Dvēseles dziedināšana vienmēr bijusi tuva tēma

“Darbojos dvēseles dziedināšanas un izziņas sfērā jau gandrīz divdesmit gadu. Esmu ieguvusi maģistra grādu psiholoģijā. Savā praksē izmantoju sistēmisko pieeju (Helingera metodi), metaforiski-asociatīvās kārtis (MAK), kuru izmantošanā arī apmācu, holodinamiku, Laika Līniju dziedināšanu, Akaši hronikas un Taro. Mans lielākais prieks ir pieredzēt otras dvēseles atplaukšanu, lai kādi būtu tās izvēlētie izaicinājumi šajā dzīvē,” tā sevi pieteic Ilze Ulmane.

Ar viņu sarunājāmies par to, kas tad ir sistēmiskie sakārtojumi, ko tie kārto, kam noder, un kas tad īsti ir kārtis, ar ko viņa savā praksē strādā.

-Saprotu, ka esat cēsniece.

-Esmu dzimusi Jelgavā. Līdz trīspadsmit četrpadsmit gadu vecumam dzīvoju tur. Tad ar mammu pārcēlāmies uz tolaik vēl Cēsu rajonu, Melnbāržiem. Tur pabeidzu pamatskolu, vēlāk mācījos Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā. Pēc tam, protams, sekoja augstskolas gadi Rīgā. Tāpēc, jā, varu teikt, ka esmu arī cēsniece.

-Kā nonācāt līdz psiholoģijai?

-Pēc ģimnāzijas aizgāju studēt psiholoģiju Latvijas Universitātē. Mani gan, jāatzīst, šīs studijas ļoti nesajūsmināja. Ģimnāzijā man bija ļoti labi sasniegumi dabaszinībās, tā joma interesēja. Biju pilnīgi pārliecināta, ka būšu biologs. Pēc ģimnāzijas iesniedzu dokumentus studijām bioloģijā, psiholoģijā un arī baltu filoloģijā, jo arī rakstniecība bija ļoti tuva. Tiku uzņemta visās trijās fakultātēs, bet toreiz kaut kā sajutu, ka tieši psiholoģija ir tā īstā.

-Kāpēc tomēr sakāt, ka nebijāt sajūsmā par studijām?

-Laikam nācu pie rūgtās atziņas, ka psiholoģija kā zinātne man bija par sausu, ļoti balstīta tikai uz zinātniskiem pētījumiem. Mā­cības – ļoti teorētiskas. Kad pabeidzu bakalaura programmu, atceros, paziņām teicu – es vairs universitātē neatgriezīšos. Tad sekoja periods, kad strādāju vienkāršus darbus – veikalā, kafejnīcās, brīvajā laikā darbojoties ar to, kas patika. Tolaik uzzināju vairāk par alternatīvajiem virzieniem.

Viena no pirmajām metodēm, ar ko iepazinos, bija holodinamika un sistēmiskie izvietojumi. Kādu laiku mācījos pie pasniedzējiem no Maskavas – Svetlanas Privaļskajas un Dāvida Persica, sirdsgudriem, gaišiem cilvēkiem. Pēc semināriem mums dabiski izveidojās atbalsta grupa, tikāmies un cits citam ar šo apgūto metodi palīdzējām.

Oficiāli kā psihologs nekad neesmu strādājusi, bet dvēseles dziedināšanas tēma gan vienmēr mani ir interesējusi. Varu teikt, ka pirmo praksi guvu tieši atbalsta grupā, kas bija izveidojusies semināros. Vēlāk aktuāla kļuva ģimenes dzīves tēma, jo pēc kāda festivāla apmeklēšanas Maskavā iepazinos ar tagadējo vīru. Izlēmām dzīvot Latvijā. Piedzima pirmais bērniņš, tad drīz jau otrais un arī trešais. Pa šo laiku iestājos un pabeidzu arī psiholoģijas maģistratūru Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Tā, lūk, tomēr brīvprātīgi nokļuvu akadēmiskajā vidē vēlreiz. Manam bērniņam ap trīs gadu vecumu uzstādīja autisma diagnozi, šķita, specializēšos tieši šajā tēmā. Interesēja klīniskā psiholoģija un atbalsts vecākiem, kas audzina bērnus ar īpašām vajadzībām. Tomēr mācību laikā atskārtu, ka nevēlos visu dzīvi saistīt ar to, vismaz ne šobrīd. Arvien vairāk manā redzeslaukā ienāca citas alternatīvās metodes, turpināju strādāt ar sistēmiskajiem sakārtojumiem.

