Kopā ar ģimeni atgriezties bērnības mājās

“Ar ģimeni dzīvojam Kvēpenē. Mūs uz palikšanu šeit atveda kovida pandēmijas laiks. Līdz tam dzīvojām Rīgā, “Kvēpenes” bija mūsu brīvdienu māja. Es gan šeit esmu pavadījusi visu bērnību, dzīvojām no 1989.gada līdz maniem pusaudža gadiem,” pastāsta Anete Ķuze.

Vēlāk sekoja uzņēmējdarbības vadības studijas Rīgā augst­skolā “Turība”, pēc tam arī darbs – kādu laiku kopā ar mammu Anitru Toomu darbojusies žurnālā “Vides Vēstis”. “Tad iepazinos ar Edgaru, izveidojām ģimeni. Vīrs ir caurcaurēm rīdzinieks, un tā nu Rīgā arī paliku krietni ilgu laiku. Nu loks noslēdzies – esmu atgriezusies savā bērnības vietā, bet nu jau ar ģimeni.”

Dzīvot meža ielokā nav lēti

Anete stāsta, ka šī ir ceturtā ziema, kad pastāvīgi dzīvo “Kvēpenēs”. Meitai ir 10 gadi, dēlam 12, abi mācās Cēsu Jaunajā skolā. Katru rītu ved bērnus uz skolu Cēsīs, pēc stundām mājup. “Tas ir tāds diezgan spraigs ritms, braucienā uz vienu pusi paiet aptuveni pusstunda. Tas gan atkarīgs no ceļa, aptuveni piecus kilometrus ir jāmēro pa tādu kārtīgu meža ceļu. Tie, kas te viesojušies, noteikti zina, par ko runāju. Tomēr Cēsu centrs nav tālu, pat mazliet mazāk par desmit kilometriem,” teic Anete.

Jautāta, kā ir braukt ik rītu ziemā, kad reizumis ir pamatīgs putenis vai atkala, Anete atzīst, ka jāuzteic pašvaldības darbs. “Pašvaldība ļoti kopj šos ceļus, jūtamies ļoti aprūpēti – ceļi gandrīz vienmēr ir izbraucami. Vissarežģītāk, kad sākas atkusnis, tad ledū veidojas dziļas peļķes asām malām. Dzīvot mežā noteikti nav lēti, automašīnu regulāri labojam. Auto jābūt arī relatīvi visurejošai, jārēķinās, ka ar to vajadzēs braukt arī sarežģītos ceļa apstākļos.”

Divi zirgi un suns. Bez tiem neiztikt

Kā lielu ieguvumu Anete vērtē iespēju turēt mājdzīvniekus. “Nu mums ģimenē ir arī sniega suns, vārdā Rūsiņš, Aļaskas malamuts, ar viņu kopā mani daudzi noteikti ir redzējuši Cēsīs, ejot pastaigāties vai dzerot kafiju “Melnajā Gulbī”,” turpina Anete. Viņas bērnībā Kvēpenē bijis zirgs, un krietns laiks aizvadīts arī Kleistu jāšanas skolā. “Turp mani vadāja tētis. Ar jāšanu nodarbojos amatieru līmenī, veicās diezgan labi. Biju ļoti iedziļinājusies zirgu tēmā, lasīju, mācījos. Tomēr laikā, kad gaidīju pirmo bērniņu, ārsti neļāva vairs jāt, tas grūtniecei esot gana bīstami.” Tad aizraušanās ar zirgiem palikusi otrajā plānā. Pēc gadiem desmit atnākusi sajūta, ka ir pienācis laiks atkal ņemt zirgu – ir piemērotas mājas, ir mežs, pļava, īstā vieta.

Tagad Ķužu ģimenes pļavās Kvēpenē ganās divi zirgi – Saule un Pērkons. Bet Anete piebilst – nav teikts, ka vienmēr būs tikai divi, kas zina, varbūt pārītim pievienosies vēl kāds! “Abi ir jaunzirgi, pie manis ir nedaudz vairāk par gadu. Tie īru tinkeri, sauc arī par čigānu pajūgu zirgiem. Dzīvnieki ir ar maigu raksturu un iespaidīgu izskatu, tādām kuplām “zeķēm” un garām krēpēm. Dzīve tā iegrozījās, ka jutu – arī bērniem ir interese par zirgiem,” atzīst Anete.

