Aiz loga pavasara vējš pluinī koku zarus. Dzīvoklī silti. Pavasara darbi vēl priekšā. Rozulieši Olga un Anatolijs Lobuzovi ar smaidu saka – domājam par kāzām. “Oktobrī būs 60 gadu, kopš esam kopā. Jānosvin, lai mazbērni redz, cik ilgi var nodzīvot kopā, lai kā gājis un kādi laiki bijuši,” saka Olga.
Ceļš uz Rozulu
Olga un Anatolijs piedzīvojuši karu. Viņai tēvs krita, viņam – pēc gūsta atgriezās un drīz nomira.
“Baltkrievijā ciemus nodedzināja, daudzviet arī cilvēkus. Mamma stāstīja par šausmām, kā mukusi, dzīvojusi, kur pagadījās, arī pagrabos. Nevaru televīzijā skatīties par Ukrainu, atceros bērnības stāstus. Kad vīrs skatās, eju otrā istabā,” teic Olga un, slēpjot asaras, klusi piebilst: “Tagad vajadzētu tikai dzīvot, audzināt mazbērnus, priecāties par mazmazbērniem, bet, kas notiek pasaulē, nevaru nedomāt.”
1960.gadā uz ciemu, kur dzīvoja Olga, atbrauca pārstāvji no Latvijas, stāstīja, ka te esot darbs un vajagot strādniekus. Olgai bija 16 gadi, mamma arī ieteica braukt, jo pati kādreiz strādājusi Latvijā, tur esot vieglāk dzīvot. Vecākā māsa jau bija Latvijā. Tā Olga nokļuva Rozulā. Strādāja lauksaimniecības brigādē, vietējo attieksme nebija īpaši draudzīga. “Naudas nebija, arī ko ēst. Iedzīvoties nevarēju, gribēju braukt mājās, bet kaunējos, ko mamma teiks. Tad māsa piekrita apmainīties, nāca manā vietā, es aizbraucu uz Krustpili, strādāju fermā. Arī mamma pārcēlās pie manis. Tas bija ļoti grūts laiks. Mums nekā nebija, nopelnīt nevarēja,” atmiņās kavējas Olga. Viņa atgriezās Rozulā.
Māsa Cēsīs iepazinās un apprecējās ar karavīru, aizbrauca viņam līdzi. Māsasvīrs draugam izstāstīja, ka viņa sievai ir māsa, tikpat skaista, un iedeva Olgas adresi.
“Tā gadu sarakstījāmies. Aizbraucu pie māsas ciemos uz Kursku Krievijā. Anatolijs no manis neatkāpās ne soli, bildināja. Tad domāju, redz, ja ir vīrs, dzīve vieglāka, ir atbalsts, ne par mīlestību,” stāsta Olga, bet Anatolijs uzsver: “Skaista bija, mīlīga, smalka, kā varēja nepatikt, neiemīlēties. Tas gan bija tik sen.”
Abi vienojās, kad apprecēsies, brauks uz Latviju. “Sarakstījāmies, nekādas svinēšanas nebija. Taču vīra brālis aizgāja armijā, tad mamma pateica, ka otru dēlu prom nelaidīs. Uzstāju, ka nepalikšu, bet ko varēju darīt, tur mans vīrs. Strādāju fermā. Smagā darba dēļ zaudēju pirmo bērnu,” par dzīvi, kurā vienviet laime un ciešanas, stāsta Olga. Māsai dzīve neizdevās, viņa atgriezās Rozulā.
Kad dēlam bija septiņi mēneši, Olga un Anatolijs brauca ciemos uz Rozulu. “Tā no 1964.gada pastāvīgi esam te. Kad Anatolijs aizbrauca nokārtot lietas, ļoti skumu, domāju tikai par to, lai viņš ātrāk atgriežas,” pastāsta Olga. Dzīve pamazām nokārtojās, abi strādāja. Anatolijs bija traktorists, kombainieris, Olga slauca govis. Kad dēlam bija trīs gadi, piedzima vēl viena atvase. Ne bez sāpēm mamma stāsta, kā slimnīcā viņas rokās mazulis izdzisis.
“Dzīve jau neapstājas. Ne visu var aizmirst, lai kā gribētos. Ar to jādzīvo,” klusi saka Olga. Laimīgi ģimene sagaidīja vēl vienu dēlu. Viktors un Valērijs tagad ir Olgas un Anatolija balsts. Abu ģimenes dzīvo turpat kaimiņos.
Svarīgākais bija darbs
“Kad esi jauns, visu vari. Tagad bez spieķa rokā tālu netikt,” saka rozuliete un uzsver, ka viss mūžs pagājis smagā darbā, nekam citam nebijis laika. Strādāja fermā, mājās sava saimniecība, dārzs. Kad sezona, Anatolijs strādāja līdz tumsai, Olgai bija vien jātiek galā ar visu. Kā jau fermā, brīvdienu nebija. Ar gadiem varēja arī nopelnīt, bet veikalos plaukti bija tukši. Reizi nedēļā Olga brauca uz Rīgu iepirkties, lai ģimenei nekā netrūktu. Kad darbs fermā kļuva par smagu, viņa daudzus gadus nostrādāja Rozulas skolā par apkopēju.
“Dēli auga paši. Uz bērnudārzu izvadāt nevarējām. Te bija daudz bērnu. Ko tikai puikas neizdomāja, bet zināja, ko drīkst, ko ne,” stāsta Olga un piebilst, ka nevar salīdzināt, kā aug mazmazbērni. Mammas ar viņiem diendienā var būt trīs gadus, pēc tam ir bērnudārzs.
“Dēli izauga. Kad vecākais apprecējās, tepat divistabu dzīvoklī dzīvojām. Viņš vienā istabā ar sievu un diviem bērniem, mēs abi ar jaunāko dēlu otrā. Prieks, ka viņiem dzīves nokārtojušās. Mums ir četri mazbērni, pieci mazmazbērni. Galvenais – visi veseli. Tikai jādzīvo,” saka Olga un uzsver, ka visi tura rūpes par vecākiem un vecvecākiem. “Mums nekā netrūkst,” teic Olga un piebilst: “Tikai Anatolijam ar veselību problēmas.”
Istabā mazbērnu un mazmazbērnu fotogrāfijas. Olga pasmaida – tas nekas, ka visus bieži redz, vakaros gribas pašķirstīt albumu, papriecāties, cik bildēs visi laimīgi.
Lai arī varētu dzīvot atpūšoties, Olga bez darba nevar. Katru dienu jāaiziet pabarot deviņas vistas un kaķis, bet drīz jau sāksies dārza darbi. “Tomāti iesēti. Sēklas sapirktas. Visu izaudzēju, pagājušajā rudenī, kad citiem kartupeļi neizauga, varēju iedot,” ar lepnumu saka Olga un piebilst, ka visu mūžu pieradusi agri celties, kad citi vasaras rītos tikai mostas, viņa jau nāk no dārza.
Lai cik maz bija laika, Olga atrada brīžus, lai ne tikai noadītu ģimenei nepieciešamo, arī notamborētu smalkus galdautus. “Vairs pirksti neklausa, ir laiks, un gribētos ko darīt, bet vairs nevaru,” saka Olga. Anatoliju visu mūžu saistījusi tehnika, ar dzelžiem varēja ķimerēties, aizmirstot par visu. Katram darbam savs laiks.
“It kā mūžs jau nodzīvots. Bet gribas redzēt, kā mazmazbērni aug. Redzot viņus, varu teikt – mūžs nav bijis velts. Dzīve mainās, tāpat viss apkārt. Vieni noveco, jauni nāk vietā,” pārdomās dalās rozuliete.
Komentāri