Forma izceļ sievišķību

Lāčplēša dienā zemessargi visā Latvijā uz savām darbavietām devās formas tērpā. Tādējādi godinot Brīvības cīņu varoņus, kuri nosargāja mūsu valsti pirms vairāk nekā simts gadiem, un apliecinot šodienas valsts sargu vadmotīvu – mana Latvija, mana atbildība!

Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā Cēsīs militārās prasmes apgūst arī sievietes. Par to, kāda bija viņu motivācija, pievienojoties zemessargiem, un to, kā dāmas jūtas, uzvelkot formu, stāsta 27. kājnieku bataljona zemessardzes Sanita Janava, Signe Jānelsiņa un bataljona profesionālā dienesta kaprāle Sigita Zvaigzne.

-Kad un kāpēc nolēmāt iestāties Zemessardzē?

Sanita: – Nopietni to sāku apsvērt pirms četriem gadiem lielā mērā meitas ietekmē, kura tolaik bija jaunsargos. Nospriedu – kāpēc nepamēģināt mesties nezināmajā, es taču spēšu tikt galā! Mācīties ko jaunu, iegūt pārliecību, drosmi… Tas bija sākotnējais stimuls un motivē joprojām.

Signe: – Mans zemessarga stāžs ir divi gadi, un šo lēmumu noteica karš Ukrainā. Tam sākoties, atskārtu, ka pārāk maz zinu par to, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā. Vēl man patīk doties dabā, orientēties, pārvarēt sevi grūtos brīžos, un mācībās tādu iespēju netrūkst.

Sigita: – Dienests armijā bija mans bērnības sapnis, tiešām. Līdz tā piepildīšanai gan pagāja laiks. Vispirms laidu pasaulē piecus bērnus, tad devos pieteikties sargāt savu valsti. Kamēr pirmos trīs mēnešus izgāju apmācību kursu, bērnus pieskatīja vīrs ar savu mammu. Tā kā pārbaudījumi bija visai ģimenei. Brīžos, kad esi mācībās un ilgāk prom no mājām, ir emocionāli grūti, jo domas, kā bērni, kā mājās, ir klāt­esošas visu laiku, tomēr šo izvēli neesmu nožēlojusi.

-Un ko jūs sakāt par obligāto dienestu meitenēm?

Sigita: – Nav laba ideja, mums tomēr ir citi uzdevumi. Ja tā ir brīvprātīga izvēle, viss kārtībā, bet obligāti… Sievietēm jādzemdē bērni, un mācību uzdevumi pilnā ekipējumā, ja iepriekš neesi regulāri trenējusies, var arī kaitēt veselībai. Puišiem obligātais dienests gan ir vajadzīgs, te viņi kļūst par vīriem.

-Kā jums veicas ar dienesta grūtību pārvarēšanu?

Sanita: – Pamatapmācība man nešķita grūta. Vēlāk pieteicos vieglā ložmetēja kursā, un sekmīga tā pabeigšana deva stimulu spert nākamo soli. Pieteicos kaprāļu kursos, tas ir fiziski un psiholoģiski skarbs pārbaudījums, ko tomēr nespēju izturēt. Trīs reizes mēģināju, bet tā arī nespēju sevi apliecināt, un tas kremt joprojām. Toties “berešu maršu” nosoļoju, iekļaujoties kontrollaikā. Tā ir tāda tradīcija, lai saņemtu bereti ar kokardi; startējot naktī, dodamies ap 50 km garā pārgājienā ar uzdevumiem. Tie, kuri spēj distanci pieveikt noteiktajā laikā, svinīgi saņem bereti. Gandarījums ir neaprakstāms.

Signe: – Katras mācības ir lēciens nezināmajā. Ir smagāki un vieglāki uzdevumi, ir subordinācija un disciplīna, bet vienlaikus jābūt elastīgai, reaģējot uz dažādām situācijām, jāliek lietā kritiskā domāšana, izvērtējot, kā labāk uzdevumu veikt. Nav tā, ka tikai pildām pavēles, arī ierindnieka viedokli uzklausa. Bet mans vīrs uz jautājumu, kāpēc viņš nestājas Zemessardzē, atbild – neesmu pietiekami paklausīgs. (Visas smejas.)