Abi zirgi ir pusaudži, jāt ar tiem nevar, dzīvniekiem vēl jāpieaug, jānostiprinās gan fiziski, gan mentāli. “Vasarā zirgi ganās pie mājas, arī bērni ir turpat – visi esam kopā. Abi ir ļoti pieraduši, ka esam kopā – kāds tos paķemmē, kaut kur lido bumba, viņi nesatrūkstas, jūtas apmierināti, esot kopā tādā vienā laimīgā barā,” stāsta Kvēpenes saimniece un piebilst, ka abi dzīvnieki ir ļoti pieklājīgi, un interesanti, ka dabiskās vajadzības dodas kārtot kaut kur nostāk.

Palīdzēt bērniem izjust dabisko ritumu

Anete algotu darbu nestrādā, bet darbošanās ar zirgiem pašsaprotami attīstījās arī kā piedāvājums citiem, kas gan vairāk ir tāds sirds darbs. Kvēpenē vasarās viņa bērniem rīko nometnes, kuru mērķis ir parādīt, ko nozīmē atbildība par zirgu, kā dzīvnieks jākopj, kas tam vajadzīgs. “Lai bērni sajūt arī to, ka šo majestātisko dzīvnieku nevar piespiest kaut ko darīt, var sarunāt tikai ar pacietību un mīlestību. Mans mērķis nav iepazīstināt bērnus ar to, ko nozīmē zirgu sports, sacensības, bet gan ikdienas dzīve kopā ar šiem graciozajiem dzīvniekiem,” tā Anete.

Savulaik Anete apguvusi jogu, un Kvēpenē šīm nodarbēm viņai ir pat īpašs namiņš. Nometnēs bērniem viņa vada arī vingrošanas nodarbības. Bet ziemā Anete bērniem vada apzinātības pastaigas. “Doma ir tāda, ka samazinām ātrumu – ejam ļoti lēni, nesteidzamies, zirgi pamielojas ar kādām skujiņām. Sarunājamies ļoti maz vai pat nemaz, bērni pēta, vēro apkārtni, mežu, uzņem dabas mieru. Ka tas ir ļoti vajadzīgs, redzams pastaigās. Bērni iet pat daudz lēnāk, nekā biju domājusi. Šādas pastaigas ļoti nomierina, izveidojas cieša saikne ar dabu, elpa kļūst mierīgāka, ķermenis atslābinās pēc pilsētas steigas. Lai gan Cēsis ir mierīga pilsēta, tomēr – dzīve pilsētā ir dzīve pilsētā.”

Būt kaimiņos pilskalnam

Līdztekus citiem darbiem Ķužu ģimene turpina Kvēpenes mājas labiekārtošanu. “Patlaban tiek mainīts jumts. Tie, kas nākuši uz šo pusi, labi zina, ka mūsu mājiņa ir oranža. Plānojam atjaunot fasādi, bet noteikti paliksim pie šīs ierastās krāsas, tā ir tāda kā mūsmāju firmas zīme,” teic Anete.

Viņa arī piebilst, ka Kvēpenes pusi kā vietu atpūtai dabā ir iecienījuši daudzi cēsnieki un citi ekskursanti. Daudzus saista Kvē­penes pilskalns, kas atrodas turpat blakus Kvēpenes mājām. Pilskalns ir publiski pieejama vieta, atrodas uz valsts zemes, taču Anete uzsver, ka dzīve tam līdzās uzliek zināmus pienākumus: “Es esmu tāds kā šīs vietas sargs labā nozīmē. It kā nekas te nav jāsargā, bet skatos, vēroju, redzu. Jūtos atbildīga par vietu, mežu, jo te pagājusi bērnība un mani ar to saista dziļi emocionālas saites.”

Savukārt skaistais Kvēpenes diž­ozols ir ģimenes īpašuma teritorijā, taču cilvēki nereti vēlas tuvāk aplūkot arī to. “Vēlos teikt, ka cilvēkiem, kas te pastaigājas, no mūsu suņa noteikti nav jābaidās, arī viņš jūt enerģiju un nodomu, bet lūgums iemest kādu ziedojumu laimīgākai taciņai zaļajās pastkastēs, naudiņa tiks novirzīta atpūtas soliņa izgatavošanai. Lūgums arī pieskatīt savus četr­kājainos draugus, jo esam zirgiem izveidojuši aplokus, kurus nemaz tik labi nevar saskatīt. Ja nu suns skrien, var gadīties saņemt elektrības impulsu no vadiem, kas ierobežo ganības. Ja kāds vēlas apskatīt, pacienāt zirgus, droši var pieklauvēt pie namdurvīm vai iepriekš rakstīt feisbuka lapā Magic forest horses in Kvepene. Tas ir mans stingrais lūgums un aicinājums,” piebilst Kvēpenes māju saimniece.