Izveidots jauns skaistu, dziedošu, lielisku skatuves mākslinieku duets. Dziedātājs, trompetists, komponists Andris Ābelīte un operas soliste Sonora Vaice vienojušies romantiskā koncerta programmā “Tu mana svētā, grēcīgā”. Tā šovakar Cēsīs, CATA kultūras namā, piedzīvos pirmizrādi.
Sonora Vaice – viena no spožākajām operas solistēm – pazīstama ar lomām operās “Cosi fan Tutte”, “Burvju flauta”, “Traviata”, “Seviljas bārddzinis”, “Orfejs un Eiridīke”, “Bohēma”, “Alčīna”. Andris Ābelīte – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra solists, trompetists regulāri darbojas arī popmūzikā. Viņš ir bijis
grupas “Labvēlīgais Tips” dalībnieks, pārstāvējis Latviju Eirovīzijā. A.Ābelīte komponē un daudzu klausītāju sirdis veldzē viņa dziesma ,,Tu mana svētā, grēcīgā”.
– Kā radās ideja par jūsu un Sonoras Vaices duetu? – Ar operas solisti Sonoru Vaici esmu pazīstams jau sen – no bērnības, viņa bija manas māsas draudzene. Esam arī kopā muzikālo izglītību ieguvuši, mācoties mediņos – skolā, kuru beiguši daudzi Latvijas mūziķi. Taču sadarbība kopīgas koncertprogrammas veidošanā gan sākās pēc daudziem pazīšanās gadiem, iepriekš mēs to nebūtu spējuši pat iedomāties. Kaut gan, izrādās, tas mums izdodas viegli. Dueta
idejas autors esmu es, arī koncerta koncepciju veidoju. Ne pirmo reizi koncertā lieku kopā klasiku ar neakadēmisko mūziku. Man tas patīk. Vienmēr atceros, ka akadēmiskā mūzika, lai cik tā būtu izcila, daļai klausītāju nav viegli uztverama, ja to arī pasniedz akadēmiski. Tāpēc var darīt arī citādi. Šoreiz man bija ideja burvīgas melodijas no seniem laikiem salikt vienā koncertā ar jaunām un nojaukt akadēmiskās muzicēšanas robežas. Sonora savulaik bija iniciatore, ka es, simfoniskā orķestra mūziķis, pievērsos arī solo dziedāšanai. Mācījos to pie pasniedzējas Anitas Garančas. Tagad varam dziedāt duetā. – Kurš no jums būs galvenais solists? – Mēs būsim līdzvērtīgi. Turklāt pavasarī, kad šo programmu iecerējām, domājām ne tikai par dziedāšanu, bet arī par pārģērbšanos. Mēs spriedām, kā apdzīvosim skatuvi. Uz skatuves māksliniekiem ir jādzīvo, tad arī skatītājiem viņu uzstāšanās šķitīs interesanta. Mirklī, kad sāk mākslīgi spēlēt un to dara lielā nopietnībā, solista darbība uz skatuves vairs nav dzīvīga. Mūsu izpildījumā skanēs izcili klasikas darbi, bet citādā skanējumā. Dueta pavadošo sastāvu esam veidojuši netradicionālu, tāpēc skanēs ģitāra un citi instrumenti, kurus izmanto džeza profesionāļi. – Kas jūsu radošajā darbībā tagad ņem virsroku – trompetes spēlēšana, solodziedāšana vai komponēšana? – Kopā ar dzejnieku Normundu Beļski esam radījuši dziesmu ciklu. Sacerēju diezgan daudz dziesmu, un tagad spriežam, ka ar tām pietiktu arī nelielas muzikālas izrādes izveidošanai. Taču es nespēju iedomāties savu radošo dzīvi bez trompetes spēlēšanas. Sieva tāpēc par mani smejas, sakot, ka trompete ir vienīgā sieviete, kurai palikšu uzticīgs līdz kapa malai.
– Kas jums palīdzēja izraudzīties šo mūzikas instrumentu? – Kā jau puikam, man mūzikas instrumenti šķita diezgan vienādi – vai tā būtu trompete vai trombons. Mācoties Rīgas 6. vidusskolā – skolā ar mūzikas virzienu, pedagogs Haralds Bārzdiņš, liels pūtēju orķestra mūzikas fanātiķis, mums, puikām, izraudzījās instrumentus. Man svarīgākais šķita, lai to var viegli pārnēsāt. – Pirms gadiem jūs ļoti enerģiski ar trompetes spēli pavadījāt grupas “Labvēlīgais Tips” solistu Andri Freidenfeldu. Vai sadarbību kādreiz turpināt? – Tik tikko “Arēnā Rīgā” notika grupas ikgadējo rudens koncertu sērijas pirmais koncerts. Arī es biju uz skatuves, atsvaidzināju sajūtas, izbaudīju mirkļus, kad uz skatuves ar instrumentu rokās var patrakot. Reizēm tas noder, bet visādi citādi ikdienā tagad katrs ejam savu radošo ceļu.
– Kāpēc jaunajai radošajai iecerei – iepazīstināt skatītājus ar duetu – kā pirmo izraudzījāties Cēsu skatuvi? – Tāpēc, ka ar koncerta organizatori Inesi Zagorsku mums sakrita domas – startam atsaucīgākos klausītājus varam satikt Cēsīs – pilsētā, kura ar savu daudzveidīgo kultūras dzīvi Latvijā ir labi pazīstama. Zinu to arī no savas pieredzes, jo esmu spēlējis pilnai klausītāju zālei gan simfoniskā orķestra sastāvā, gan popmūzikas koncertā ar “Labvēlīgo Tipu”. Esmu bijis Cēsu Mākslas festivāla norisēs vasarās, un nevaru iedomāties nevienu citu pilsētu ārpus Rīgas, kur mākslas dzīvē vienlaicīgi ir tik augsta kvalitāte un žanru daudzveidība. Sākuši Cēsīs, mēs šo koncertprogrammu rādīsim arī citās pilsētās. Ziemassvētku gaidīšanas laikā gan mums ar Sonoru katram būs sava programma, bet kā duets turpināsim darboties atkal janvārī. – Kuros no brīžiem jūs brīvi ļaujaties komponēšanai? – Braucot ar divriteni. Tad rokas un kājas ir aizņemtas, bet galva brīva. Visu varu pārdomāt, pie sevis iedomāto padungot. Svaigais gaiss palīdz. Šādā komponēšanā ir noteikts laiks – 28 minūšu brauciens no mājām Mežaparkā līdz pilsētas centram. Ja agrāk no simfoniskā orķestra mūziķiem vienīgais uz darbu braucu ar velosipēdu, to novietojot Lielajā Ģildē pirmajā stāvā pie kafijas automāta, tad tagad tur mēdz stāvēt diezgan daudz riteņu.
– Vai trompetei arī tīk vizināšanās ar velosipēdu? – Mūzikas instrumentam ceļā vienmēr jābūt labi iepakotam. Braucot ar riteni, par to parūpējos, trompete vienmēr jūtas silti kā kažokā. Mairita Kaņepe
Komentāri