Sigita: – Manējais arī saka, ka nespētu izturēt nemitīgo komandēšanu. Lielai daļai vīriešu nobriedušā vecumā joprojām ir tas stereotips par armiju, kurā dresē, pazemo, liek darīt bezjēdzīgas lietas. Stāsti, ka sen tā vairs nav, bet viņi vienalga netic!

-Kā jūtaties, uzvelkot armijas formu?

Sigita: – Tā kā esmu regulārajā dienestā, forma ir mans ikdienas apģērbs. Jūtos labi, to uzvelkot, stāja nevilšus kļūst staltāka. Tikai viena bēda, tā pierasts redzēt kolēģus formās, ka brīvdienās, sastopot viņus kaut kur pilsētā civilajā apģērbā, varu paiet garām kā svešiem.

Man ir prieks un lepnums, ka ikdienā staigāju Latvijas armijas formā! Kad braucu pēc bērniem uz skolu vai sporta skolu, jaunieši skatās ar apbrīnu. O, mamma dienē armijā! Kā viņa to spēj?

Sanita: – Forma izceļ sievišķību! To uzvelkot, izslejies, savācies, sajūties mazliet, kā supervaroņa apmetni aplicis… (visas smejas). Aizved mazbērniņu uz bērnudārzu, tur mazie priecīgi sauc – kareivis, kareivis! Jūties vajadzīgs.

Bet ir bijusi arī pretēja pieredze, kad sastapta paziņa nosaka – vai tad tev tiešām nav, ko mugurā vilkt, ka atkal esi armijas formā?

Signe: – Vienreiz pēc mācībām nogurusi, noputējusi iegāju veikalā, un tur viens kavalieris, garām ejot, savai dāmai, nicīgi norādot uz mani, pavaicāja: “Tu arī gribētu tāda būt?” Bet tie ir sīkumi, kas nav uzmanības vērti.

-Kas jūs saista, notur Zemessardzē?

Sanita: – Mums ir fantastiska rota un tās komandieris, saliedēts kolektīvs, cits citu atbalstām, pavelkam sākt ko jaunu. Skatos, Sigita tāda sportiska, ziemā peld, slēpo. Kāpēc es tā nevarētu? No­pirku zābakus, slēpes, devos uz trasi. Tur treneris pirmajā nodarbībā, novērtējis manu tehniku, smagi nopūtās – ak, die’s, šitie šļūkātāji. Bet es neatlaidos, turpināju, arī mazmeitiņu uzliku uz slēpēm, un abas šļūkājām, līdz vienā brīdī treneris, redzot manu soli, aplaudēja!

Man ļoti patīk gatavošanās mācībām, ekipējuma kārtošana, plānošana. Un vēl man patīk atgriezties mājās pēc mācībām. Kad ģimene sagaida pie vakariņu galda un mēs tā mierīgi sēžam un runājamies, kā mammai mācībās gāja…

Signe: – Ja esi izlēmis un iestājies, tad jāpieņem, ka Zemes­sardze kļūst par dzīvesveidu. Daudz no tā, ko apgūstam mācībās, ļoti noder arī ikdienā: saņemties, nepadoties, precīzi novērtēt situāciju. Un arī tas, ka atbildība par savu valsti nav spārnots teiciens, bet spēja rīkoties tai kritiskā brīdī. Manas vecmāmiņas brālis bija nacionālais partizāns, viņam ir piemineklis Ērgļu pusē, un šajos valsts svētkos esmu apņēmusies rūpīgāk izpētīt šo dzimtas vēstures lappusi.

Sigita: – To, ka esmu dulla, esmu dzirdējusi bieži un dažādās intonācijās. Bet man patīk sportiski izaicinājumi, gan ziemas peldēšana, gan izturības sacīkstes uz SUP dēļiem vai skrējiens, pārgājiens Rīga – Valmiera. Die­nests ir pamatīga sevis un sava dulluma pārbaudīšana un vienlaikus arī labākais piemērs, ko varu sniegt saviem bērniem. Man ir bijuši grūtie brīži, traumas, puņķi un asaras, bet es nepadevos un atgriezos ierindā. Un šādi daudz pārliecinošāk nekā ar kādām audzināšanas metodēm vai morāles lasīšanu es bērniem mācu to, kas ir svarīgi man – sākto vienmēr padarīt līdz galam un būt atbildīgam par sevi un savu valsti!