Būt par diriģentu – un dziedāt

Nesen klausītājus Amatas kultūras namā priecēja kvinteta “Belcanto” koncerts.

Viens no pieciem skaisto balsu īpašniekiem ir ULVIS KRIEVIŅŠ. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mūzikā, dziedāšanu kvintetā un nākotnes plāniem.

-“Belcanto” ir jauns kolektīvs. Kā tas radās?

-Esam apvienojušies pieci draugi. Visi mācāmies Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā diriģentos, es esmu trešajā kursā. Kādā brīdī izdomājām, ka vēlamies pamēģināt padziedāt kopā. Sākumā gan nedomājām, ka izveidosies kaut kas tāds – kvinteta formā, bet līdz tam nu esam nonākuši. Koncerts Amatas kultūras namā bija mūsu pirmais, raudzīsimies, kas būs tālāk.

-Kā paši vērtējat savu pirmo koncertu?

-Jāatzīst, mēģinājumā varbūt šķita, ka būs trakāk, jo tomēr – jauna zāle, daudz klausītāju. Tomēr koncerts izdevās lielisks, pašiem ļoti patika. Arī publikas atsaucība uzmundrināja.

-Kāpēc pirmais koncerts Amatā, Ģikšos?

-Tā ir mana dzimtā vieta, tur esmu uzaudzis, bet varētu arī teikt, ka esmu cēsnieks. Mācījos Cēsu 1.pamatskolā, kur arī mūzika ir ļoti klātesoša. Pirmajās klasēs mācījos Drabešu sākumskolā, mani mūzikas ceļos ievirzīja ļoti jauka skolotāja Ina Aizgale. 8.klases beigās sapratu – vēlos stāties mūzikas vidusskolā.
Tobrīd gan vēl nebija skaidrs, kādu specialitāti izvēlēties. Taču zināju, ka man patīk darboties kolektīvā, patika vadīt, tāpēc izlēmu mācīties par diriģentu. Savulaik to mācījās mana māsīca, vecmāmiņa jaunībā dziedāja ansamblī, tā kā kāds ar mūziku saistīts personāžs ik pa laikam uzpeld arī mūsu dzimtā. Šobrīd gribu izteikt lielu paldies par atsaucību, lielo ieguldīto darbu un uzmundrinājumu brīžos, kad to patiešām vajag, skolotājai Ivetai Lapiņai.

-Kādi plāni nākotnei? Vai ­saistībā ar mūziku?

-Noteikti. Mūzika ir karjeras punkts, uz kuru noteikti gribu virzīties. Tagad skatos uz Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju. Protams, ja kādu interesējošu programmu ieraudzīšu ārzemju augstskolā un būs iespēja tur studēt, nešaubīgi mēģināšu.

Taču Latvijā diriģēšanas studijas ir gana augstā līmenī. Turklāt profesija ir pieprasīta, diriģentu trūkst, ir arvien vajadzīgi. Runājot par kvintetu, domāju, ka virzīsimies uz izaugsmi kopā, meklējam visas iespējas, kur varam uzstāties, lai pilnveidotos un gūtu pieredzi.

-Cik sarežģīti ir atrast vietas un cilvēkus, kas jūs uzņem?

-Liels prieks par sadarbību ar Amatas kultūras namu, kas ir gana neliels, taču man ir sirdij tuvs – esmu ar to uzaudzis. Un tāpēc zināju, ka mūs atbalstīs un dos iespēju uzstāties. Tagad ir tāds kā klusuma periods, koncertus neplānojam, jo tuvojas mācību gada noslēgums, būs pārbaudes darbi.

-Kāpēc tieši kvintets – ne kvartets vai trio?

-Tāpēc, ka esam piecu draugu kompānija – tik vienkārši! Reiz patiešām sēdējām un prātojām, kā būtu, ja būtu pašiem sava grupa. Nonācām līdz tam, ka veidosim tieši kvintetu – ne vairāk, ne mazāk solistu. Mēs esam ļoti labi draugi, visi pieci diriģējam, un tāpēc arī kolektīvs ir ļoti saliedēts, mūsu domu gājiens ir ļoti līdzīgs. Protams, dziesmu izvēlē bez mazām domstarpībām neiztiekam, taču, ja kāds ko iebilst vai izsaka pretenzijas, mēs pārējie par to neapvainojamies. Saprotam, ka katram ir sava profesionālā iemaņu gamma – cenšamies to izmantot savā labā, nevis sacensties vai strīdēties.

