Piektdiena, 19. decembris
Vārda dienas: Lelde, Sarmis

Forma izceļ sievišķību

Marta Meldra Martinsone
15:32
13.11.2024
349
Z Sargs Janelsina

Signe: “Daudz no tā, ko apgūstam mācībās, ļoti noder arī ikdienā: saņemties, nepadoties, precīzi novērtēt situāciju. Un arī tas, ka atbildība par savu valsti nav spārnots teiciens, bet spēja rīkoties tai kritiskā brīdī.” FOTO: Andris Vanadziņš

Lāčplēša dienā zemessargi visā Latvijā uz savām darbavietām devās formas tērpā. Tādējādi godinot Brīvības cīņu varoņus, kuri nosargāja mūsu valsti pirms vairāk nekā simts gadiem, un apliecinot šodienas valsts sargu vadmotīvu – mana Latvija, mana atbildība!

Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā Cēsīs militārās prasmes apgūst arī sievietes. Par to, kāda bija viņu motivācija, pievienojoties zemessargiem, un to, kā dāmas jūtas, uzvelkot formu, stāsta 27. kājnieku bataljona zemessardzes Sanita Janava, Signe Jānelsiņa un bataljona profesionālā dienesta kaprāle Sigita Zvaigzne.

-Kad un kāpēc nolēmāt iestāties Zemessardzē?

Sanita: – Nopietni to sāku apsvērt pirms četriem gadiem lielā mērā meitas ietekmē, kura tolaik bija jaunsargos. Nospriedu – kāpēc nepamēģināt mesties nezināmajā, es taču spēšu tikt galā! Mācīties ko jaunu, iegūt pārliecību, drosmi… Tas bija sākotnējais stimuls un motivē joprojām.

Signe: – Mans zemessarga stāžs ir divi gadi, un šo lēmumu noteica karš Ukrainā. Tam sākoties, atskārtu, ka pārāk maz zinu par to, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā. Vēl man patīk doties dabā, orientēties, pārvarēt sevi grūtos brīžos, un mācībās tādu iespēju netrūkst.

Sigita: – Dienests armijā bija mans bērnības sapnis, tiešām. Līdz tā piepildīšanai gan pagāja laiks. Vispirms laidu pasaulē piecus bērnus, tad devos pieteikties sargāt savu valsti. Kamēr pirmos trīs mēnešus izgāju apmācību kursu, bērnus pieskatīja vīrs ar savu mammu. Tā kā pārbaudījumi bija visai ģimenei. Brīžos, kad esi mācībās un ilgāk prom no mājām, ir emocionāli grūti, jo domas, kā bērni, kā mājās, ir klāt­esošas visu laiku, tomēr šo izvēli neesmu nožēlojusi.

-Un ko jūs sakāt par obligāto dienestu meitenēm?

Sigita: – Nav laba ideja, mums tomēr ir citi uzdevumi. Ja tā ir brīvprātīga izvēle, viss kārtībā, bet obligāti… Sievietēm jādzemdē bērni, un mācību uzdevumi pilnā ekipējumā, ja iepriekš neesi regulāri trenējusies, var arī kaitēt veselībai. Puišiem obligātais dienests gan ir vajadzīgs, te viņi kļūst par vīriem.

-Kā jums veicas ar dienesta grūtību pārvarēšanu?

Sanita: – Pamatapmācība man nešķita grūta. Vēlāk pieteicos vieglā ložmetēja kursā, un sekmīga tā pabeigšana deva stimulu spert nākamo soli. Pieteicos kaprāļu kursos, tas ir fiziski un psiholoģiski skarbs pārbaudījums, ko tomēr nespēju izturēt. Trīs reizes mēģināju, bet tā arī nespēju sevi apliecināt, un tas kremt joprojām. Toties “berešu maršu” nosoļoju, iekļaujoties kontrollaikā. Tā ir tāda tradīcija, lai saņemtu bereti ar kokardi; startējot naktī, dodamies ap 50 km garā pārgājienā ar uzdevumiem. Tie, kuri spēj distanci pieveikt noteiktajā laikā, svinīgi saņem bereti. Gandarījums ir neaprakstāms.

Signe: – Katras mācības ir lēciens nezināmajā. Ir smagāki un vieglāki uzdevumi, ir subordinācija un disciplīna, bet vienlaikus jābūt elastīgai, reaģējot uz dažādām situācijām, jāliek lietā kritiskā domāšana, izvērtējot, kā labāk uzdevumu veikt. Nav tā, ka tikai pildām pavēles, arī ierindnieka viedokli uzklausa. Bet mans vīrs uz jautājumu, kāpēc viņš nestājas Zemessardzē, atbild – neesmu pietiekami paklausīgs. (Visas smejas.)

Sigita: – Manējais arī saka, ka nespētu izturēt nemitīgo komandēšanu. Lielai daļai vīriešu nobriedušā vecumā joprojām ir tas stereotips par armiju, kurā dresē, pazemo, liek darīt bezjēdzīgas lietas. Stāsti, ka sen tā vairs nav, bet viņi vienalga netic!

