Gatavo ar mīlestību un sniedz mieru

Cēsniece Linda Zaula, kura uzaugusi Līgatnē, četrus gadus vada kafejnīcu “Pande cafe”. Sākumā tā bija Līgatnē, tagad divus gadus ir Cēsīs.

Pande – atgādinājums no pandēmijas laika

Īpašniece atklāj, ka kafejnīcas nosaukums nebūt nav saistīts ar pandām, kā daudziem liekas. “Uzņēmējdarbību sāku pandēmijas laikā, kas nebija viegls periods, jo mēs katrs cīnījāmies par kaut ko- kāds par tuvajiem, kāds par darbu, biznesu. Nosaukums ir pandēmijas saīsinātā versija, jo kafejnīcu atvērt nebija viegli, tas prasīja spēku un cīņu, kā arī ticību sev un tam, ka to varu. Mani ļoti atbalstīja vecāki, ticēja manai iecerei, teica, lai daru, atbalstīja ar telpu remontu.”

Vietu kafejnīcai Linda Cēsīs bija meklējusi, jau uzsākot uzņēmējdarbību, bet tas nebija izdevies, tāpēc kafejnīcu atvērusi Līgatnē. Tomēr iecere par savu vietu Cēsīs,dzimtajā pilsētā, nav zudusi. Un pēc divu gadu pieredzes viss sastājies īstajās vietās. Reiz, braucot pilsētā pa Izstādes ielu, uzņēmēja ieraudzīja, ka kādā ēkā remontē telpas, un nolēma, ka jāpiesakās tām. Lai gan daudzi teica, ka Cēsīs ar šo biznesu būs grūti, Linda vienmēr uzskatījusi – nekas nav neizdarāms, ja dots ceļš, pa kuru iet: “Un vēl esmu pateicīga arī ģimenes draugam Jurim Cēsniekam. Viņš deva iespēju un daudz palīdzēja, lai kafejnīcu pārceltu uz Cēsīm. Viņš bijis klātesošs mirkļos, kad visvairāk nepieciešams!”

Lai gan Lindai ir bijuši piedāvājumi pāriet uz plašākām telpām, viņa to nevēlas. “Kafejnīcā tiešām pusdienlaikā un vēl jo vairāk vasarā trūkst  vietu, bet šeit man ir māju sajūta. Atnākot uz Cēsīm, gribēju mazu kafejnīcu, kur pašai cept kūciņas. Un šo sajūtu es vēlos saglabāt. Man nav visi jāpaēdina, jābūt visos pasākumos, tāpēc ļoti mācos pateikt nē, jo man ir svarīgi gatavot ēdienu ar kvalitāti, nevis kvantitāti. Tāpēc mēs nedodamies izbraukumos, strādājam uz vietas, pasūtījumus gatavojam uz vietas,” teic kafejnīcas īpašniece.

Vislielākā alga ir pozitīvas emocijas

Sākot domāt par savu kafejnīcu, Lindai uzņēmējdarbība bijusi pilnīgi sveša: “Biju darbojusies ēdināšanas sektorā, bet, atverot kafejnīcu, uzsāku ko pilnīgi sev nezināmu. Taču jau agrāk zināju, ka vēlos strādāt pati sev, un apņēmos mēģināt. Vienmēr esmu bijusi tāda, kas mēģina, pat nezinot, kāds būs rezultāts. Aizvien varu teikt, ka līdz galam nezinu, kā vadīt uzņēmumu, bet to visu daru ar mīlestību un sajūtām. Un arī darbiniekiem mācu, ka gatavosim ar mīlestību. Daž­reiz var šķist, ka ir jātiecas pēc peļņas un vēlreiz peļņas, bet man vislielākā alga ir pozitīvas emocijas un sajūta, ka es dzīvoju, attīstos, pilnveidojos. Un tagad patiesi saprotu mammas vienmēr teikto – nauda nav galvenais. Kafejnīcu ne tik daudz uztveru kā biznesu, bet kā darbu sev, uz kuru nāku ar prieku. Un man gribas, lai te ir vieta, kur gan darbinieki, gan apmeklētāji var saņemt mīļumu, saņemt sajūtas, jo būtiskākās ir emocijas. Arī klientus aicinu ienākt ar smaidu pat tad, ja nav īpaša iemesla, jo mēs viens otru varam pozitīvi atbalstīt. Es pati visur eju ar smaidu. Ir dienas, kad jūtos slikti, bet tik un tā eju ar smaidu. Un tas sliktums pazūd.”

