Ar izstādes “Gadalaiki” atklāšanu raunēniete Mirdza Cūberga nosvinēja 90. dzimšanas dienu. Moža, dzīvespriecīga, allaž gatava uzmundrināt citus, darbīga.
“Varēja jau būt arī simts un vairāk gleznu, bet izvēlējos 40, lielākoties tās, kas tapušas pēdējos trijos gados, tās, kurās Latvija dažādos gadalaikos,” pastāsta raunēniete. Iepriekšējā izstāde viņai bija Latvijas simtgadē, tajā kā veltījums valsts jubilejai bija simts gleznu.
Bērnība, kad mainās varas
Mirdzas Cūbergas dzimtā ir Kuldīgas puse. Vecākiem tur bija neliela jaunsaimniecība. Tēvs nomira, kad jaunākajai māsai bija vien daži mēneši, un Mirdza kļuva par palīgu un atbalstu mammai visos darbos gan mājā, gan uz lauka.
“Skolā sāku iet Ulmaņlaika pēdējā gadā. Stundas sākās, kad visi sagājām lielajā klasē, direktors sēdās pie klavesīna, spēlēja un mēs visi dziedājām “Dievs, svētī Latviju”, pie sienas bija Ulmaņa un Baloža bildes. Manā otrajā mācību gadā jau bija padomju vara un skolā pie sienas bija trīs bārdaiņi, par ko mēs, bērni, smējāmies. Trešajā skolas gadā bija Hitlera bilde. Tā varas mainījās no “labrīt” uz “gutten morgen” un “dobroje utro”,” atmiņās kavējas Mirdza un pastāsta, ka kara laikā skolā iekārtojās vācu sanitārais štābs un mācības nenotika, apkārtnē plosījās difterija. Arī viņa saslima ar bīstamo slimību, vācu ārsti meiteni, kura jau bija bezsamaņā, izglāba.
Mirdza mācījās vidusskolā Kuldīgā, ik dienu tika mēroti 11 kilometri. “No skolas mājās vienmēr skrēju, jo bija jāpalīdz mammai. Tas bija kā neapzināts treniņš, tad nu varēju uzstādīt rekordus skriešanas sacensībās. Pēc darba saimniecībā vakarā pie petrolejas lampas mācījos, no rīta atkal agri augšā un uz skolu. Dzīvojām nabadzīgi, maize ar sēnalām,” bērnības ikdienā aizved Mirdza un uzsver, ka laukos guvusi rūdījumu dzīvei. Kad vien bija kāds brīvs brīdis, meitenei paticis vērot gan mākoņus, kas slīd pa debess jumu, gan puķu ziedlapiņas un rudzu vārpas, gan gadalaikos atšķirīgās, mainīgās ainavas.
“Man patika zīmēt. Skolā bija atnācis jauns fizkultūras skolotājs, kurš vairākkārt bija mēģinājis iestāties arhitektu studijās. Viņš skatījās uz maniem zīmējumiem un teica: “Tev jāiet uz arhitektiem, tu tik labi zīmē.” Nemaz nezināju, kas tie arhitekti ir. Tā viņš mani ieinteresēja. Ar koferīti aizbraucu uz Rīgu, tiku uzņemta institūtā,” par izraudzīto profesiju pastāsta Mirdza.
Viņa atceras, cik trūcīgs bija tas laiks, lielākā daļa studentu iztikuši ar mazumu. Politehniskā institūta ēdnīcā uz galdiem vienmēr bez maksas bija rupjmaize un sinepes, varēja dabūt siltu ūdeni. “Tā daudzi dzīvojām. Mums bija svarīgi iegūt izglītību,” uzsver sirmgalve.
Mācīt, rādot to, kas apkārt
Kad kabatā bija diploms, Mirdza Cūberga palika strādāt Arhitektūras fakultātē un studentiem mācīja tēlotājģeometriju.
“Laikam jau studenti palīdzēja būt jaunai. Braucām strādāt uz kolhoziem, kā tik tur negāja,” smejas pasniedzēja un atklāj dažus tā laika notikumus. “Studenti vienmēr kaut ko izdomāja. Bijām kolhozā pie Valmieras. Puiši pa nakti bija paņēmuši zirgus un aizjājuši uz balli Valmierā. Ballē netika, jo nebija kārtīgi ģērbušies. Reiz apmainīja bērnudārza un milicijas uzrakstus, miliči studentus noķēra, un man bija nepatikšanas. Bet jaunība taču ir, lai iztrakotos. Es jau arī bieži trakoju līdzi,” acīs dzirkstot uguntiņām, atklāj deviņdesmitgadniece.
Pasniedzēja Mirdza Cūberga nežēloja laiku saviem studentiem. Ne tikai bija prasīga, arī saprotoša un draudzīga. “Braucu trolejbusā, pienāca tāds būdīgs kungs sirmiem matiem. Stādījās priekšā, ka esot mana kursa vecākais. Bet bija tāds smalks jauneklis! Daudz bijis studentu, daudzus esmu eksaminējusi, arī eksprezidentu Andri Bērziņu atceros,” pastāsta pensionētā pasniedzēja.
