“Izcilība bija tas, uz ko Andrejs vienmēr tiecās,” saka Kristīne Pasternaka

Kristīne Pasternaka, Latvijas Nacionālās operas tērpu māksliniece, pārstāv Andreja Žagara fondu un ir viena no cilvēkiem, kas jau piekto gadu Cēsīs organizēja koncertu “Draugi – Andrejam Žagaram”.
Andrejs Žagars, cēsnieks, kas pēc vidusskolas studēja Latvijas Valsts konservatorijā, 17 gadus bija Latvijas Nacionālās operas direktors un spožs režisors, kas iestudēja operas daudzviet pasaulē. Mākslinieks pāragri aizgāja no dzīves, bet viņa vārdu un devumu kultūrai turpina nest līdzgaitnieki. K.Pasternaka ir viena no viņiem. Sarunājāmies par A.Žagaram veltītā koncerta aizkulisēm, radošo darbu un Cēsīm kā koncerta mājvietu.

– Pastāstiet mazliet vairāk par savu dalību piemiņas koncertiem Andrejam Žaga­ram!

– Vispirms vēlos uzsvērt, ka mēs tos nesaucam par piemiņas, bet par veltījuma koncertiem. Cilvēki droši vien tos uztver kā piemiņas koncertus, tie arī savā ziņā tādi ir, bet, tā kā tas skan skumīgi, nolēmām, ka dēvēsim tos par koncertiem – veltījumu An­drejam.

Kad Andrejs aizgāja mūžībā, likās, ka viss, ko viņš bija iesācis, būtu jāturpina. Andreja fondā bija iesākti projekti. Normunds Ma­tutis, Artūrs Maskats un arī Andreja brālis Juris Žagars – visi kopā spriedām, ka fonda darbība ir jāturpina. Patlaban gan tā aprobežojas ar veltījuma koncertiem, tomēr ceram, ka izdosies īstenot arī citas idejas, lai turpinātu to, ko Andrejs bija iesācis Latvijas kultūras telpā: veidot pietiekami vērienīgus kultūras notikumus ar izciliem māksliniekiem, dziedātājiem, tēlotājmākslas pārstāvjiem.
Izcilība bija tas, uz ko Andrejs vienmēr tiecās, viņš to vienmēr daudzināja. Viņa iemīļotais teiciens bija: “Viduvējības izsitīsies pašas, palīdzēt vajag izcilajiem talantiem!”

– Jūs arī esat fonda biedre.
– Jā, mēs faktiski fonda valdē esam trīs: Normunds Matutis, Artūrs Maskats un es.

– Koncerti notiek jau piecus gadus. Kā plānojat programmu? Kā noris koncerta mākslinieku atrašana?
– Mums pašiem sev ir nosacījums, ka, kamēr vien ir mūziķi, kas ir strādājuši kopā ar Andreju – dziedātāji, diriģenti -, aicinām viņus piedalīties koncertā, kam viņi, cienot Andreju, arī piekrīt. Tas arī ir izejas punkts, kas palīdz veidot programmu. Šī gada koncertā skanēja “Rekviēms” ar lietuviešu soprāna Asmikas Grigorjanas piedalīšanos, par ko ļoti priecājāmies. Šis bija pirmais gads, kad viņa piedalījās mūsu rīkotajā koncertā, lai gan vienmēr bija to vēlējusies, bet iepriekš noslogotā koncertu grafika dēļ nevarēja.
Par koncerta muzikālo programmu, protams, ir atbildīgs Artūrs Maskats. Parasti tiek organizēti operas galā koncerti, šogad, tā kā Asmika vēlējās dziedāt “Rekviēmu”, tad koncertā skanēja nevis operu ārijas, bet viens monolīts skaņdarbs.

– Jūs minējāt, ka ir svarīgi – šie ir veltījuma, ne piemiņas koncerti. Pieņemu, ka arī programma tiek plānota tā, lai pēc koncerta sajūtas būtu pozitīvas, pacilājošas, ne skumju pilnas par zaudēto, talantīgo kultūras cilvēku, lai atcerētos viņu ar gaišumu un turpinātu viņa iesākto.
– Tieši tā! Ir ļoti daudz Andreja draugu, domubiedru, arī cilvēku, kas ar Andreju nav saistīti, bet cienīja viņu darbu. Tādēļ koncertzālē, publikā ir ārkārtīgi jauka atmosfēra. Lai gan “jauka” nav pareizais vārds – atmosfēra ir tāda, kāda savulaik bija Andreja vadītajās operās un viņa paša pirmizrādēs.

– Runājot par sadarbību ar Andreju viņa dzīves laikā, saprotu, ka esat operas tērpu māksliniece. Kāda bija jūsu sadarbība ar Andreju?
– Mēs patiešām strādājām kopā ļoti daudz. Biju kostīmu māksliniece viņa režisētajās izrādēs. Tas vienmēr bija prasīgi, ļoti radoši un interesanti. Līdz pirmizrādes dienai viss bija tādā labā, radošā sasprindzinājumā. Jāsaka, Andreju pašu pazīstu ļoti, ļoti sen. Viņš bija manas māsas kursa biedrs.

