Trešdiena, 22. maijs
Vārda dienas: Emīlija

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

Sallija Benfelde
06:15
27.04.2024
125
Informē Par Veras Glagoļevas Filmu

Antra Cilinska. Foto: LETA

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs.

Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un producents. Latviešu kinodokumentālistu skola atšķīrās ar prasmi apvienot poētisko un racionālo skatījumu, “nepiegriežot” reālo dzīvi kā auduma gabalu pēc savām vēlmēm un vajadzībām.
J.Podnieks veidojis dokumentālo kino par personībām, par procesiem un problēmām. 1989. gadā viņš ar komandu producē piecu sēriju filmu par Padomju Savienību “Mēs”, kas bija vēstījums par Padomju Savienību pirms tās sairšanas laikā no 1987. līdz 1989. gadam. J.Podnieka filmētie kadri Lietuvā 1991. gada janvārī aplidoja visu pasauli. Viņš filmēja arī 20. janvārī Rīgā, kad omonieši uzbruka Iekšlietu ministrijai un tika nošauts viņa kolēģis, operators Andris Slapiņš, kurš nomira Jurim uz rokām, un nāvīgi ievainots operators Gvido Zvaigzne.

Filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” ir stāsts par okupācijas un Atmodas laika lieciniekiem un dalībniekiem, tā liek domāt, ko nozīmē katra cilvēka izvēle, atgādina tā laika notikumus. Jaunajiem tā ir dzīva vēsture, jo izmantoti kadri no Jura Podnieka filmām, viņa interviju fragmenti un arī dienasgrāmatās rakstītais.

Vēl jāpiebilst, ka filmas režisore un producente Antra Cilinska ir strādājusi kopā ar Juri Podnieku, bija viņa studijas montāžas režisore, pēc viņa aiziešanas mūžībā kļuva par viņa studijas vadītāju. Jura Podnieka studija turpina savu darbu arī šodien. Tādēļ filma nav sveša cilvēka stāsts par cilvēku un laiku.

-Otra filmas režisore ir Anna Viduleja. Cik ilgi tapa filma par Juri Podnieku, un vai tā bija jūsu abu ideja?

-Pirmsākums tiešām biju es. Domāju, ka mums nekā nav par Juri, par viņa domas spēku, viņa jaudu. Ir Tatjanas Fastas grāmata, bet tā vairāk ir par atsevišķiem notikumiem, ne par Juri kā personību. Savā ziņā par viņu it kā bijām aizmirsuši, lai gan filmas ik pa laikam atcerējāmies. Tādēļ jau ilgāku laiku domāju, ka vajag filmu, kurā būtu viņa dzīvesstāsts, filmu, kas vēstītu, ko varam uzzināt, nojaust par viņa radošo un filozofisko būtību. Sākām kaut ko darīt pirms gadiem pieciem, kad Juris būtu atzīmējis savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Tagad viņam būtu jau septiņdesmit pieci, un esmu priecīga, ka Nacionālais kino centrs pieņēmis lēmumu, ka nākamais būs Jura Podnieka gads. Mēs varēsim par viņu uzzināt vēl vairāk, būs pasākumi, varbūt tiks veidota grāmata.

-Vai pēdējos gados divos, veidojot filmu, nebija sajūtas, ka filma iegūst plašāku nozīmi, ka, iespējams, to neapjaušot un neplānojot, esat atvērusi durvis ne tikai stāstam par Juri Podnieku? Filmu skatoties, bija sajūta, ka Jura Podnieka vārdi teikti ne jau pirms trīsdesmit gadiem, ka tas nav tikai Podnieka uzfilmētais stāsts par impēriju, ļaunumu un tā uzvarēšanu. Viņa aicinājums Latvijai nedomāt tikai par sevi patiesībā ir tas, par ko šodien domā daudzi – kā nostāvēt kopā pret ļaunumu.

-Ar Juri esmu strādājusi kopā ilgus gadus, zinu, kā viņš reaģēja uz notikumiem, kas viņam bija svarīgi un ko viņš domāja. Zinu, ko centās caur savām filmām pateikt. Paradokss, cik Juris un viņa sacītais ir mūsdienīgs, ka tas skan tā, it kā viņš to būtu pateicis šodien. Montējot materiālu, kadri sasējās kopā ar to, kas notiek tagad, tas pārsteidza pat mani. Bija brīdis, kad sapratu – filma nedrīkst nebūt. Tas ir veids, kā, ļaujot runāt Jurim, likt skatītājiem domāt par to, kas notiek šodien, kā mēs katrs jūtamies, kā visi kopā jūtamies. Par ko mums jāuztraucas un ko mēs varam darīt. Par laiku pirms trīsdesmit gadiem Juris teica, ka tas ir nejēdzīgs, bet tagad pasaule ir kļuvusi vēl briesmīgāka, jo kaut kas atkal ir atgriezies turpat, punktā, kad bruka ļaunuma impērija. Tādā laikā ir vajadzīgi tik stipri cilvēki kā Juris, kuri var palīdzēt tikt no tā ārā.

