Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Forma izceļ sievišķību

Marta Meldra Martinsone
15:32
13.11.2024
341
Z Sargs Janelsina

Signe: “Daudz no tā, ko apgūstam mācībās, ļoti noder arī ikdienā: saņemties, nepadoties, precīzi novērtēt situāciju. Un arī tas, ka atbildība par savu valsti nav spārnots teiciens, bet spēja rīkoties tai kritiskā brīdī.” FOTO: Andris Vanadziņš

Lāčplēša dienā zemessargi visā Latvijā uz savām darbavietām devās formas tērpā. Tādējādi godinot Brīvības cīņu varoņus, kuri nosargāja mūsu valsti pirms vairāk nekā simts gadiem, un apliecinot šodienas valsts sargu vadmotīvu – mana Latvija, mana atbildība!

Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā Cēsīs militārās prasmes apgūst arī sievietes. Par to, kāda bija viņu motivācija, pievienojoties zemessargiem, un to, kā dāmas jūtas, uzvelkot formu, stāsta 27. kājnieku bataljona zemessardzes Sanita Janava, Signe Jānelsiņa un bataljona profesionālā dienesta kaprāle Sigita Zvaigzne.

-Kad un kāpēc nolēmāt iestāties Zemessardzē?

Sanita: – Nopietni to sāku apsvērt pirms četriem gadiem lielā mērā meitas ietekmē, kura tolaik bija jaunsargos. Nospriedu – kāpēc nepamēģināt mesties nezināmajā, es taču spēšu tikt galā! Mācīties ko jaunu, iegūt pārliecību, drosmi… Tas bija sākotnējais stimuls un motivē joprojām.

Signe: – Mans zemessarga stāžs ir divi gadi, un šo lēmumu noteica karš Ukrainā. Tam sākoties, atskārtu, ka pārāk maz zinu par to, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā. Vēl man patīk doties dabā, orientēties, pārvarēt sevi grūtos brīžos, un mācībās tādu iespēju netrūkst.

Sigita: – Dienests armijā bija mans bērnības sapnis, tiešām. Līdz tā piepildīšanai gan pagāja laiks. Vispirms laidu pasaulē piecus bērnus, tad devos pieteikties sargāt savu valsti. Kamēr pirmos trīs mēnešus izgāju apmācību kursu, bērnus pieskatīja vīrs ar savu mammu. Tā kā pārbaudījumi bija visai ģimenei. Brīžos, kad esi mācībās un ilgāk prom no mājām, ir emocionāli grūti, jo domas, kā bērni, kā mājās, ir klāt­esošas visu laiku, tomēr šo izvēli neesmu nožēlojusi.

-Un ko jūs sakāt par obligāto dienestu meitenēm?

Sigita: – Nav laba ideja, mums tomēr ir citi uzdevumi. Ja tā ir brīvprātīga izvēle, viss kārtībā, bet obligāti… Sievietēm jādzemdē bērni, un mācību uzdevumi pilnā ekipējumā, ja iepriekš neesi regulāri trenējusies, var arī kaitēt veselībai. Puišiem obligātais dienests gan ir vajadzīgs, te viņi kļūst par vīriem.

-Kā jums veicas ar dienesta grūtību pārvarēšanu?

Sanita: – Pamatapmācība man nešķita grūta. Vēlāk pieteicos vieglā ložmetēja kursā, un sekmīga tā pabeigšana deva stimulu spert nākamo soli. Pieteicos kaprāļu kursos, tas ir fiziski un psiholoģiski skarbs pārbaudījums, ko tomēr nespēju izturēt. Trīs reizes mēģināju, bet tā arī nespēju sevi apliecināt, un tas kremt joprojām. Toties “berešu maršu” nosoļoju, iekļaujoties kontrollaikā. Tā ir tāda tradīcija, lai saņemtu bereti ar kokardi; startējot naktī, dodamies ap 50 km garā pārgājienā ar uzdevumiem. Tie, kuri spēj distanci pieveikt noteiktajā laikā, svinīgi saņem bereti. Gandarījums ir neaprakstāms.

Signe: – Katras mācības ir lēciens nezināmajā. Ir smagāki un vieglāki uzdevumi, ir subordinācija un disciplīna, bet vienlaikus jābūt elastīgai, reaģējot uz dažādām situācijām, jāliek lietā kritiskā domāšana, izvērtējot, kā labāk uzdevumu veikt. Nav tā, ka tikai pildām pavēles, arī ierindnieka viedokli uzklausa. Bet mans vīrs uz jautājumu, kāpēc viņš nestājas Zemessardzē, atbild – neesmu pietiekami paklausīgs. (Visas smejas.)