– Cēsu koncertzāle kā koncerta norises vieta ir izvēlēta apzināti. Kā ar publiku? Tomēr ir gabaliņš no Rīgas, kur, šķiet, rit tā lielā, īstā kultūras dzīve…
– Tas, ka koncerti notiek Cēsīs, tiek uztverts ļoti pašsaprotami. Cēsis ir Andreja bērnības un jaunības pilsēta, kur viņš pavadījis ļoti daudz laika. Un Cēsu koncert­zāle pati par sevi ir ļoti skaista, piemērota šādiem notikumiem. Arī cilvēki, kas strādā Cēsu koncertzālē, ir ļoti atsaucīgi, radoši. Ir milzīgs prieks ar šiem cilvēkiem sastrādāties. Gribu piebilst, ka esmu ārkārtīgi sajūsmināta redzēt, kā Cēsis aug un attīstās. Patiesi liels prieks to vērot!

– Koncerts kļuvis par ikgadēju tradīciju. Tātad būs arī nākamgad.
– Jā, ir padomā koncerts arī nākamajai sezonai. Esam vienmēr centušies to rīkot oktobrī vai novembrī – laikā ap Andreja dzimšanas dienu vai vārdadienu. Arī nākamgad ceram rīkot koncertu tajā pašā laikā, lai gan tas var pamainīties atkarībā no mūsu iecerēto mākslinieku iespējām.

– Koncerti pagaidām ir vienīgais, ko organizē Andreja Ža­gara fonds. Kas būtu tas, ko ideālajā pasaulē jūs saredzētu kā fonda rīkotas aktivitātes?
– Ideālajā pasaulē, ja mēs gūtu ārkārtīgi piemērotu atbalstu, notiktu arī Andreja cienītu režisoru viesizrādes, izstādes un, kā An­drejs bija iecerējis, vokālās meistarklases.
Šeit gribētu pieminēt ieceres, ko Andrejs dzīves laikā paguva realizēt sevis izveidotajā fondā. Tie bija ievērojami kultūras notikumi, tādi kā Mihaila Barišņi­kova režisētā izrāde “Vēstule cilvēkam”, kas norisinājās Latvijas Nacionālajā operā. Tika rīkoti Kristīnas Opolais solokoncerti, Eiropas un pasaules baleta zvaigžņu Galā koncerts. Viens no vislielākajiem notikumiem bija divi vakari, kad Rīgā viesojās Leipci­gas “Gewandhausorkester” orķestris ar Andri Nelsonu pie diriģenta pults. Tie bija Andreja realizētie vērienīgie kultūras pasākumi.

– Tas ir pietiekami stabils pamats fondam, uz kā gribētos arī būvēt nākotni, vai ne?
– Tieši tā. Tas uzliek mums arī pietiekami augstu latiņu. Mēs visi esam kopā strādājuši, esam domubiedri. Mēs zinām, ko Andrejs sapņoja atvest uz Latviju, ko viņš bija iecerējis. Ļoti gribētos, lai mēs spētu to realizēt.

– Paturpinot par jums kā tērpu mākslinieci. Kas patlaban no jūsu radītā ir redzams uz skatuvēm?
– Ja runājam par operu, vēl aizvien ir redzama Andreja iestudētā “Traviata”, kurā ir mani tērpi. Dailes teātrī būs gruzīnu režisora Data Tavadzes iestudēta izrāde “Kaukāziešu krīta aplis”, arī tur redzami manis radītie kostīmi. Šī izrāde šogad arī izvirzīta “Spēl­maņu nakts” balvai.

– Izejot no koncerta tēmas, ir skaidrs, ka mākslas aizņem lielu vietu jūsu dzīvē. Varbūt ir vēl kas tāds, kam labprāt veltāt laiku, kad tāds ir?
– Viens no galvenajiem nopietnajiem maniem vaļaspriekiem, kam gan pašlaik gluži daudz laika neatliek, ir ceļošana. Ceļošana ar mērķi apskatīt kādu izrādi. Šo­vasar biju Francijā, Ēksanpro­vansas festivālā, operas festivālā, kas notiek Provansā. Tas ir ļoti nopietns, nozīmīgs opermūzikas notikums, kurā vienmēr garantēta ārkārtīgi augsta muzikālā kvalitāte un ļoti interesanti iestudējumi. Ir jauki tur būt, sasmelties iedvesmu, gūt jaunas idejas. Man ļoti patīk arī būt mežā, sēņot. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, šogad, kad ir bijis tik ražīgs sēņu gads, neesmu bijusi sēņot nevienu dienu.