Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Izzināt un satikt pašiem sevi

Iveta Rozentāle
11:58
22.01.2024
106
Sakotne

Ieva Sijāte ir labbūtības studijas “Sākotne” Cēsīs izveidotāja. Tās mērķis ir palīdzēt izkustināt ķermeni, paplašināt prātu, priecēt sirdi un stiprināt garu.

– Esat dzīvojusi arī ārpus Cēsīm. Kāpēc bija vēlēšanās atgriezties?

– Šeit esmu dzimusi, te dzimuši arī mani bērni. Cēsis vienmēr ir bijusi mana sirds pilsēta. Lai gan ceļi aizveda citviet, laiks aizvadīts Alūksnē, Valmierā, Rīgā, 2021. gada decembrī radās spēcīga sajūta, ka vēlos atgriezties pie saknēm. Un tā pēc 20 gadiem atgriezos Cēsīs, būtībā iedzīvojoties te pilnīgi no jauna.

Man ir sajūta, ka Cēsis ir pārdzimšanas, transformācijas procesā. Tagad tā ir vieta, kur māksla un radošums rada siltumu, kas ­sauc cilvēkus no tālākām vietām atpakaļ uz mājām, arī savām dvēseles mājām. Cēsis liekas nepieradinātas, neapbružātas un tādas, kas grib būt skaistas. Un tas ir iespējams, pateicoties cilvēkiem, kuri te dzīvo.

– Kā radās doma par šādas vietas izveidi?

– Man vienmēr ir bijusi interese izzināt un saprast cilvēkus. Pirms gadiem desmit, kad vēl strādāju bankā, bet biju gājusi sevis izzināšanas ceļu, pie manis atnāca sajūta, ka es gribētu, lai man ir vieta, kur arī citi var izzināt un satikt paši sevi. Un tad 2022. gada novembrī bija spēcīgs sapnis, kurā redzēju pat nosaukumu “Sākotne”, kā arī tā simbolu – apli, spirāli, kur cilvēks atgriežas pie sava kodola, centra, atrod sākotni sevī. Tikmēr darbā attīstīju projektu, kurā palīdzēju organizācijām strādāt ar savu vidi un vērtībām, pabeidzu arī maģistratūru biznesa psiholoģijā un cilvēkvadībā. Un tad aizvadītā gada jūlijā kafejnīcā satiku toreizējo Rīgas ielas telpu īpašnieci, kas dalījās pārdomās, ka vieta jālaiž tālāk. Man spontāni izskanēja vārdi – dod ziņu, ja tiešām tā izdomā. Pēc neilga laika viņa sazinājās ar mani, un tā no augusta esmu “Sākotnes” saimniece.

Mans mērķis bija radīt vietu, kur cilvēks jūtas mīļi gaidīts un izjūt harmoniju, var būt atvērts. Ikdienā nereti uzņemamies dažādas lomas, uzliekam maskas, bet te katrs var būt pats. Man ļoti patīk doma, ka starp pareizo un nepareizo ir brīnišķīgs dārzs – plaukstošs un ziedošs – , un es vēlos, lai šī vieta ir kā dārzs, kur nomest maskas, vērtējumus, lai varētu sevi iepazīt, varētu būt paši un līdz ar to veidotu īstākas un dziļākas attiecības arī ar citiem.

– Nodarbības ķermenim un prātam ir ļoti dažādas. Kādas notiek šeit?

– Ķermenim ir joga, dejas, pilates, cigun, ir sajūtu kustības. Prāta atvērtībai ļoti noder koučings. Pati esmu koučs jeb izaugsmes veicinātājs. Tas ir psiholoģisks atbalsts, kas palīdz skaidrāk ieraudzīt sevi, savu dzīvi, kā arī var palīdzēt ceļā uz sava mērķa, vēlamo rezultātu sasniegšanu. Koučs palīdz ieraudzīt katra dimantiņu, to īpašo, kas ir katrā cilvēkā, noņemot dzīves laikā uzliktos prāta uzslāņojumus. Tad ir nodarbības sirdij un dvēselei. Man patīk salīdzinājums, ka rokas ir sirds pagarinājums, tāpēc ir dažādi rokdarbu cikli, kas ļauj izveidot kaut ko skaistu, tā priecējot sirdi. Nodar­bības notiek ar sarunām, darbošanās procesā katram atspoguļojot pašam sevi. Un tad ir garīgā dimensija, kas ietverta elpošanas nodarbībās. Rīkojam arī meistarklases. Piemēram, profesionāls runas treneris vada komunikācijas meistarklasi, lai iemācītu pārliecinoši un saprotami nodot savu vēstījumu gan profesionālā vidē, gan personiskās dzīves lomās. Pasniedzēji ir pieteikušies gan paši, gan esmu tos uzrunājusi. Esam atvērti un gaidām tos, kas vēlas darboties kopā un kuru vērtības saskan ar mūsējām.