-Kā jūtaties, uzvelkot armijas formu?

Sigita: – Tā kā esmu regulārajā dienestā, forma ir mans ikdienas apģērbs. Jūtos labi, to uzvelkot, stāja nevilšus kļūst staltāka. Tikai viena bēda, tā pierasts redzēt kolēģus formās, ka brīvdienās, sastopot viņus kaut kur pilsētā civilajā apģērbā, varu paiet garām kā svešiem.

Man ir prieks un lepnums, ka ikdienā staigāju Latvijas armijas formā! Kad braucu pēc bērniem uz skolu vai sporta skolu, jaunieši skatās ar apbrīnu. O, mamma dienē armijā! Kā viņa to spēj?

Sanita: – Forma izceļ sievišķību! To uzvelkot, izslejies, savācies, sajūties mazliet, kā supervaroņa apmetni aplicis… (visas smejas). Aizved mazbērniņu uz bērnudārzu, tur mazie priecīgi sauc – kareivis, kareivis! Jūties vajadzīgs.

Bet ir bijusi arī pretēja pieredze, kad sastapta paziņa nosaka – vai tad tev tiešām nav, ko mugurā vilkt, ka atkal esi armijas formā?

Signe: – Vienreiz pēc mācībām nogurusi, noputējusi iegāju veikalā, un tur viens kavalieris, garām ejot, savai dāmai, nicīgi norādot uz mani, pavaicāja: “Tu arī gribētu tāda būt?” Bet tie ir sīkumi, kas nav uzmanības vērti.

-Kas jūs saista, notur Zemessardzē?

Sanita: – Mums ir fantastiska rota un tās komandieris, saliedēts kolektīvs, cits citu atbalstām, pavelkam sākt ko jaunu. Skatos, Sigita tāda sportiska, ziemā peld, slēpo. Kāpēc es tā nevarētu? No­pirku zābakus, slēpes, devos uz trasi. Tur treneris pirmajā nodarbībā, novērtējis manu tehniku, smagi nopūtās – ak, die’s, šitie šļūkātāji. Bet es neatlaidos, turpināju, arī mazmeitiņu uzliku uz slēpēm, un abas šļūkājām, līdz vienā brīdī treneris, redzot manu soli, aplaudēja!

Man ļoti patīk gatavošanās mācībām, ekipējuma kārtošana, plānošana. Un vēl man patīk atgriezties mājās pēc mācībām. Kad ģimene sagaida pie vakariņu galda un mēs tā mierīgi sēžam un runājamies, kā mammai mācībās gāja…

Signe: – Ja esi izlēmis un iestājies, tad jāpieņem, ka Zemes­sardze kļūst par dzīvesveidu. Daudz no tā, ko apgūstam mācībās, ļoti noder arī ikdienā: saņemties, nepadoties, precīzi novērtēt situāciju. Un arī tas, ka atbildība par savu valsti nav spārnots teiciens, bet spēja rīkoties tai kritiskā brīdī. Manas vecmāmiņas brālis bija nacionālais partizāns, viņam ir piemineklis Ērgļu pusē, un šajos valsts svētkos esmu apņēmusies rūpīgāk izpētīt šo dzimtas vēstures lappusi.

Sigita: – To, ka esmu dulla, esmu dzirdējusi bieži un dažādās intonācijās. Bet man patīk sportiski izaicinājumi, gan ziemas peldēšana, gan izturības sacīkstes uz SUP dēļiem vai skrējiens, pārgājiens Rīga – Valmiera. Die­nests ir pamatīga sevis un sava dulluma pārbaudīšana un vienlaikus arī labākais piemērs, ko varu sniegt saviem bērniem. Man ir bijuši grūtie brīži, traumas, puņķi un asaras, bet es nepadevos un atgriezos ierindā. Un šādi daudz pārliecinošāk nekā ar kādām audzināšanas metodēm vai morāles lasīšanu es bērniem mācu to, kas ir svarīgi man – sākto vienmēr padarīt līdz galam un būt atbildīgam par sevi un savu valsti!

Z Sargs Sanita Janava
Sanita: “Man patīk atgriezties mājās pēc mācībām. Kad ģimene sagaida pie vakariņu galda un mēs tā mierīgi sēžam un runājamies par to, kā mammai mācībās gāja.”
FOTO: Andris Vanadziņš
Z Sargs Sigita Zvaigzne
Sigita: “Dienests armijā bija mans bērnības sapnis, taču vispirms laidu pasaulē piecus bērnus.”
FOTO: no albuma

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Dzeja emocionālai izlādei

06:11
19.12.2025
10

“Cepļu” mājās dzīvo pensionēta tiesnese un visu līdzšinējo mūžu absolūta galvaspilsētas dāma Velga Gailīte. Kopā ar vīru Andri uz Vaivi pilnībā pārcēlusies pirms aptuveni četriem gadiem. Kad grasījusies doties pensijā, sapratusi – ja paliks Rīgā, dzīve guls iepriekšējās sliedēs. Tā nu piedāvājusi dzīvesbiedram pārcelties uz laukiem, ko viņš – Tūjā uzaugušais un visu mūžu par […]

Rotas un akrila gleznas

05:11
18.12.2025
51

“Krieviņkrogs” ir krietnu gabaliņu aiz Rāmuļiem un Lielmaņiem. Dace Jeršova ar ģimeni šurp pārcēlusies no Rīgas jau deviņdesmitajos. “Man nepatika Rīgā, kaut esmu tur dzimusi un augusi, bet daudzdzīvokļu mājā dzīvot – tas nav tas,” stāsta Dace, atceroties, kā privatizējuši šo vietu un uzbūvējuši māju. Taujāta par brīvo laiku, Dace atzīst – vasarā iespēju ir […]

Izlocīt puķes

06:08
17.12.2025
110

Rīdzenē vienā no ārēji tik līdzīgajiem daudzdzīvokļu namiem sastopu bijušo bērnudārza audzinātāju Annu Kosovu. Viņa no saviem 70 gadiem vairāk nekā divus desmitus gandrīz katru brīvo mirkli veltījusi japāņu papīra locīšanas mākslai jeb origami. “Vienkārši esmu cilvēks, kurš grib visu ko pamēģināt,” iesākumu atceras kundze, atklājot, ka pēc kādā video ieraudzītā parauga ienācis prātā izlocīt […]

Pilsētvides risinājumi – dizains, kas apvieno funkcionalitāti un drošību

10:30
16.12.2025
26

Pilsētvides attīstība balstās trīs galvenajos principos – estētikā, funkcionalitātē un drošībā. Labi izstrādāta vide kalpo iedzīvotājiem, uzņēmumiem un pilsētas viesiem, radot vietu, kur cilvēki var ērti pārvietoties, strādāt, socializēties un atpūsties. Pilsētvides kvalitāti nosaka ne tikai arhitektūra, bet arī pārdomāts aprīkojums, kas nodrošina kārtību, orientēšanās ērtību un patīkamu atmosfēru. Pilsētvides aprīkojumam ir nozīmīga loma šajā […]

Bruņinieks ar zelta komandu

05:17
15.12.2025
300
1

Novembrī tradicionālajā Cēsu novada pašvaldības darbinieku apbalvošanas pasākumā tika teikts paldies par ieguldīto darbu, atbildību un sirdsdegsmi. Galveno, pirmās pakāpes apbalvojumu “Bruņinieks”, saņēma Juris Joksts, Cēsu Digitālā centra vadītājs, par izciliem sasniegumiem un ieguldījumu Cēsu novada digitālās attīstības veicināšanā. Juris uzsver, ka šādu balvu diez vai iegūtu bez savas lieliskās “zelta” komandas. “Druva” aicināja Juri […]

Cimdos māksla un atmiņu zīmes

06:31
12.12.2025
67

Pirms Ziemassvētkiem skaistu dāvanu saņems rokdarbnieces, stāstu un Latvijas kultūras un sabiedriskās dzīves pētnieki. Tā ir Elīnas Apsītes grāmata “Dzīvais cimds. Jette Užāne” par dzērbenieti Cimdu Jettiņu. Viņas simtgadei Cēsu muzejā bija veltīta audiovizuāla izstāde “Dzīvais cimds”. Tā saņēma “Latvijas Dizaina gada balvas 2025” žūrijas atzinību, tā bija nominēta “Kilograms kultūras” fināla balsojumam. Izstādes kuratore […]

Tautas balss

Egle rada prieku

09:57
17.12.2025
16
Cēsniece L. raksta:

“Priecājos par Cēsu galveno egli Vienības laukumā. Tā izgreznota ļoti jaukām gaismiņām. Prieks skatīties gan autobraucējiem, gan gājējiem. Šajās tumšajās dienās, ieraugot mirdzošās spuldzītes, sejā iezogas smaids,” sacīja cēsniece L.

Klientus necenšas piesaistīt

15:11
13.12.2025
35
Lasītāja I. raksta:

“Cēsīs “Latvijas Pasta” nodaļa tagad atrodas tirdzniecības centrā “Solo”. Ieejot lielajā ēkā, grūti saprast, kur atrodas pasts. Ir gan izlikta plāksne ar norādi, bet to var arī nepamanīt. Informācijas statīvs novietots uz grīdas, savukārt košie un pamanāmie veikalu nosaukumi virs tirdzniecības telpu durvīm neapzināti liek starp tiem meklēt pasta nosaukumu. Cilvēks skatās un nesaprot, kur […]

Latvijas preces - dārgas

15:11
13.12.2025
31
Seniore M. raksta:

“Visur mudina pirkt Latvijas pārtikas preces. Bet, kad veikalā paskatās, cik tās maksā, tomēr jāizvēlas ievestie produkti. Ne­zinu, vai pie vietējās produkcijas augstajām cenām vainojami tirgotāji vai ražotāji, bet kaut kas tur nav kārtībā. Vēl arī jāsaka, ka ne vienmēr vietējā produkta garša ir labāka nekā importētajām precēm. Protams, tas ir gau­mes jautājums, bet man […]

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
47
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
47
1
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Sludinājumi