Sigita: – Manējais arī saka, ka nespētu izturēt nemitīgo komandēšanu. Lielai daļai vīriešu nobriedušā vecumā joprojām ir tas stereotips par armiju, kurā dresē, pazemo, liek darīt bezjēdzīgas lietas. Stāsti, ka sen tā vairs nav, bet viņi vienalga netic!

-Kā jūtaties, uzvelkot armijas formu?

Sigita: – Tā kā esmu regulārajā dienestā, forma ir mans ikdienas apģērbs. Jūtos labi, to uzvelkot, stāja nevilšus kļūst staltāka. Tikai viena bēda, tā pierasts redzēt kolēģus formās, ka brīvdienās, sastopot viņus kaut kur pilsētā civilajā apģērbā, varu paiet garām kā svešiem.

Man ir prieks un lepnums, ka ikdienā staigāju Latvijas armijas formā! Kad braucu pēc bērniem uz skolu vai sporta skolu, jaunieši skatās ar apbrīnu. O, mamma dienē armijā! Kā viņa to spēj?

Sanita: – Forma izceļ sievišķību! To uzvelkot, izslejies, savācies, sajūties mazliet, kā supervaroņa apmetni aplicis… (visas smejas). Aizved mazbērniņu uz bērnudārzu, tur mazie priecīgi sauc – kareivis, kareivis! Jūties vajadzīgs.

Bet ir bijusi arī pretēja pieredze, kad sastapta paziņa nosaka – vai tad tev tiešām nav, ko mugurā vilkt, ka atkal esi armijas formā?

Signe: – Vienreiz pēc mācībām nogurusi, noputējusi iegāju veikalā, un tur viens kavalieris, garām ejot, savai dāmai, nicīgi norādot uz mani, pavaicāja: “Tu arī gribētu tāda būt?” Bet tie ir sīkumi, kas nav uzmanības vērti.

-Kas jūs saista, notur Zemessardzē?

Sanita: – Mums ir fantastiska rota un tās komandieris, saliedēts kolektīvs, cits citu atbalstām, pavelkam sākt ko jaunu. Skatos, Sigita tāda sportiska, ziemā peld, slēpo. Kāpēc es tā nevarētu? No­pirku zābakus, slēpes, devos uz trasi. Tur treneris pirmajā nodarbībā, novērtējis manu tehniku, smagi nopūtās – ak, die’s, šitie šļūkātāji. Bet es neatlaidos, turpināju, arī mazmeitiņu uzliku uz slēpēm, un abas šļūkājām, līdz vienā brīdī treneris, redzot manu soli, aplaudēja!

Man ļoti patīk gatavošanās mācībām, ekipējuma kārtošana, plānošana. Un vēl man patīk atgriezties mājās pēc mācībām. Kad ģimene sagaida pie vakariņu galda un mēs tā mierīgi sēžam un runājamies, kā mammai mācībās gāja…

Signe: – Ja esi izlēmis un iestājies, tad jāpieņem, ka Zemes­sardze kļūst par dzīvesveidu. Daudz no tā, ko apgūstam mācībās, ļoti noder arī ikdienā: saņemties, nepadoties, precīzi novērtēt situāciju. Un arī tas, ka atbildība par savu valsti nav spārnots teiciens, bet spēja rīkoties tai kritiskā brīdī. Manas vecmāmiņas brālis bija nacionālais partizāns, viņam ir piemineklis Ērgļu pusē, un šajos valsts svētkos esmu apņēmusies rūpīgāk izpētīt šo dzimtas vēstures lappusi.

Sigita: – To, ka esmu dulla, esmu dzirdējusi bieži un dažādās intonācijās. Bet man patīk sportiski izaicinājumi, gan ziemas peldēšana, gan izturības sacīkstes uz SUP dēļiem vai skrējiens, pārgājiens Rīga – Valmiera. Die­nests ir pamatīga sevis un sava dulluma pārbaudīšana un vienlaikus arī labākais piemērs, ko varu sniegt saviem bērniem. Man ir bijuši grūtie brīži, traumas, puņķi un asaras, bet es nepadevos un atgriezos ierindā. Un šādi daudz pārliecinošāk nekā ar kādām audzināšanas metodēm vai morāles lasīšanu es bērniem mācu to, kas ir svarīgi man – sākto vienmēr padarīt līdz galam un būt atbildīgam par sevi un savu valsti!

Z Sargs Sanita Janava
Sanita: “Man patīk atgriezties mājās pēc mācībām. Kad ģimene sagaida pie vakariņu galda un mēs tā mierīgi sēžam un runājamies par to, kā mammai mācībās gāja.”
FOTO: Andris Vanadziņš
Z Sargs Sigita Zvaigzne
Sigita: “Dienests armijā bija mans bērnības sapnis, taču vispirms laidu pasaulē piecus bērnus.”
FOTO: no albuma

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
128

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
622
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
240

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
28
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi