Svētdiena, 14. decembris
Vārda dienas: Auseklis, Gaisma

Gatavo ar mīlestību un sniedz mieru

Iveta Rozentāle
06:36
13.12.2024
597
Kafe Linda

Radīt sajūtas. “Vēlējos radīt vietu Cēsīs, kur rast mieru no steidzīgās ikdienas,” teic “Pande cafe” vadītāja Linda Zaula. FOTO: no albuma

Cēsniece Linda Zaula, kura uzaugusi Līgatnē, četrus gadus vada kafejnīcu “Pande cafe”. Sākumā tā bija Līgatnē, tagad divus gadus ir Cēsīs.

Pande – atgādinājums no pandēmijas laika

Īpašniece atklāj, ka kafejnīcas nosaukums nebūt nav saistīts ar pandām, kā daudziem liekas. “Uzņēmējdarbību sāku pandēmijas laikā, kas nebija viegls periods, jo mēs katrs cīnījāmies par kaut ko- kāds par tuvajiem, kāds par darbu, biznesu. Nosaukums ir pandēmijas saīsinātā versija, jo kafejnīcu atvērt nebija viegli, tas prasīja spēku un cīņu, kā arī ticību sev un tam, ka to varu. Mani ļoti atbalstīja vecāki, ticēja manai iecerei, teica, lai daru, atbalstīja ar telpu remontu.”

Vietu kafejnīcai Linda Cēsīs bija meklējusi, jau uzsākot uzņēmējdarbību, bet tas nebija izdevies, tāpēc kafejnīcu atvērusi Līgatnē. Tomēr iecere par savu vietu Cēsīs,dzimtajā pilsētā, nav zudusi. Un pēc divu gadu pieredzes viss sastājies īstajās vietās. Reiz, braucot pilsētā pa Izstādes ielu, uzņēmēja ieraudzīja, ka kādā ēkā remontē telpas, un nolēma, ka jāpiesakās tām. Lai gan daudzi teica, ka Cēsīs ar šo biznesu būs grūti, Linda vienmēr uzskatījusi – nekas nav neizdarāms, ja dots ceļš, pa kuru iet: “Un vēl esmu pateicīga arī ģimenes draugam Jurim Cēsniekam. Viņš deva iespēju un daudz palīdzēja, lai kafejnīcu pārceltu uz Cēsīm. Viņš bijis klātesošs mirkļos, kad visvairāk nepieciešams!”

Lai gan Lindai ir bijuši piedāvājumi pāriet uz plašākām telpām, viņa to nevēlas. “Kafejnīcā tiešām pusdienlaikā un vēl jo vairāk vasarā trūkst  vietu, bet šeit man ir māju sajūta. Atnākot uz Cēsīm, gribēju mazu kafejnīcu, kur pašai cept kūciņas. Un šo sajūtu es vēlos saglabāt. Man nav visi jāpaēdina, jābūt visos pasākumos, tāpēc ļoti mācos pateikt nē, jo man ir svarīgi gatavot ēdienu ar kvalitāti, nevis kvantitāti. Tāpēc mēs nedodamies izbraukumos, strādājam uz vietas, pasūtījumus gatavojam uz vietas,” teic kafejnīcas īpašniece.


Vislielākā alga ir pozitīvas emocijas

Sākot domāt par savu kafejnīcu, Lindai uzņēmējdarbība bijusi pilnīgi sveša: “Biju darbojusies ēdināšanas sektorā, bet, atverot kafejnīcu, uzsāku ko pilnīgi sev nezināmu. Taču jau agrāk zināju, ka vēlos strādāt pati sev, un apņēmos mēģināt. Vienmēr esmu bijusi tāda, kas mēģina, pat nezinot, kāds būs rezultāts. Aizvien varu teikt, ka līdz galam nezinu, kā vadīt uzņēmumu, bet to visu daru ar mīlestību un sajūtām. Un arī darbiniekiem mācu, ka gatavosim ar mīlestību. Daž­reiz var šķist, ka ir jātiecas pēc peļņas un vēlreiz peļņas, bet man vislielākā alga ir pozitīvas emocijas un sajūta, ka es dzīvoju, attīstos, pilnveidojos. Un tagad patiesi saprotu mammas vienmēr teikto – nauda nav galvenais. Kafejnīcu ne tik daudz uztveru kā biznesu, bet kā darbu sev, uz kuru nāku ar prieku. Un man gribas, lai te ir vieta, kur gan darbinieki, gan apmeklētāji var saņemt mīļumu, saņemt sajūtas, jo būtiskākās ir emocijas. Arī klientus aicinu ienākt ar smaidu pat tad, ja nav īpaša iemesla, jo mēs viens otru varam pozitīvi atbalstīt. Es pati visur eju ar smaidu. Ir dienas, kad jūtos slikti, bet tik un tā eju ar smaidu. Un tas sliktums pazūd.”

