Pirmdiena, 22. aprīlis
Vārda dienas: Armands, Armanda

“Izcilība bija tas, uz ko Andrejs vienmēr tiecās,” saka Kristīne Pasternaka

Anna Kola
07:24
09.11.2023
41
Pasternaka 2

Kristīne Pasternaka, Latvijas Nacionālās operas tērpu māksliniece, pārstāv Andreja Žagara fondu un ir viena no cilvēkiem, kas jau piekto gadu Cēsīs organizēja koncertu “Draugi – Andrejam Žagaram”.
Andrejs Žagars, cēsnieks, kas pēc vidusskolas studēja Latvijas Valsts konservatorijā, 17 gadus bija Latvijas Nacionālās operas direktors un spožs režisors, kas iestudēja operas daudzviet pasaulē. Mākslinieks pāragri aizgāja no dzīves, bet viņa vārdu un devumu kultūrai turpina nest līdzgaitnieki. K.Pasternaka ir viena no viņiem. Sarunājāmies par A.Žagaram veltītā koncerta aizkulisēm, radošo darbu un Cēsīm kā koncerta mājvietu.

– Pastāstiet mazliet vairāk par savu dalību piemiņas koncertiem Andrejam Žaga­ram!

– Vispirms vēlos uzsvērt, ka mēs tos nesaucam par piemiņas, bet par veltījuma koncertiem. Cilvēki droši vien tos uztver kā piemiņas koncertus, tie arī savā ziņā tādi ir, bet, tā kā tas skan skumīgi, nolēmām, ka dēvēsim tos par koncertiem – veltījumu An­drejam.

Kad Andrejs aizgāja mūžībā, likās, ka viss, ko viņš bija iesācis, būtu jāturpina. Andreja fondā bija iesākti projekti. Normunds Ma­tutis, Artūrs Maskats un arī Andreja brālis Juris Žagars – visi kopā spriedām, ka fonda darbība ir jāturpina. Patlaban gan tā aprobežojas ar veltījuma koncertiem, tomēr ceram, ka izdosies īstenot arī citas idejas, lai turpinātu to, ko Andrejs bija iesācis Latvijas kultūras telpā: veidot pietiekami vērienīgus kultūras notikumus ar izciliem māksliniekiem, dziedātājiem, tēlotājmākslas pārstāvjiem.
Izcilība bija tas, uz ko Andrejs vienmēr tiecās, viņš to vienmēr daudzināja. Viņa iemīļotais teiciens bija: “Viduvējības izsitīsies pašas, palīdzēt vajag izcilajiem talantiem!”

– Jūs arī esat fonda biedre.
– Jā, mēs faktiski fonda valdē esam trīs: Normunds Matutis, Artūrs Maskats un es.

– Koncerti notiek jau piecus gadus. Kā plānojat programmu? Kā noris koncerta mākslinieku atrašana?
– Mums pašiem sev ir nosacījums, ka, kamēr vien ir mūziķi, kas ir strādājuši kopā ar Andreju – dziedātāji, diriģenti -, aicinām viņus piedalīties koncertā, kam viņi, cienot Andreju, arī piekrīt. Tas arī ir izejas punkts, kas palīdz veidot programmu. Šī gada koncertā skanēja “Rekviēms” ar lietuviešu soprāna Asmikas Grigorjanas piedalīšanos, par ko ļoti priecājāmies. Šis bija pirmais gads, kad viņa piedalījās mūsu rīkotajā koncertā, lai gan vienmēr bija to vēlējusies, bet iepriekš noslogotā koncertu grafika dēļ nevarēja.
Par koncerta muzikālo programmu, protams, ir atbildīgs Artūrs Maskats. Parasti tiek organizēti operas galā koncerti, šogad, tā kā Asmika vēlējās dziedāt “Rekviēmu”, tad koncertā skanēja nevis operu ārijas, bet viens monolīts skaņdarbs.

– Jūs minējāt, ka ir svarīgi – šie ir veltījuma, ne piemiņas koncerti. Pieņemu, ka arī programma tiek plānota tā, lai pēc koncerta sajūtas būtu pozitīvas, pacilājošas, ne skumju pilnas par zaudēto, talantīgo kultūras cilvēku, lai atcerētos viņu ar gaišumu un turpinātu viņa iesākto.
– Tieši tā! Ir ļoti daudz Andreja draugu, domubiedru, arī cilvēku, kas ar Andreju nav saistīti, bet cienīja viņu darbu. Tādēļ koncertzālē, publikā ir ārkārtīgi jauka atmosfēra. Lai gan “jauka” nav pareizais vārds – atmosfēra ir tāda, kāda savulaik bija Andreja vadītajās operās un viņa paša pirmizrādēs.