-Pastāstiet par to vairāk. Kas tie ir – sistēmiskie sakārtojumi?

-Latviešu valodā ir ļoti daudz nosaukumu, kas būtībā apzīmē vienu to pašu – cilvēki šos sistēmiskos sakārtojumus pazīst arī kā Helingera metodi, konstelācijas, sistēmiskos sakārtojumus, izkārtojumus, izvietojumus. Man pašai vistuvākais ir pēdējais apzīmējums, jo tas šķiet viskorektākais nosaukumus tam, kas šajā procesā norisinās. Angliski tam ir tikai viens nosaukumus – ‘constellation’. Šo metodi jeb pieeju aizsāka vācu psihoterapeits Berts He­lingers. Sācis kā katoļu garīdznieks, vēlāk strādājot kā ģimenes psihoterapeits, viņš savas prakses gaitā atklāja jaunu veidu, redzējumu, kā strādāt ar cilvēku ģimenes sistēmu. Iespējams, daudz ietekmēja arī viņa garīgais redzējums. Viņš atklāja, ka lielāks spēks, augstāka kārtība atspoguļojas katra cilvēka dzīvē un ka grupas darbā caur aizvietošanas procesu mēs jebkurš varam to nolasīt un ļaut sevi vadīt tam kā dziedinošajam spēkam. Šī parādība vēlāk tika nosaukta par “Zinošo Lauku” (knowing field). Tagad tā ir gan grupu terapijas metode, gan arī individuālas sesijas.

No malas grupas metode izskatās tā, ka cilvēks padalās ar savu problēmu un tad vadītājs vai pats klients izvēlas kādu no grupas, kas aizvieto šī cilvēka ģimenes locekļus. Primāri tiek strādāts ar ģimenes un dzimtas jautājumiem, bet var izmantot, izprotot arī citas sistēmas – organizācijas un citus kolektīvus procesus, kā arī darbā ar cilvēka personības daļām. Pieeja balstās izpratnē, ka mēs kā savai dzimtai piederīgie bieži neieņemam savu īsto, sev atbilstīgo vietu tās sistēmā, bet dažādu sistēmas dinamiku ietekmē nesam scenārijus (dinamikas), kas nav mūsējie, bet nāk no dzimtas senākiem atzariem.

Pastāv virkne likumu, kā darbojas sistēma, tajā pastāv noteikta veida hierarhijas (dabiskā kārtībā), un, kad šī kārtība tiek izjaukta, parādās noteikta veida disfunkcija. Viena no pamata kārtībām pēc Helingera skan šādi: vecāki dod, bērni saņem. Ja vecāki neapzināti tiecas kļūt par bērniem saviem bērniem, gaidot no viņiem beznosacījuma rūpes un mīlestību, ko nav sagaidījuši no saviem vecākiem, notiek disfunkcija. Cits likums vēsta, ka jebkas, kas ticis sistēmā izslēgts, meklē savu izpausmi caur citiem sistēmas locekļiem. Piemēram, ja pirms manas dzimšanas mātei ir bijis aborts, es varu nest viņas un nedzimušā bērna jūtas, par tām nezinot. Metodes ietvaros tas, kas ticis izslēgts, tiek atkal padarīts redzams, sistēma pārstrukturējas un simptomi bieži mazinās vai pilnīgi zūd.

-Jāteic, ka šī metode neizklausās ļoti populāra un pazīstama. Kur apguvāt šīs zināšanas?

-Sākotnēji, kā minēju, šo metodi apguvu pie Svetlanas Privaļ­skajas un Dāvida Persica, vēlāk mācījos pie Jeļenas Veselago. Vis­vairāk esmu ieguvusi tieši no prakses.

Helingera metodei ir arī institūts Vācijā, šobrīd notiek mācības arī Latvijā, tomēr man pašai vairāk iznācis mācīties Krievijas atzarā. Šobrīd pieejai ir izveidojušies dažādi virzieni, arī pats He­lingers savas prakses laikā mainīja darba principus, sākot ar ļoti strukturālu pieeju un beidzot ar pilnīgi atšķirīgu, brīvu lauka plūsmas vērošanu un apliecināšanu.

Arī šobrīd jāņem vērā, ka principi ir līdzīgi, metode ir viena un tā pati, tomēr dažādi vadītāji to praktizē atšķirīgi. Uzskatu, ka ir ļoti vērtīgi aiziet pie dažādiem vadītājiem, tādā veidā atrodot to, kas pašu uzrunā vairāk.

-Runājot par sistēmisko pieeju, vai tas ir kas tāds, kas būtu lietderīgs katram cilvēkam?

-Ģimene un dzimta ir mums katram, šajā ziņā var teikt, ka metode var noderēt jebkuram. Tas, kas jāņem vērā, ka šī nav “maiga” metode. Ja cilvēkam vairāk patīk parunāt un gribas, lai viss notiek lēni, pakāpeniski un saudzīgi, visdrīzāk šī pieeja nederēs. Tā ir spēcīga pieredze, ko vieglāk ir piedzīvot pašam, nekā par to pastāstīt, sevišķi darbojoties grupā.

Esmu apguvusi daudz metožu, bet arvien atgriežos pie šīs kā centrālās. Labs veids, kā pieskarties metodei, ir pievienoties grupai kā aizvietotājam, kā vērotājam. Caur aizvietošanas procesu cilvēks reizēm var gūt tikpat daudz vai pat vairāk, nekā esot tiešais klients, kura jautājums tiek risināts. Tāpat ar metodi var strādāt individuāli, un parasti tas ir maigāks process, jo katrs solis tiek saskaņots.

-Kā izvietojumi palīdz praktiski, kā tas atspoguļojas dzīvē?

-Kā daudzi praktizētāji, primāri šo metodi piedzīvoju uz savas ādas. Esmu uzaugusi bez tēva, nekad neesmu viņu redzējusi un pazinusi. Sistēmiskā metode man iedeva tiešu pieredzi sajust, ka tēvs man ir un ka aiz manis ir arī visa viņa dzimta. Tas, protams, nav vienreizējs notikums, kas to radīja, bet ilgstošs vairāku gadu process. Tāpat no klientu vai kolēģu pieredzes zinu, ka Helingera metode palīdzējusi risināt neauglības problēmas, senus aizvainojumus pret vecākiem un fiziskus simptomus.

-Otra lieta, ar ko darbojaties, ir metaforiski asociatīvās kārtis. Pastāstiet arī par to!

-Tā ir projektīva, pamatā psiholoģiska metode. Visdrīzāk pirmā asociācija, dzirdot vārdu “kārtis”, saistīta ar taro, spēļu kārtīm vai zīlēšanu. Šis ir kas cits. Tās vairāk ir kartītes, attēlu kopas, kas palīdz veidot dialogu – vai nu pašam ar sevi, savu neapzināto procesu, vai ar otru cilvēku. Šādas kārtis var izmantot, lai ieraudzītu, kas cilvēkam ir aktuāli, kas viņā notiek. Galvenā atšķirība no citām kārtīm ir tajā, ka tām nav skaidrojumu, instrukcijas, norāžu – tās nozīmē tieši to, ko tajās ierauga, un katrs mēs ieraugām kaut ko savu atkarībā no savas pieredzes un aktualitātes. Šādas kārtis var izmantot gan kā terapeitisku instrumentu sev vai sarunu ierosmei ģimenē, ar draugiem, korporatīvā vidē. Lielā mērā kā metode tā māca mums klausīties, uzdot jautājumus un dzirdēt atbildes, vārdu sakot – sarunāties. Ar to arī iepazīstinu savās mācībās vai praktiski aicinu pieredzēt metaforisko kāršu apļos.