Uzņēmēja arī labprāt apliek priekšautu un iesaistās ēdiena gatavošanā, īpaši viņai patīk cept kūkas. Bet arī daudzu ēdienu receptes ir pašas izdomātas, daudz eksperimentēts, nebaidoties par iznākumu: “Es nebaidos riskēt. Un katram ēdienam ir kas īpašs, kas padara to jo gardāku.”

Ēdiens gatavots ar labām emocijām

“Pande cafe” saimniece atzīst, ka grūtākais ir komandas veidošana, jo cilvēki ir ļoti dažādi: “Bet man ir savs redzējums, ko vēlos īstenot. Un tas man darbiniekam ir jāparāda. Ja viņš vēlas mācīties, ieklausās un mēģina, tad ir tik patīkami redzēt darbinieka izaugsmi. Uzņēmējs, pieņemot darbinieku, būtībā ar sirdi un dvēseli ielaiž viņu savās mājās. Bet ir bijusi arī sāpīga pieredze, un arī tā ir jāpieņem. Jāteic, ka retais nāk uz darbu, jo vēlas strādāt. Lielākā daļa atnāk nopelnīt, viņiem svarīgākā ir stundas likme, neskatoties uz zināšanu trūkumu. Bet vēlme strādāt vai nu ir, vai nu nav. Un attieksme rada attieksmi. Ja es kā darba devēja redzu, ka cilvēks viss ir darbā, ieklausās teiktajā, mācās, es varu maksāt augstāku un augstāku stundas likmi. Vienmēr saku, ka var kļūdīties, dzīve nav iespējama bez kļūdām, bet galvenais ir vēlēties darīt. Visi kafejnīcas darbinieki teikuši, ka “Pande cafe” māju sajūta citur nav bijusi, cilvēkiem tā ir pietrūkusi. Ir jābūt abpusējām labām sajūtām un sadarbībai. Un es lepojos, ka varu darbiniekiem iedot pārliecību.”

L.Zaula gan atklāj, ka viņai vieglāk ir darīt praktiskas lietas, nevis vadīt: “Dažkārt darbiniekiem ir neizpratne par manām prasībām pret ēdienu, jo man vajag, lai ir skaisti, estētiski. Un man būtiska ir enerģētika, kā ēdiens pagatavots. Ja darbinieks ir noguris, to ēdienā jūt. Viens un tas pats ēdiens gatavots ar dusmām, aizkaitinājumu vai prieku garšos citādi. Un arī kartupeli var pagatavot izcili gardi.”

Neļaujas aplauzt spārnus

Katrai kafejnīcai Cēsīs ir sava vieta, vērtē Linda. “Nevienu neuztveru kā konkurentu, visi esam kolēģi, visi varētu būt liela ģimene. Bet Cēsīs nepieņem, ka varētu būt komanda, katram ir jābūt par sevi. Tomēr uzskatu, ka varētu būt viens tīkls, cits citu atbalstīt. Tā kafejnīcu rastos vairāk un vairāk un mēs būtu vēl skaistāk ziedošs krūms. Jā, reizēm saka, ka apbrīno manu entuziasmu, bet es atbildu, ka mēs tādi varētu būt kopā. Tāpat kādreiz jūtu, ka man grib aplauzt spārnus, bet es tam neļaujos. Es atgādinu sev, saviem darbiniekiem un apkārtējiem, ka vienmēr var atrast iemeslu mīlēt šo dienu, šo dzīvi un šo pasauli.”
Saglābāt spēju notikumos ieraudzīt iespējas, pieņemt ikdienu ar gaišumu un saskatīt tajā gandarījumu Linda guvusi ģimenē. “Cīņasspars nāk no mammas un tēta, vecāki vienmēr bijuši darba cilvēki,    teikuši, ka nekas nav neizdarāms, un šo pārliecību iedevuši arī man. Tāpat kā vēlmi saturēt kopā ģimeniskumu. Man ir arī sava ģimene, bērni, priecājos, ka arī saviem bērniem varu iemācīt man mācīto. Meitiņai ir astoņi gadi, viņa jau māk glīti ­nest paplāti,” stāsta Linda un novērtē, ka arī dzīve mācījusi daudz. “Domājot, no kurienes un kāpēc tāda esmu, secinu, tas, ka dzīve nav bijusi viegla, ka bijuši pārbaudījumi, ir devis spēku celties uz augšu, piedzīvojot sajūtas un emocijas. Es ļoti cenšos nest mieru, kaut manī mēdz būt arī nemiers. Protams, varētu sūkstīties, ka viss ir grūti un slikti, nekas neveicas. Bet viss notiek, ir tikai jāstrādā, ir pašam jādara.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
31