Mirdza kopā ar studentiem labprāt devās studentu praksēs, kā Rīgas pilsētas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārstāve rīkoja talkas. “Kaudzīšu “Kalna Kaibēnos” jumts bija ielūzis, ar studentiem salabojām. Nedēļu strādājām, arī kopām apkārtni. Vecajā pirtiņā mazgājāmies. Āraišu ezerpilī biju ar studentiem, kuri kopā ar Jāni Dribu cirta pirmo mājiņu. Tikko no Rundāles pils bija aizgājusi skola, ar studentiem strādājām. Arī parku iesākām veidot. Darbojāmies arī Blaumaņa “Brakos”. Kur tad vēl toreiz modē nākušās meža stādīšanas talkas! Daudz koku esmu iestādījusi,” atmiņās kavējas Mirdza. No tiem laikiem viņai tūkstošiem diapozitīvu un fotogrāfiju. Daudzi nonākuši pētnieku rīcībā. Mirdza arī darbojās fotostudijā, un viņas fotogrāfijas bijušas izstādēs ne tikai institūtā.
Iemīl Raunu
Ar raunēnieti dzīvesbiedru Induli Mirdza iepazinās institūtā. Viņš bija vakara nodaļas students Elektroenerģētikas fakultātē un tur strādāja arī par laborantu. Bija atgriezies no Sibīrijas. “Mācīju tēlotājģeometriju arī viņa grupai. Tajā bija vecāki puiši. Indulis no citiem atšķīrās ar inteliģenci, bija pieklājīgs, ieturēts. Viņš man bija gan kolēģis, gan students,” attiecību veidošanos atklāj Mirdza.
Ģimenē izaudzināts dēls Ojārs, kurš izvēlējās mātes profesiju. Vislielākais prieks vecmāmiņai par mazmeitu Lauru Lieni, kura arī kļuvusi par arhitekti, Anete Anna pievērsusies lauksaimniecībai, bet Ieva Līna vēl ir īstās izvēles meklējumos, bet ļoti patīk zīmēt.
Kad Indulis atguva īpašumu, ģimene pārcēlās uz Raunas pagasta “Tīrummakoņām”. “Kad atbraucām pirmoreiz, mājā dzīvoja četras ģimenes. Ēka bija sastutēta, lai nesabrūk. Apkārt gadu desmitiem krājies kultūrslānis,” ar skumjām balsī atceras Mirdza. Pirms kara “Tīrummakoņas” bija moderna saimniecība ar 14 ēkām. Pēc Otrā pasaules kara, kad lauciniekus sadzina kopsaimniecībās, te ierīkota kolhoza pirmā govju kūts, kas gan drīz vien nodegusi.
Mirdza arhīvā atradusi, ka 1923.gadā saimniecība bija uzmērīta. No tā, kas reiz bija, īsto saimnieku atgriešanos sagaidīja vien dzīvojamā māja un neliela kūtiņa.
“Viss bija jāatjauno. Daudz strādājām. Turējām arī lopus, visu ko audzējām. Pati potēju ābeles, daudz to sastādījām. Cēlāmies un gājām gulēt līdz ar sauli. Bija grūti, bet man patika,” saimniekošanas atjaunošanu atceras Mirdza.
Tagad “Tīrummakoņās” saimnieko jaunā paaudze.
Ieraudzīt skaisto
Prasme ieraudzīt skaisto, ikdienišķo un neparasto urdīja atklāt mirkļus akvareļos. Mirdza vērtē, ka ar akvareli niekojusies, kad bijis brīvs brīdis, bet ļoti gribējās gleznot ar eļļas krāsām. “To varēju tikai 2015.gadā, līdz tam viss spēks un laiks tika veltīts saimniecībai. Strādājot ar eļļas krāsām, vari pieiet pie gleznas un izdarīt vienu triepienu, atpūsties, tad turpināt. Ar akvareli tā nevar. Pamēģināju gleznot ziedus, iepatikās. Tā aizvien vairāk,” stāsta raunēniete un atzīst, ka daudzus pārsteigusi, sarīkojot izstādi ar simts gleznām.
“Nekur nesteidzos. Man darbnīca ir saimniecības ēkā, kur var strādāt, kad silts. Pagleznoju, tad aizeju uz dārzu vai siltumnīcu, parušinos, jo kustības ir jāmaina,” atgādina Mirdza un piebilst, ka gleznās ir bērnībā atmiņā palikušās ainavas, arī Raunā un citviet ieraudzītais.
Mirdza ir optimiste, viņai vēl daudz gribas pagūt. Dārzā viss jāsasēj un jāsastāda, jau padomā arī nākamā glezna. “Mani uztrauc tas, kas notiek pasaulē. Tās ir šausmas! Skatos ziņas un domāju, vai tā var darīt cilvēki,” klusi, ar sāpēm balsī saka deviņdesmitgadniece un uzsver, ka ikvienam vairāk domu un laika jāvelta skaistajam.
Mirdza Cūberga pauž pārliecību, ka ilgā mūža noslēpums meklējams bērnībā, darbā.
Komentāri