Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs.

Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un producents. Latviešu kinodokumentālistu skola atšķīrās ar prasmi apvienot poētisko un racionālo skatījumu, “nepiegriežot” reālo dzīvi kā auduma gabalu pēc savām vēlmēm un vajadzībām.
J.Podnieks veidojis dokumentālo kino par personībām, par procesiem un problēmām. 1989. gadā viņš ar komandu producē piecu sēriju filmu par Padomju Savienību “Mēs”, kas bija vēstījums par Padomju Savienību pirms tās sairšanas laikā no 1987. līdz 1989. gadam. J.Podnieka filmētie kadri Lietuvā 1991. gada janvārī aplidoja visu pasauli. Viņš filmēja arī 20. janvārī Rīgā, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai un tika nošauts viņa kolēģis, operators Andris Slapiņš, kurš nomira Jurim uz rokām, un nāvīgi ievainots operators Gvido Zvaigzne.

Filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir stāsts par okupācijas un Atmodas laika lieciniekiem un dalībniekiem, tā liek domāt, ko nozīmē katra cilvēka izvēle, atgādina tā laika notikumus. Jaunajiem tā ir dzīva vēsture, jo izmantoti kadri no Jura Podnieka filmām, viņa interviju fragmenti un arī dienasgrāmatās rakstītais.

Vēl jāpiebilst, ka filmas režisore un producente Antra Cilinska ir strādājusi kopā ar Juri Podnieku, bija viņa studijas montāžas režisore, pēc viņa aiziešanas mūžībā kļuva par viņa studijas vadītāju. Jura Podnieka studija turpina savu darbu arī šodien. Tādēļ filma nav sveša cilvēka stāsts par cilvēku un laiku.

-Otra filmas režisore ir Anna Viduleja. Cik ilgi tapa filma par Juri Podnieku, un vai tā bija jūsu abu ideja?

-Pirmsākums tiešām biju es. Domāju, ka mums nekā nav par Juri, par viņa domas spēku, viņa jaudu. Ir Tatjanas Fastas grāmata, bet tā vairāk ir par atsevišķiem notikumiem, ne par Juri kā personību. Savā ziņā par viņu it kā bijām aizmirsuši, lai gan filmas ik pa laikam atcerējāmies. Tādēļ jau ilgāku laiku domāju, ka vajag filmu, kurā būtu viņa dzīvesstāsts, filmu, kas vēstītu, ko varam uzzināt, nojaust par viņa radošo un filozofisko būtību. Sākām kaut ko darīt pirms gadiem pieciem, kad Juris būtu atzīmējis savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Tagad viņam būtu jau septiņdesmit pieci, un esmu priecīga, ka Nacionālais kino centrs pieņēmis lēmumu, ka nākamais būs Jura Podnieka gads. Mēs varēsim par viņu uzzināt vēl vairāk, būs pasākumi, varbūt tiks veidota grāmata.

-Vai pēdējos gados divos, veidojot filmu, nebija sajūtas, ka filma iegūst plašāku nozīmi, ka, iespējams, to neapjaušot un neplānojot, esat atvērusi durvis ne tikai stāstam par Juri Podnieku? Filmu skatoties, bija sajūta, ka Jura Podnieka vārdi teikti ne jau pirms trīsdesmit gadiem, ka tas nav tikai Podnieka uzfilmētais stāsts par impēriju, ļaunumu un tā uzvarēšanu. Viņa aicinājums Latvijai nedomāt tikai par sevi patiesībā ir tas, par ko šodien domā daudzi – kā nostāvēt kopā pret ļaunumu.

-Ar Juri esmu strādājusi kopā ilgus gadus, zinu, kā viņš reaģēja uz notikumiem, kas viņam bija svarīgi un ko viņš domāja. Zinu, ko centās caur savām filmām pateikt. Paradokss, cik Juris un viņa sacītais ir mūsdienīgs, ka tas skan tā, it kā viņš to būtu pateicis šodien. Montējot materiālu, kadri sasējās kopā ar to, kas notiek tagad, tas pārsteidza pat mani. Bija brīdis, kad sapratu – filma nedrīkst nebūt. Tas ir veids, kā, ļaujot runāt Jurim, likt skatītājiem domāt par to, kas notiek šodien, kā mēs katrs jūtamies, kā visi kopā jūtamies. Par ko mums jāuztraucas un ko mēs varam darīt. Par laiku pirms trīsdesmit gadiem Juris teica, ka tas ir nejēdzīgs, bet tagad pasaule ir kļuvusi vēl briesmīgāka, jo kaut kas atkal ir atgriezies turpat, punktā, kad bruka ļaunuma impērija. Tādā laikā ir vajadzīgi tik stipri cilvēki kā Juris, kuri var palīdzēt tikt no tā ārā.

-Filma ir skatāma visā Latvijā. Jau atskan balsis, ka tā ir ne tikai stāsts par izvēli un drosmi, bet arī par brīvību un vārda brīvību, kuru ir tik viegli pazaudēt. Mēs esam paspēruši pirmo soli un sapratuši, ka drīkstam runāt, mums drīkst būt viedoklis, bet neatšķiram viedokli no fakta, no realitātes.

-Tā varētu būt. Ko mēs paužam un ko uzskatām par savu viedokli? Mūsdienās ir daudz viltus viedokļu veidotāju, kas sauc sevi par līderiem. Tas viņiem nav grūti izdarāms, jo cilvēkiem ikdienas vajadzības pieprasa savu.

Ir vajadzīga domas skaidrība un redzējums, uz kurieni ej. Jura spēks bija tas, ka savās filmās viņš vienmēr lika skatītājiem domāt, nevis pateica kādu recepti, kā jādomā. Ja ir domājošu cilvēku kopiena, tad rezultāts ir daudz labāks nekā tad, ja tas vienkārši ir tāds “Tik-tok” bars.

-Kā vērtējat latviešu dokumentālo kino šodien? Vai tas turpina tradīcijas vai pārveidojas?

-Laiks plūst un mainās, arī cilvēki, pieprasījums un mērķi mainās. Tie, kuri darbojas, zināmā mērā ir kā pēdējie mohikāņi. Ja sāc šo lietu darīt kā jauns cilvēks un nedabū skatītāju pilnas zāles, ja nesaņem atdevi no paveiktā, tad noturēties ir ļoti grūti. Ir grūti pierādīt, ka esi dokumentālists līdz kaulam. Toreiz, padomju gados, bija sistēma, mēs sapratām, pret ko mēs ejam. Šodien būvējam jaunu valsti, jaunu dzīvi un viss ir tāds it kā gludens, mierīgs – hei, mēs ejam uz priekšu, mēs rullējam! Tad paiet gadi desmit un mēs saprotam, ka ir arī problēmas. Filmas laiks savā ziņā tāpēc it kā nav veiksmīgs, lai gan dokumentālais kino taču vienmēr runā par cilvēkiem un par viņiem svarīgo. Ir grūtāk ieraudzīt šī brīža problēmas, ar laika atstatumu uz visu paraudzīties vērtējoši ir vieglāk. Tomēr katrā laikā ir savi darītāji, mums ir dokumentālais kino, ir jauni un daroši cilvēki. Mums ir gan publicistiski asais, gan tēlainais kino. Domāju, arī skatītājiem vajadzētu ne tikai grimt mierā un labklājībā, negribot redzēt un zināt neko nepatīkamu, satraucošu. Nereti skatītāji vairāk izvēlas izklaidi, ne dokumentālo kino, jo negribas domāt par problēmām.

-Vai okupācijas gados savā ziņā strādāt nebija vieglāk? Darbība radīja pretestību, tas, ka domājām vienu, bet runājām un darījām to, kas bija jādara, bija liela pretruna mūsos pašos. Un tas dzina uz priekšu, lika meklēt, kā izdarīt iecerēto.

-Savā ziņā tā ir, bet šodien nav vienkāršāk. Agrāk, ja bija ideja, gāji un cīnījies par to. Tagad ir jāpierāda, kas filmu gribēs redzēt, kas dos naudu. Citiem vārdiem sakot, tagad idejai ir jāatrod tirgus. Eksperti vērtē, vai tas kādam ir vajadzīgs un tad ieraksta protokolā, ka skatītājus tas diez vai interesēs. Starp ideju un filmu ir daudz lēmēju, un pazūd tā skaudrā vajadzība pēc idejas. Tādēļ daudzas filmas netiek uzņemtas un daudzi stāsti netiek izstāstīti. Toreiz, protams, vajadzēja prast “apiet ar līkumu” esošos uzstādījumus, bet, ja uzņēmi filmu, cenzūra to nepieņēma un filmu “nolika plauktā”, varēja pat justies lepns – lūk, tātad esmu izdarījis kaut ko vajadzīgu un vērtīgu! Tādēļ varu teikt, ka katrā laikā ir savas lietas un savi jautājumi, tāpat kā atšķiras aktuālās problēmas sabiedrībā. Vai agrāk domājām par vientulību, par depresiju, it sevišķi jauniešu vidū? Šodien tie ir ļoti sāpīgi jautājumi, par to ir jārunā, vajadzētu būt arī filmām.

-Vai jums jau ir idejas nākamajiem darbiem?

-Jā, idejas man ir, arī kā producentei. Pie vienas filmas jau strādājam. Otru filmu ļoti gribētos veidot kopā ar jauno režisoru Rūdolfu Miķelsonu, par kuru mēs kādreiz taisījām dokumentālo filmu “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”. Rūdis ir izaudzis par fantastisku režisoru un pats mēģina taisīt filmas.
Mūs arī ļoti ieinteresēja remigrācijas jautājums – par cilvēku atgriešanos, cik tas ir vienkārši vai sarežģīti. Caur filmu varētu ieraudzīt to vainu, kas ir te, ja cilvēki aizbrauc. Vēl vienā filmā gribam šķetināt jautājumus par vecajiem padomju laikiem, par čekistu darbošanos, dot iespēju izstāstīt, kā tā sistēma strādāja, ar ko draudēja, ko solīja. Tāds stāsts varētu likt saprast, cik viegli tas var notikt un kā jebkurš var tikt iesaistīts tādos procesos. Tas ir aktuāli.

-Vai nebaidāties, ka jums pārmetīs, ka cenšaties attaisnot nodevējus un ka saņemsiet daudz ķengu un negatīvisma?

-Nebaida. Es strādāju labā komandā. Mēs gribam vienkārši “salikt kopā klucīšus” un uzburt to ainu, parādīt, kā tas notiek, jo tāda situācija var būt arī šodien. Nav jābaidās par to runāt, lai gan ķengas šodien ir ļoti tipiska lieta.

-Vai esat domājuši, ka filmu par Juri Podnieku vajadzētu ielikt programmā “Latvijas skolas soma”?

-Jau esam iekļauti šajā programmā, skolēni filmu skatās. Tas ir ļoti svarīgi. Mani mēdz aicināt stāstīt par barikādēm. Tad vienmēr jādomā, kā to pastāstīt jaunajiem, lai viņi var sevi identificēt ar tiem notikumiem, ar to, ko mēs esam pārdzīvojuši. Par to ar bērniem ir svarīgi runāt gan vecākiem, gan skolotājiem, kuru loma ir nepārvērtējama. Kā jaunieši uztver mūsu pagātni un notikumus? Nepietiek ar dažām rindiņām mācību programmās. Tādēļ domāju, ka šī filma ir vajadzīga – skatieties stāstu par fantastisku cilvēku! Par latviešu kinorežisoru, kura filmas ir noskatījušies 43 miljoni cilvēku kinoteātros! Par cilvēku, kurš vienmēr domāja, meklēja un neapstājās.