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

"Timbro" pārceļas uz jaunām telpām un plāno jaudīgu attīstību

05:28
11.12.2025
954
1

Ar īstu Cēsu novadā dzimuša un auguša cilvēka prieku un azartu SIA “Timbro” izpilddirektors Raimonds Cipe “Druvai” izrāda pašlaik remont­darbu noslēguma fāzē esošās uzņēmuma jaunās telpas Cēsīs, Gaujas ielā 5, kur paredzēts pārcelties pavisam drīz, līdz gada beigām. Uzņēmuma vadītājs “Dru­vai” apstiprina nesen masu medijos izskanējušo informāciju, ka Cēsu mežsaimniecības uzņēmums SIA “Timbro” mež­izstrādes tiesību […]

Kūkas, piparkūkas un rosība ģimenē

05:17
09.12.2025
137

Māja piekalnītē redzama pa gabalu, pagalmā taku izgaismo krāsainas lampiņas, sevi izrāda rūķi, dažs  arī slēpjas. Pie namdurvīm Adventes vainags.  Virtuvē smaržo piparkūkas. “Ziemassvētku noskaņa nav tikai bērnu, arī pieaugušo priekam,” saka līgatniete Irita Vempere un uzsver, ka viņai ikvieni svētki saistās ar rosību. Iritas vaļasprieks ir kūku cepšana, un, saprotams, svētkos tās gaida ne […]

Meksika - senu un mūsdienīgu tradīciju zeme

06:21
08.12.2025
55

Aivis Dombrovskis ir psihologs, psihoterapeits, viņa sirds pieder vienīgi Cēsīm, bet darba dzīve ir Rīgā un ārzemēs. Šoruden viņš bija Meksikā, piedalījās pasaules transpersonālās psiholoģijas un psihoterapijas konferencē “2025 XOLOTL”. Pasākuma norises laiks pielāgots meksikāņiem tik nozīmīgajām Mirušo dienas svinībām. Piepildīt sapņus – iepazīt Meksiku Kad ģeogrāfijas skolotāja Cēsu 1. vidusskolā rādīja filmu par Meksiku, […]

Sabiedrības līdzatbildības izjūta aug

06:06
07.12.2025
498
4

Iedzīvotāju ziņojumi par iespējamu vardarbību kļūst aizvien biežāki, netrūkst ne dzērājšoferu, ne pieaugošas agresijas izpausmju, kā arī aizvien vairāk ir telefonkrāpnieku upuru. Par raizēm un arī panākumiem darbā Policijas dienas, 5. decembra, priekšvakarā uz sarunu aicinājām Valsts policijas (VP) Vidzemes reģiona pārvaldes (VRP) Dienvidvidzemes iecirkņa priekšnieci Ingu Randari. -Kā jutāties, uzsākot dienestu policijā, un kā […]

Savējie jāpalutina

05:15
06.12.2025
144

Valija Viļuma paspēj būt visur. Viņa dzied senioru ansamblī “Mantojums”, darbojas Līgatnes Muzikālajā teātrī, pensionāru klubā “Možums”, un vēl darāmais mājās, dārzā. “Tikai jākustas, tik daudz kas notiek, nevar sēdēt mājās,” teic līgatniete un piebilst, ka divreiz nedēļā ir teātra, vienreiz ansambļa mēģinājumi, brīvdienās koncerti, izrādes. Gada nogale būs notikumiem bagāta, koncerts kultūras namā, pensionāru […]

Tautas balss

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
14
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
14
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
34
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
37
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
35
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Sludinājumi