– Runājot par sadarbību ar Andreju viņa dzīves laikā, saprotu, ka esat operas tērpu māksliniece. Kāda bija jūsu sadarbība ar Andreju?
– Mēs patiešām strādājām kopā ļoti daudz. Biju kostīmu māksliniece viņa režisētajās izrādēs. Tas vienmēr bija prasīgi, ļoti radoši un interesanti. Līdz pirmizrādes dienai viss bija tādā labā, radošā sasprindzinājumā. Jāsaka, Andreju pašu pazīstu ļoti, ļoti sen. Viņš bija manas māsas kursa biedrs.

– Cēsu koncertzāle kā koncerta norises vieta ir izvēlēta apzināti. Kā ar publiku? Tomēr ir gabaliņš no Rīgas, kur, šķiet, rit tā lielā, īstā kultūras dzīve…
– Tas, ka koncerti notiek Cēsīs, tiek uztverts ļoti pašsaprotami. Cēsis ir Andreja bērnības un jaunības pilsēta, kur viņš pavadījis ļoti daudz laika. Un Cēsu koncert­zāle pati par sevi ir ļoti skaista, piemērota šādiem notikumiem. Arī cilvēki, kas strādā Cēsu koncertzālē, ir ļoti atsaucīgi, radoši. Ir milzīgs prieks ar šiem cilvēkiem sastrādāties. Gribu piebilst, ka esmu ārkārtīgi sajūsmināta redzēt, kā Cēsis aug un attīstās. Patiesi liels prieks to vērot!

– Koncerts kļuvis par ikgadēju tradīciju. Tātad būs arī nākamgad.
– Jā, ir padomā koncerts arī nākamajai sezonai. Esam vienmēr centušies to rīkot oktobrī vai novembrī – laikā ap Andreja dzimšanas dienu vai vārdadienu. Arī nākamgad ceram rīkot koncertu tajā pašā laikā, lai gan tas var pamainīties atkarībā no mūsu iecerēto mākslinieku iespējām.

– Koncerti pagaidām ir vienīgais, ko organizē Andreja Ža­gara fonds. Kas būtu tas, ko ideālajā pasaulē jūs saredzētu kā fonda rīkotas aktivitātes?
– Ideālajā pasaulē, ja mēs gūtu ārkārtīgi piemērotu atbalstu, notiktu arī Andreja cienītu režisoru viesizrādes, izstādes un, kā An­drejs bija iecerējis, vokālās meistarklases.
Šeit gribētu pieminēt ieceres, ko Andrejs dzīves laikā paguva realizēt sevis izveidotajā fondā. Tie bija ievērojami kultūras notikumi, tādi kā Mihaila Barišņi­kova režisētā izrāde “Vēstule cilvēkam”, kas norisinājās Latvijas Nacionālajā operā. Tika rīkoti Kristīnas Opolais solokoncerti, Eiropas un pasaules baleta zvaigžņu Galā koncerts. Viens no vislielākajiem notikumiem bija divi vakari, kad Rīgā viesojās Leipci­gas “Gewandhausorkester” orķestris ar Andri Nelsonu pie diriģenta pults. Tie bija Andreja realizētie vērienīgie kultūras pasākumi.

– Tas ir pietiekami stabils pamats fondam, uz kā gribētos arī būvēt nākotni, vai ne?
– Tieši tā. Tas uzliek mums arī pietiekami augstu latiņu. Mēs visi esam kopā strādājuši, esam domubiedri. Mēs zinām, ko Andrejs sapņoja atvest uz Latviju, ko viņš bija iecerējis. Ļoti gribētos, lai mēs spētu to realizēt.

– Paturpinot par jums kā tērpu mākslinieci. Kas patlaban no jūsu radītā ir redzams uz skatuvēm?
– Ja runājam par operu, vēl aizvien ir redzama Andreja iestudētā “Traviata”, kurā ir mani tērpi. Dailes teātrī būs gruzīnu režisora Data Tavadzes iestudēta izrāde “Kaukāziešu krīta aplis”, arī tur redzami manis radītie kostīmi. Šī izrāde šogad arī izvirzīta “Spēl­maņu nakts” balvai.