– Darbojaties pusgadu. Kādi ir novērojumi, cik cēsniekiem šādas nodarbības ir nepieciešamas?

– Darbojos ar ļoti lielu paļāvību, ka esmu tur, kur man ir jābūt. Ir nodarbības, kas notiek regulāri. Bet ir nodarbības, par kurām vēl vairāk jāstāsta cilvēkiem, lai viņi gan par šo vietu, gan nodarbībām vispār uzzinātu.

Man liels gandarījums satikt cilvēku, kurš pirmo reizi atnāk uz jogu vai kādu citu nodarbību, jo vēlas izmēģināt kaut ko jaunu, vēlas mainīt ierasto ritmu. “Sākotnē” jogu pasniedz četri pasniedzēji un visas nodarbības ir apmeklētas. Šī prakse cilvēkiem ir saistoša. Tāpat ir interese par cigun nodarbībām, jo tās dod lielāku mieru, skaidrību, arī savienošanos ar savu ķermeni.

Visvairāk nodarbības apmeklē cilvēki vecumā no 25 līdz 45 gadiem, nedaudz ir to, kam pāri 50 , bet gribu iedrošināt, ka nodarbības ir noderīgas arī cilvēkiem pēc 60.   Man ir sajūta, ka šobrīd cilvēki ļoti aizdomājas par to, ko dara, kāpēc dara, kas viņiem patīk, uzdod sev šos jautājumus. Un pati zinu, ka šajā ceļā ir svarīgas iespējas, kas palīdz atbildēt uz šiem jautājumiem.

– Ir cilvēki, kuri sapņo, kuriem ir savas ieceres, bet viņi neuzdrīkstas. Kas jums palīdzēja no sapņa nokļūt līdz tā realizēšanai?

– Studijas atklāšanā man uzdāvināja glezniņu ar moto – drosme ir tava degviela. Un patiesi, ir vajadzīga drosme un uzdrīkstēšanās noticēt sev, ka vari ko tādu radīt. Es ticu, ka idejas atnāk pie tiem cilvēkiem, kuri tās spēj realizēt. Vēl jo vairāk, ja sapnis dzīvo cilvēkā ilgāku laiku. Tā ir arī paļaušanās un uzticēšanās, ka notikumiem, kas ir manā dzīvē, ir nozīme. Piemēram, tas, ka es kafejnīcā satiku telpu iepriekšējo īpašnieci. Ir jāuzticas saviem spēkiem, bet mainīt lēmumu var jebkurā brīdī. Dzīvi var dzīvot kā spēlējoties – viegli un rotaļīgi. Protams, tas neizslēdz to, ka galvā ir miljons jautājumu, protams, ir bail, ir šaubas, tas viss ir normāli.

– Bez paļāvības būtisks ir arī finansiālais aspekts.

– Finansiālais aspekts, nenoliedzami, ir būtisks. Un savā ziņā grūtākais. Tāpat kā visgrūtāk ir strādāt ar ķermeni, vingrināt to, dot tam visu vajadzīgo.
Plānu ir daudz, bet jāatrod laiks. Man ir doma par sociālās uzņēmējdarbības veidošanu, jo sabiedrības, kopienas preventīvas rūpes par veselību – fizisko, garīgo, mentālo un emocionālo – ir ļoti svarīgas. Šī vieta varētu kļūt par līdzsvara, atbalsta punktu.

Interesējos arī par dažādām atbalsta iespējām, Eiropas finansējumiem un arī pašvaldības atbalstu mazajiem uzņēmējiem. Dom­āju, ka šīs telpas varētu izmantot arī citi, veidojot sadarbību. Tālā­kā nākotnē varētu būt arī “Sākotnes” veikaliņš,    kurā būtu produkti, kas atbalsta “Sākotnes” vērtības – veselību, mīlestību un cilvēka apzinātu izaugsmi.

Sēkliņa ir iesēta, redzēs, kāda tā izaugs.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
65

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
656

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
18
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi