz viņas kolekciju varēs arī apskatīt. Tāda ir iecere.
Zenta dzirdējusi, ka viņai ir lielākā eņģeļu kolekcija Eiropā, citiem nav vairāk par pustūkstoti. Varbūt viņa uzrakstīs grāmatu par eņģeļiem. Zenta Gavrilova padomā un nosaka: “Varbūt!”
Ziemassvētku laikā eņģelītis ir mīļa dāvana. Zenta Gavrilova pārliecinājusies, ka tos dāvina un saņem tie, kuri atvēruši sirdi gaismai, kuri izprot pasaules lietu kārtību. Latvijā dāvināt eņģeļus nav nekas neparasts.
Komentāri