Uzņēmēja arī labprāt apliek priekšautu un iesaistās ēdiena gatavošanā, īpaši viņai patīk cept kūkas. Bet arī daudzu ēdienu receptes ir pašas izdomātas, daudz eksperimentēts, nebaidoties par iznākumu: “Es nebaidos riskēt. Un katram ēdienam ir kas īpašs, kas padara to jo gardāku.”

Ēdiens gatavots ar labām emocijām

“Pande cafe” saimniece atzīst, ka grūtākais ir komandas veidošana, jo cilvēki ir ļoti dažādi: “Bet man ir savs redzējums, ko vēlos īstenot. Un tas man darbiniekam ir jāparāda. Ja viņš vēlas mācīties, ieklausās un mēģina, tad ir tik patīkami redzēt darbinieka izaugsmi. Uzņēmējs, pieņemot darbinieku, būtībā ar sirdi un dvēseli ielaiž viņu savās mājās. Bet ir bijusi arī sāpīga pieredze, un arī tā ir jāpieņem. Jāteic, ka retais nāk uz darbu, jo vēlas strādāt. Lielākā daļa atnāk nopelnīt, viņiem svarīgākā ir stundas likme, neskatoties uz zināšanu trūkumu. Bet vēlme strādāt vai nu ir, vai nu nav. Un attieksme rada attieksmi. Ja es kā darba devēja redzu, ka cilvēks viss ir darbā, ieklausās teiktajā, mācās, es varu maksāt augstāku un augstāku stundas likmi. Vienmēr saku, ka var kļūdīties, dzīve nav iespējama bez kļūdām, bet galvenais ir vēlēties darīt. Visi kafejnīcas darbinieki teikuši, ka “Pande cafe” māju sajūta citur nav bijusi, cilvēkiem tā ir pietrūkusi. Ir jābūt abpusējām labām sajūtām un sadarbībai. Un es lepojos, ka varu darbiniekiem iedot pārliecību.”

L.Zaula gan atklāj, ka viņai vieglāk ir darīt praktiskas lietas, nevis vadīt: “Dažkārt darbiniekiem ir neizpratne par manām prasībām pret ēdienu, jo man vajag, lai ir skaisti, estētiski. Un man būtiska ir enerģētika, kā ēdiens pagatavots. Ja darbinieks ir noguris, to ēdienā jūt. Viens un tas pats ēdiens gatavots ar dusmām, aizkaitinājumu vai prieku garšos citādi. Un arī kartupeli var pagatavot izcili gardi.”

Neļaujas aplauzt spārnus

Katrai kafejnīcai Cēsīs ir sava vieta, vērtē Linda. “Nevienu neuztveru kā konkurentu, visi esam kolēģi, visi varētu būt liela ģimene. Bet Cēsīs nepieņem, ka varētu būt komanda, katram ir jābūt par sevi. Tomēr uzskatu, ka varētu būt viens tīkls, cits citu atbalstīt. Tā kafejnīcu rastos vairāk un vairāk un mēs būtu vēl skaistāk ziedošs krūms. Jā, reizēm saka, ka apbrīno manu entuziasmu, bet es atbildu, ka mēs tādi varētu būt kopā. Tāpat kādreiz jūtu, ka man grib aplauzt spārnus, bet es tam neļaujos. Es atgādinu sev, saviem darbiniekiem un apkārtējiem, ka vienmēr var atrast iemeslu mīlēt šo dienu, šo dzīvi un šo pasauli.”
Saglābāt spēju notikumos ieraudzīt iespējas, pieņemt ikdienu ar gaišumu un saskatīt tajā gandarījumu Linda guvusi ģimenē. “Cīņasspars nāk no mammas un tēta, vecāki vienmēr bijuši darba cilvēki,    teikuši, ka nekas nav neizdarāms, un šo pārliecību iedevuši arī man. Tāpat kā vēlmi saturēt kopā ģimeniskumu. Man ir arī sava ģimene, bērni, priecājos, ka arī saviem bērniem varu iemācīt man mācīto. Meitiņai ir astoņi gadi, viņa jau māk glīti ­nest paplāti,” stāsta Linda un novērtē, ka arī dzīve mācījusi daudz. “Domājot, no kurienes un kāpēc tāda esmu, secinu, tas, ka dzīve nav bijusi viegla, ka bijuši pārbaudījumi, ir devis spēku celties uz augšu, piedzīvojot sajūtas un emocijas. Es ļoti cenšos nest mieru, kaut manī mēdz būt arī nemiers. Protams, varētu sūkstīties, ka viss ir grūti un slikti, nekas neveicas. Bet viss notiek, ir tikai jāstrādā, ir pašam jādara.”