-Filma ir skatāma visā Latvijā. Jau atskan balsis, ka tā ir ne tikai stāsts par izvēli un drosmi, bet arī par brīvību un vārda brīvību, kuru ir tik viegli pazaudēt. Mēs esam paspēruši pirmo soli un sapratuši, ka drīkstam runāt, mums drīkst būt viedoklis, bet neatšķiram viedokli no fakta, no realitātes.

-Tā varētu būt. Ko mēs paužam un ko uzskatām par savu viedokli? Mūsdienās ir daudz viltus viedokļu veidotāju, kas sauc sevi par līderiem. Tas viņiem nav grūti izdarāms, jo cilvēkiem ikdienas vajadzības pieprasa savu.

Ir vajadzīga domas skaidrība un redzējums, uz kurieni ej. Jura spēks bija tas, ka savās filmās viņš vienmēr lika skatītājiem domāt, nevis pateica kādu recepti, kā jādomā. Ja ir domājošu cilvēku kopiena, tad rezultāts ir daudz labāks nekā tad, ja tas vienkārši ir tāds “Tik-tok” bars.

-Kā vērtējat latviešu dokumentālo kino šodien? Vai tas turpina tradīcijas vai pārveidojas?

-Laiks plūst un mainās, arī cilvēki, pieprasījums un mērķi mainās. Tie, kuri darbojas, zināmā mērā ir kā pēdējie mohikāņi. Ja sāc šo lietu darīt kā jauns cilvēks un nedabū skatītāju pilnas zāles, ja nesaņem atdevi no paveiktā, tad noturēties ir ļoti grūti. Ir grūti pierādīt, ka esi dokumentālists līdz kaulam. Toreiz, padomju gados, bija sistēma, mēs sapratām, pret ko mēs ejam. Šodien būvējam jaunu valsti, jaunu dzīvi un viss ir tāds it kā gludens, mierīgs – hei, mēs ejam uz priekšu, mēs rullējam! Tad paiet gadi desmit un mēs saprotam, ka ir arī problēmas. Filmas laiks savā ziņā tāpēc it kā nav veiksmīgs, lai gan dokumentālais kino taču vienmēr runā par cilvēkiem un par viņiem svarīgo. Ir grūtāk ieraudzīt šī brīža problēmas, ar laika atstatumu uz visu paraudzīties vērtējoši ir vieglāk. Tomēr katrā laikā ir savi darītāji, mums ir dokumentālais kino, ir jauni un daroši cilvēki. Mums ir gan publicistiski asais, gan tēlainais kino. Domāju, arī skatītājiem vajadzētu ne tikai grimt mierā un labklājībā, negribot redzēt un zināt neko nepatīkamu, satraucošu. Nereti skatītāji vairāk izvēlas izklaidi, ne dokumentālo kino, jo negribas domāt par problēmām.

-Vai okupācijas gados savā ziņā strādāt nebija vieglāk? Darbība radīja pretestību, tas, ka domājām vienu, bet runājām un darījām to, kas bija jādara, bija liela pretruna mūsos pašos. Un tas dzina uz priekšu, lika meklēt, kā izdarīt iecerēto.

-Savā ziņā tā ir, bet šodien nav vienkāršāk. Agrāk, ja bija ideja, gāji un cīnījies par to. Tagad ir jāpierāda, kas filmu gribēs redzēt, kas dos naudu. Citiem vārdiem sakot, tagad idejai ir jāatrod tirgus. Eksperti vērtē, vai tas kādam ir vajadzīgs un tad ieraksta protokolā, ka skatītājus tas diez vai interesēs. Starp ideju un filmu ir daudz lēmēju, un pazūd tā skaudrā vajadzība pēc idejas. Tādēļ daudzas filmas netiek uzņemtas un daudzi stāsti netiek izstāstīti. Toreiz, protams, vajadzēja prast “apiet ar līkumu” esošos uzstādījumus, bet, ja uzņēmi filmu, cenzūra to nepieņēma un filmu “nolika plauktā”, varēja pat justies lepns – lūk, tātad esmu izdarījis kaut ko vajadzīgu un vērtīgu! Tādēļ varu teikt, ka katrā laikā ir savas lietas un savi jautājumi, tāpat kā atšķiras aktuālās problēmas sabiedrībā. Vai agrāk domājām par vientulību, par depresiju, it sevišķi jauniešu vidū? Šodien tie ir ļoti sāpīgi jautājumi, par to ir jārunā, vajadzētu būt arī filmām.

-Vai jums jau ir idejas nākamajiem darbiem?

-Jā, idejas man ir, arī kā producentei. Pie vienas filmas jau strādājam. Otru filmu ļoti gribētos veidot kopā ar jauno režisoru Rūdolfu Miķelsonu, par kuru mēs kādreiz taisījām dokumentālo filmu “Kā tev klājas, Rūdolf Ming?”. Rūdis ir izaudzis par fantastisku režisoru un pats mēģina taisīt filmas.
Mūs arī ļoti ieinteresēja remigrācijas jautājums – par cilvēku atgriešanos, cik tas ir vienkārši vai sarežģīti. Caur filmu varētu ieraudzīt to vainu, kas ir te, ja cilvēki aizbrauc. Vēl vienā filmā gribam šķetināt jautājumus par vecajiem padomju laikiem, par čekistu darbošanos, dot iespēju izstāstīt, kā tā sistēma strādāja, ar ko draudēja, ko solīja. Tāds stāsts varētu likt saprast, cik viegli tas var notikt un kā jebkurš var tikt iesaistīts tādos procesos. Tas ir aktuāli.

-Vai nebaidāties, ka jums pārmetīs, ka cenšaties attaisnot nodevējus un ka saņemsiet daudz ķengu un negatīvisma?

-Nebaida. Es strādāju labā komandā. Mēs gribam vienkārši “salikt kopā klucīšus” un uzburt to ainu, parādīt, kā tas notiek, jo tāda situācija var būt arī šodien. Nav jābaidās par to runāt, lai gan ķengas šodien ir ļoti tipiska lieta.

-Vai esat domājuši, ka filmu par Juri Podnieku vajadzētu ielikt programmā “Latvijas skolas soma”?

-Jau esam iekļauti šajā programmā, skolēni filmu skatās. Tas ir ļoti svarīgi. Mani mēdz aicināt stāstīt par barikādēm. Tad vienmēr jādomā, kā to pastāstīt jaunajiem, lai viņi var sevi identificēt ar tiem notikumiem, ar to, ko mēs esam pārdzīvojuši. Par to ar bērniem ir svarīgi runāt gan vecākiem, gan skolotājiem, kuru loma ir nepārvērtējama. Kā jaunieši uztver mūsu pagātni un notikumus? Nepietiek ar dažām rindiņām mācību programmās. Tādēļ domāju, ka šī filma ir vajadzīga – skatieties stāstu par fantastisku cilvēku! Par latviešu kinorežisoru, kura filmas ir noskatījušies 43 miljoni cilvēku kinoteātros! Par cilvēku, kurš vienmēr domāja, meklēja un neapstājās.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

No Latvijas līdz piefrontes zonai Ukrainā

06:12
22.05.2024
36

Veselavietis Ēvalds Krieviņš  ir azartisks, viņam patīk risks, jau sen domājis, kā praktiski palīdzēt Ukrainai. Naudas ziedojums šķita vienkāršākais veids, bet vīrs ar militāro pieredzi, atvaļināts    pulkvežleitnants varētu vairāk. Risinājums būtu braukt, lai aizvestu ukraiņiem kādu mašīnu. Šofera pieredze braucienos  kolonā arī ir.    Ēvalds pieteicās par rezerves šoferi. Atnāca ziņa, ka jādodas ceļā. […]

Strādāt no mājām un baudīt dabu

05:11
17.05.2024
93

Sanita Kalniņa Priekuļos ir ienācēja, bet te dzīvo jau desmit gadu. Pirmais, ar ko Sanitai saistās Priekuļi, ir zaļums: “Izej ārā un dodies uz jebkuru pusi, visur zaļš – tepat Kazu grava, biatlona trase, veloceliņš, kur var gan staigāt, gan skrituļot, braukt ar velosipēdu. Ar meitu bieži tur pastaigājamies.” Sanita ir audēja, strādā no mājām. […]

Dzīvesprieks cauri gadiem

21:39
16.05.2024
63

Velta Jēkabjāne dzīvoklī Ģikšos sagaida smaidīga, dzīvesprieka pilna. Viņas dzīves gudrību un optimismu ikdienā apbrīno meita, mazbērni un saņem mazmazbērni. Par allaž priecīgo prātu Velta atsmej: “Es tāda esmu!” Un piebilst, ka tāpat jau savu reizi paraud, kad atceras aizgājušos gadus. 90 gados atmiņu sakrājies daudz. Uz skolu kājām pa dubļiem, sniegu Veltas dzimtā vieta […]

Kā atbrīvoties no muskuļu sāpēm?

19:53
13.05.2024
447

Vai tevi moka muskuļu sāpes? Lasi un uzzini piecas metodes, kas palīdzēs izvairīties un atbrīvoties no tām! Sāpes muskuļos, kas pazīstamas arī kā mialģija, ir bieži sastopama problēma, ko izjūt dažāda vecuma cilvēki. Tās var rasties dažādu iemeslu dēļ, piemēram, no fiziskajām aktivitātēm, nepareizas stājas vai kādas traumas. No atslodzes līdz masāžas palīglīdzekļiem, kā https://www.notino.lv/fitnesa-piedrumi/maszas-palgldzeki/. […]

“Esmu teātrī, lai dotu cilvēkiem prieku”

05:08
13.05.2024
62

Dzimusi Rīgā, šobrīd valmieriete un nu redzama arī uz Cēsu Mazā teātra skatuves izrādē “Garā nedēļas nogale”. “Aktrise Māra Mennika ir brīnums, gan tāpēc, ka tik nemanāmi mērķtiecīgi viņa tomēr sasniegusi savu sapni un jūtas laimīga tajā, gan tāpēc, ka tik fantastiski brīvi spēj redzēt pasauli un pieņemt ārēji it kā nepopulārus brīnumus, kas viņas […]

Mammas padoms dzīvei

00:00
12.05.2024
186

Irēna Bindemane – līgatniete, māksliniece, misijas “Pakāpieni”, jauno māmiņu aprūpes centra, bijusī vadītāja, kustības “Ģimenes šūpulis” viena no dibinātājām un vienkārši mamma. Maijā, kad atzīmējam Mātes un Ģimenes dienu, Vasarsvētkus, saruna par vērtībām, dzīves skolu, sapņiem. -Kad jau vairāk skaties atpakaļ, ne tik daudz uz priekšu, daudz ko izvērtē. Nāk prātā, ko esi darījis pāri […]

Tautas balss

Vai pilsētas vizītkarte

13:07
21.05.2024
22
Velta no Priekuļiem raksta:

“Druva” rakstīja par Bagāžnieku tirgu. Patiesi, jauks pasākums. Šosestdien būs Stādu tirgus, un nevaru aizmirst to pavasari, kad nabaga tirgotāji bedrēs, kas pēc lietus bija pilnas ar ūdeni, meta kartona gabalus, lai pircēji var pieiet pie viņiem. Pircējam šajā tirgus placī jāskatās, kur liek kāju, nevis ko kurš tirdzinieks piedāvā. Uz šādiem tirgiem brauc arī […]

Runā pilnīgus melus

21:00
16.05.2024
22
Seniore raksta:

“Kad klausies, ko saka dažu prokrievisko partiju politiķi, ir ne tikai dusmas, bet arī ļoti bēdīgi. Cilvēki bauda visus labumus, ko dod Latvijas valsts un sabiedrība un tajā pašā reizē tā nomelno notiekošo. Kā var teikt, ka skolēniem skolā nedod ēst, ja līdz ceturtajai klasei visiem bērniem pusdienas apmaksā valsts! Tad kā tu vari vispār […]

Jābūt modriem

10:21
13.05.2024
25
"Druva" lasītājs raksta:

“Raksta, ka “Balticom” ka­nālos Maskavas 9.maija parādi varēja redzēt kiberuzbrukuma rezultātā. Es gan domāju, ka vajag kārtīgi pārbaudīt arī pašu televīzijas pakalpojumu sniedzēju, cilvēkus, kas tajā brīdī bija atbildīgi. Lai nu ko kurš saka, aizdomu ēna tomēr paliek, ka viss var nebūt tik vienkārši,” pārdomās dalījās lasītājs.

Svinēsim svētkus kopā

10:21
13.05.2024
24
Seniore Z. raksta:

“Priecājos par 4.maija svētkiem Cēsīs. Bija ļoti sirsnīgs un patriotisks pasākums. Protams, palīdzēja arī tas, ka bija skaists laiks. Ir jauki, ka svētkos varam sanākt kopā, kopā priecāties un svinēt. Tādus pasākumus vajadzētu rīkot biežāk. Piemēram, arī Jāņu vakarā pilsētniekiem varētu būt skaista kopā sanākšana. Nav jau visiem lauku, kur aizbraukt. Tad Zāļu vakarā varētu […]

Krūmi aizsedz krustojumus

12:21
05.05.2024
53
Autovadītāja raksta:

“Viss sazaļojis, saplaukuši arī krūmi. Tāpēc gribētos lūgt dažos Cēsu ielu krustojumos tos pavērtēt, vai nevajag apcirpt, lai netraucē autovadītājiem pārskatīt ceļu. Nezinu, kuram dienestam vajadzētu apsekot pilsētu, bet gan jau tāds ir. Īpaši jau bažas par to, ka no krustojuma pa ietvi var izbraukt velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tie pārvietojas ātrāk nekā gājēji, un […]

Sludinājumi