– Izejot no koncerta tēmas, ir skaidrs, ka mākslas aizņem lielu vietu jūsu dzīvē. Varbūt ir vēl kas tāds, kam labprāt veltāt laiku, kad tāds ir?
– Viens no galvenajiem nopietnajiem maniem vaļaspriekiem, kam gan pašlaik gluži daudz laika neatliek, ir ceļošana. Ceļošana ar mērķi apskatīt kādu izrādi. Šo­vasar biju Francijā, Ēksanpro­vansas festivālā, operas festivālā, kas notiek Provansā. Tas ir ļoti nopietns, nozīmīgs opermūzikas notikums, kurā vienmēr garantēta ārkārtīgi augsta muzikālā kvalitāte un ļoti interesanti iestudējumi. Ir jauki tur būt, sasmelties iedvesmu, gūt jaunas idejas. Man ļoti patīk arī būt mežā, sēņot. Lai cik smieklīgi tas nebūtu, šogad, kad ir bijis tik ražīgs sēņu gads, neesmu bijusi sēņot nevienu dienu.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Vai suns ir “tikai suns”

05:14
19.04.2024
90

Viņa pati par sevi teic, ka vēl cēsiskāka nemaz nevarētu būt, jo bērnība pagājusi pašā Cēsu sirdī, iepretim Sv.Jāņa baznīcai – Torņa ielā 1. Viņa teic, ka “sapņa par Ameriku” viņai nav bijis nekad. Kur cilvēks piedzimis, tur viņam arī jādzīvo, dzīvē nejaušības nenotiek. Pēc profesijas friziere, brīvajā laikā aizraujas ar sportošanu kopā ar suņiem. […]

Abstrakciju rada dvēseles harmonija

05:37
18.04.2024
21

Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē. “Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista […]

Ar skatu uz sevi ārēji un iekšēji

08:36
15.04.2024
42

Cēsu klīnikas fizioterapeite Māra Krūze saņēma Latvijas Ārstu biedrības titulu “Gada funkcionālais speciālists”. Ik gadu biedrība dažādās nominācijās pasniedz balvas Latvijas labākajiem mediķiem. Fizioterapeite savā profesijā strādā 19 gadus. Māra Krūze vada individuālās nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem, bet lielākoties bērniem – no zīdainīšiem līdz pusaudžiem. Viņai vistuvākā ir neiroloģija, kas ietver darbu ar bērniem ar […]

Nekautrēties, nebaidīties no kļūdām

08:37
13.04.2024
205

Uzticēties procesam un negaidīt no sevis izcilu rezultātu pirmajā reizē. Gleznošanas pasniedzēja BAIBA FEOKTISTOVA Viņa sirdī ir īsta cēsniece. Šai pusē pagājusi bērnība, skolas gadi – ģimnāzijā, vēlāk Rīgā studiju gadi žurnālistikā un mārketingā, bet nu ikdiena paiet tikai saistībā ar mākslu. Gan gleznojot, gan mācot gleznot citus. Baiba Feoktistova dalās savā pieredzē, iedvesmas avotos […]

Galda spēles rosina sadarbību un ļauj iepazīties

10:07
10.04.2024
42

Straupē reizi mēnesī sanāk kopā ģimenes, lai parunātos un spēlētu galda spēles. Pēdējās tikšanās reizēs ar aizrautību visi iesaistījušies prāta spēlē “6. ņem!”. To spēlē ar kārtīm, uz kurām ir skaitļi. No­teikumi ir vienkārši, katrs spēlētājs no kāršu kavas izvelk desmit kārtis. Gājienu pēc gājiena tās izliek četrās rindās augošā secībā. Spēlētāji cenšas, lai viņa […]

Lai skaisti ikdienā

10:04
09.04.2024
338

“Inešos dzīve ir ļoti laba. Mums te ir viss nepieciešamais, tikai    mazā mērogā,” saka Sandra Jermacāne un pastāsta, ka bijis satraukums, kad diskutēja par pili, ka pagastā nebūs kultūras darbinieka. “Toreiz parunājām, bet pēc tam bija pilnīgs klusums. Kaut kādu ziņu, kas tad domāts, tā arī nesaņēmām. Tagad Vecpiebalgas kultūras nama vadītāja organizē nelielus, […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
32
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi