Jau pusotru gadu Priekuļu novada domi vada Elīna Stapulone. Brīdi pirms 8.marta aicinājām viņu uz sarunu par sievišķīgām un vīrišķīgām lietām, emocijām, to, cik viegli būt vadošā amatā.
– Vai sievietes un vīrieša pasaules redzējums atšķiras?
– Protams, katrs visu redz nedaudz citādi, emocijas ir citas. Sievietes ir nedaudz emocionālākas, arī šerpākas. Sievietes atļaujas vairāk, un, manuprāt, viņas to arī drīkst.
– Tikai tāpēc, ka sievietes?
– Jā, jo sieviete taču ir emocionāla būtne. Bet teikšu, esam arī stiprākas, manuprāt, vīrieši kritiku vai aizrādījumu uztver sāpīgāk. Atšķirība arī tā, ka sieviete spēj pamanīt tās smalkās nianses, sajust to apkārtējo noskaņojumu, uztvert to īpašo informatīvi emocionālo plūdumu konkrētā situācijā, kas rezultātā var būt izšķiroši kāda lēmuma pieņemšanā.
-Vai sievietes ar savu šarmu var panākt kāda lēmuma labvēlīgāku rezultātu?
– Protams! Mēs taču katrs savā dzīvē varam atrast piemērus. Ja meita atnāk mājās, savārījusi kādas ziepes, bet mīļi uzsmaida, cik ilgi dusmosies?
Taču jārunā ne tikai par šarmu, vēl vairāk par pozitīvajām emocijām, attieksmi, ar ko ejam katrā sarunā, katra jautājuma risināšanā. Ja uz visu skatāmies drūmi, tas ietekmēs lēmuma pieņemšanas gaitu. Es dzīvi tveru pozitīvi, dzīvojam taču burvīgā valstī, lai ko kāds saka. Uz katru negatīvo aizrādījumu pretī varam likt divas pozitīvas lietas. Ir jādomā pozitīvi, tad veiksies.
– Vai var būt dalījums: amati – sievietēm, amati – vīriešiem?
– Varbūt kādam ir tāds dalījums, man nav. Varbūt tam iemesls ir mans iepriekšējais darbs Valsts policijā, kur bija jāstrādā ar ieročiem, ko kāds varētu definēt – vīriešu darbs. Man šis darbs patika, nekad nav bijusi doma – tas ir vīriešu darbs. Varbūt sabiedrībā joprojām pastāv stereotipi, ka ir sievišķās un vīrišķās profesijas. Taisnību sakot, man nenāk prātā, ko sieviete nevarētu izdarīt.
– Piemēram, neesmu redzējis, ka sievietes autoservisā remontētu automašīnas.
– Te varbūt ir tas dalījums, kas radies sabiedrībā. Proti, ka sieviete taču tur nevar strādāt, tā veču pasaule. Varbūt nestrādā tāpēc, ka tas ir fiziski smags darbs, bet pieļauju, ka sievietes varētu būt labas arī automehāniķa profesijā.
– Kādā kolektīvā vieglāk strādāt – vīriešu vai sieviešu?
– Ar vīriešiem ir vienkāršāk, ar sievietēm – interesantāk. Strādājot ar vīriešiem, nav jāpiedomā pie niansēm, ko viņi nodomās, ko pēc tam runās, lai gan arī vīrieši ir dažādi un viņu uztvere dažāda. Vīrieši dzīvi tver vienkāršāk, pat ja viņam ko skarbāku pasaki, nākamajā dienā dzīve sākas no jauna. Ar sievietēm viss ir smalkāk un sarežģītāk.
– Pašvaldībā jāpieņem lēmumi, kas saistīti ar cilvēkiem, viņu dzīvēm. Vai izdodas nolikt sievišķīgās emocijas malā, risinot lietišķus jautājumus?
– Man liekas, jā. Emocijas var izpaust citur, kaut vai mājās, ģimenē. Man aug divas meitas, ar viņām varam īstenot sievišķīgās emocijas, nodarbes. Jāmāk atrast nodarbošanos, kur izlikt emocijas, jo paturēt sevī tās nevajag un arī nedrīkst. Tāpēc ir vaļasprieki, aizraušanās, kad var pilnībā izpausties emocionāli.
Ja runājam par pašvaldības darbu, tur visa pamatā tiešām ir cilvēks, tāpēc jāprot atrast risinājumus, lai viņš būtu apmierināts. Pašvaldība būs tikmēr, kamēr būs cilvēki. Nevar tīksmināties, ka mēs, pašvaldības darbinieki, esam kas īpašāks. Tā nav, esam servisa iestāde, kurā jādomā, kā palīdzēsim iedzīvotājiem atrisināt viņu problēmas.
Varbūt kādreiz tieši emocijas sievietēm liek pieņemt lēmumus ātrāk, varbūt pat citādus nekā vīriešiem, kuri raugās caur savu prizmu. Bet neteikšu, ka tāpēc viens vai otrs lēmums ir sliktāks.
Mēs pašvaldībā šobrīd ieviešam daudzas funkcionālas darbības, lai emocijas atstātu otrā pusē. Ja izstrādāti principi un procedūras jautājumu risināšanā, ir vienkāršāk strādāt. Tad emocijas automātiski paliek otrajā plānā.
Taču cilvēciskās jūtas nedrīkst galīgi aizmirst, tās ir vajadzīgas. Mēs taču neesam roboti.
– Vai, tiekoties ar iedzīvotājiem, nav nācies no auditorijas dzirdēt – ko jūs runājat, jūs, sievietes, taču neko nesaprotat?
– To dažkārt nācies dzirdēt no būvniekiem, kuri saka, jūs, meitenīt, tāpat nesapratīsiet. Nezinu, kāpēc mani sauc par meitenīti, bet kādreiz tas varbūt nemaz nav slikti (smejas).
Taču man patīk tehniskas lietas, spēju dažus, tā sauktos vīrišķos, darbus arī pati veikt. Kad dzirdu šādus aizrādījumus, uznāk asums parādīt, ka tā meitenīte šo jomu tomēr pārzina labi un veči nevar iestāstīt, ka tikai viņiem taisnība.
– Sievietei atrašanās vadošā amatā uzliek lielāku atbildību pret sevi, savu izskatu. Vīrietim taču vieglāk, runājot vienkāršoti, viņš saģērbjas, saķemmējas un gatavs darbam. Sievietei tomēr ilgāks laiks pie spoguļa paiet.
– Protams, un katrai ir sava latiņa. Vienmēr jāpiedomā, kā sabiedrība tevi redz, un nekad jau nevar zināt, kad “Druvas” vai kāda cita medija žurnālists ienāks pa kabineta durvīm.
– Vai, ienākot kabinetā, var atšķirt, kas tajā strādā – vīrietis vai sieviete?
– Domāju, jā. Man, piemēram, kabinetā vienmēr ir ziedi. Ir sievišķie knifiņi, taču cenšos tos darba telpā pārāk neieviest, tur jābūt zināmai robežai.
– Runājot par attiecībām darba kolektīvā, var vilkt vienādības zīmi draudzene = kolēģe?
– Cilvēki ir dažādi, ar vienu saikne izveidojas labāka, ar citu – ne pārāk, un tas ir jebkurā kolektīvā. Esmu cilvēks, kam nav daudz draudzeņu, nav daudz ballīšu. Jāmāk saredzēt amata draugi un patiesie draugi, tieši tas ir vissvarīgāk.
– To viegli atšķirt?
– Kā jau teicu, man ir maz draugu. Man nepatīk draudzība, kur pēkšņi kāds uzrodas par baigo čomu. Nē, man pamatvērtības ir citas. Man pirmajā vietā ir ģimene, jo zinu, ka uz viņiem vienmēr varēšu paļauties. Nezinu, vai tas ir vispareizākais, bet tāds ir mans modelis.
– Pašvaldības vadītājas amatā darba diena nebeidzas piecos, arī brīvdienas bieži ir aizņemtas. Kā to uztver ģimene?
– Labi apzinos, ka tagad ģimenei veltu mazāk laika. Taču ir arī pozitīvais, viņi kļuvuši patstāvīgāki. Es gan cenšos izdarīt mājas darbus – ēst pagatavot, veļu izmazgāt, izgludināt. Visam taču var atrast laiku. Ja kāds, lai cik aizņemts, saka, ka nav laika uzvārīt zupu ģimenei, lai nestāsta. Tur taču nav visu laiku klāt jāstāv, uzliec, lai vārās, un tajā laikā var padarīt ko citu.
Ģimenē esam pielāgojušies situācijai, par to nav nekādu jautājumu. Protams, dzīve zināmā mērā ir sagriezusies, bet visi zinājām, ka tā būs. Ja reiz piekritu šādam solim, tas jāpieņem. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka tajā brīdī, kad tevi izsit no komforta zonas, rodas kaut kas jauns. Katrās pārmaiņās jāsaskata labais.
– Kā esat iejutusies amatā?
– Man patīk, ka katra diena ir spraiga, nav bijušas divas vienādas dienas. Darbs ir interesants, saskatu vēl ļoti daudz darāmā. Šo amatu neuzskatu kā grūtu darbu, bet kā interesantu savas dzīves posmu, kurā ļoti daudz arī mācos. Te ļoti daudz iegūstu sev.
Jā, ir lielāka atbildība un ir problēma, ka pēc darba vēl nemāku atslēgties no pašvaldības ikdienas, sarežģījumiem.
– Tad kā ar sevis palutināšanu?
– Vajadzētu, bet sanāk reti. Ģimene Ziemassvētkos uzdāvināja dāvanu karti relaksācijai, vēl nav izdevies to izmantot. Bet vajadzētu. Man gan biežāk šādu relaksāciju vajag ar fizisku aktivitāti, kad sevi jāpārvar, jo šajā grūtajā procesā varu izlikt emocijas. Tāda lutināšana… , nekad neesmu bijusi no tām, kas apmeklē skaistumkopšanas salonus un sevi lutina. Iespējams, neesmu pieradusi pie tā.
– Bet kāda kūciņa?
– Jā, saldumi man garšo, reizumis labprāt atļaujos. Vispār gastronomiskais prieks ir kaut kas ļoti labs. Man patīk garšīgi paēst un patīk arī garšīgi gatavot. Ēst gatavošana man nekad nav sagādājusi grūtības.
– 8.martā gribas saņemt kādu ziedu?
– Protams, man patīk ziedi. Ja runājam par 8.martu, principā ir vienalga, kā to saucam, bet šī ir diena, kas visiem liek sarosīties. Vīriešiem iepriecināt savas kolēģes, sievietēm – uzposties, būt atvērtām smaidam. Jebkurš šāds brīdis ikdienā ir ar pozitīvu pievienoto vērtību.
Varam šajā dienā aiziet uz ikvienu puķu veikalu un pavērot. Neviens vīrietis taču neiet ar tādu kā nolemtību, kā apgrūtinājumu, ikviens ziedus pērk ar prieku. Un tas ir pats svarīgākais. Šī ir diena, kad sievietes tiek lutinātas. Tas taču ir tik skaisti!
Komentāri