Kvintetā ir trīs meitenes – Rūta Gicēviča, Džīnija Ruirene, Undīne Jenča – un divi puiši – es un Jānis Spenners. Katrs dziedam arī savu balss augstumu, tāpēc ir ļoti viegli sadalīt dziedājumus – par to strīdu nav. Jānis vienmēr dziedās apakšu, es puišu augšu un Rūta – sieviešu augšu, bet Undīne ar Džīniju dzied vidus balsi. Protams, skatāmies, lai skaņdarbi ir visiem piemēroti, lai kādam nav grūti izdziedāt savu partiju.

-Kā ar repertuāru?

-Patlaban galvenokārt izvēlamies latviešu skaņdarbus. Vairāk mūsdienīgus, protams, arī kaut ko no jauniešu Dziesmu svētku repertuāra. Mērķis ir iet uz ārzemju repertuāru, varbūt vairāk ko klasisku un mazāk dzirdētu šeit.

-Kādai mūzikai pats dodat priekšroku?

-Man ļoti patīk klasiskā mūzika. Ja vajadzīga iedvesma, klausos koru mūziku, visbiežāk klausos latviešu skaņdarbus, dažkārt gadās arī pa kādam ārzemju. Ļoti bieži izvēlos valsts akadēmisko kori “Latvija”. Gūstu ļoti lielu iedvesmu. Bet augsta līmeņa kormūzika nāk no ASV un Anglijas – gadās atrast ļoti izcilas pērles.

-Kā ar Dziesmu svētkiem? Vai esat piedalījies?

-Jā, pagājušajā gadā piedalījos. Šie bija pirmie Dziesmu svētki, kuros dziedāju. Iepriekš dejoju. Šogad apvienoju gan dziedāšanu, gan dejošanu un brīžiem brīnījos, kā to paveicu! Dziesmu svētki – tā ir tāda ļoti maģiska sajūta, tā lielā vienotība, kopības sajūta, kad tik liels cilvēku skaits dzied vienu dziesmu! Visi koncerti bija tik emocionāli piesātināti, ka pēc nedēļas, kas pagāja Rīgā, jutos pozitīvi uzlādēts visu atlikušo vasaru.

-Kā šķiet, vai klasiskā un kora mūzika jaunajai paaudzei arvien ir tuva? Vai tomēr tas jau ir kļuvis par zināmu retumu jauniešu sabiedrībā.

-Grūti teikt. Liekas jau, ka interese par kora mūziku vai klasisko tomēr ir manāma retāk nekā par citiem mūzikas žanriem. Cēsīs varbūt ir mazāk jauno cilvēku, kam interesē diriģēšana, kora mūzika, taču zinu, ka Rīgā ir ļoti daudz jauniešu, kam interesē mācības tieši šajā jomā. Tā kā apgalvot, ka mēs – tie, kam rūp kora mūzika un klasiskā – esam pavisam liels retums, nevaru.

-Trešo gadu mācāties Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā. Kā tajā satiekas dažādi talanti?

-Esam tāda viena, liela ģimene. Pedagogi ir ļoti atsaucīgi, pretimnākoši, man nav bijusi nekāda negatīva pieredze. Kolektīvs, tā māju sajūta, kas pārņem, ienākot skolas telpās, tas viss kādreiz nākotnē noteikti radīs burvīgas atmiņas par šo laiku. Savu skolu nemainītu pret nevienu citu.

-Vai līdztekus mūzikai ir vēl kādas aizraušanās?

-Patīk daba. Mums ar mammu ir jauna brīvdienu laika aizraušanās – dabas taku izstaigāšana. Man patīk pastaigas, braukt ar riteni – jebkādā veidā būt dabā.