Ceturtdiena, 21. novembris
Vārda dienas: Zeltīte, Andis

Bāka spīd. To Cēsīs redz

Sarmīte Feldmane
06:44
07.08.2024
179
Nata1

Natālija Krama. FOTO: Sarmīte Feldmane

Otro dienu Natālija Krama ir bijusī Cēsu Centrālās bibliotēkas direktore. Bibliotēkā nostrādāti 48 gadi, 36 bijusi direktore. Tagad laiks atpūtai un sarunai par aizvadītajiem gadiem, pārmaiņām un bibliotēku nākotnes redzējumu.

-Kopš izskanējusi ziņa, ka    bibliotēkai mainās direktori, esmu dzirdējusi daudzus labus vārdus par sevi. No lasītājiem, pazīstamiem cilvēkiem. Tātad kaut ko labu esmu izdarījusi, ir gandarījums. Pateicoties kolektīvam, paš­valdībai, Cēsīs ir šī ēka. Tas bija mans pienākums -  pierādīt, prasīt, lai bibliotēka būtu arī vizuāli pievilcīga kultūras iestāde. Bijušas negulētas naktis, domājot vien par to, kas nav pagūts, stresainas dienas, bet bija tā vērts. Tagad laiku pavadīšu dārzā.    

-Kā bērnībā nonācāt pie domas, ka gribat būt bibliotekāre?

-Vecpiebalgas vidusskolā draudzenes Ritas mamma Vaida Dzērve strādāja bibliotēkā. Abas pēc stundām gājām uz bibliotēku, kas tolaik atradās kultūras namā. Man tur ļoti patika, vienu grāmatu varēju lasīt piecas reizes. Tā doma, ka es arī varu būt bibliotekāre, iesēdās. Mamma teica, ka algas mazas, atbildēju, ka nauda nav galvenais. Konkurss augst­skolā bija liels, neizturēju, bet studēt neklātienē negribēju. Tiesa, vēlāk gan studēju neklātienē. Pēc vidusskolas pusgadu nostrādāju Priekuļu tehnikumā par laboranti, gāja raibi, tad Inešu bibliotēkā atbrīvojās vieta, kļuvu par aizvietotāju. Cēsu bibliotēkas metodiķe un direktore brauca un mācīja, braucu uz Cēsīm mācīties. Man patika. Inešu bibliotēka arī toreiz bija pilī, pati kurināju, tīrīju. At­griezās iepriekšējā bibliotekāre, un mani uzaicināja uz Cēsīm.

-Kāda bija bibliotēka, kurā ienācāt 1977.gadā?   

-Salīdzinot ar Inešu bibliotēku, kas tolaik bija normāla pagasta bibliotēka, Cēsu, kaut aizņēma tikai daļu no pirmā stāva, šķita liela. Vestibilā bija divi trīs brīvi pieejami plaukti un gara, tumša lete, aiz tās durvis, tur līdz griestiem grāmatas. Bibliotekāram pēc katras grāmatas bija jāieiet krātuvē, jāzina, kur kura atrodas, pa trepītēm jākāpj pakaļ. Bija reizes, kad mēs, jaunās darbinieces, iegājām krātuvē pēc grāmatas, pastāvējām, iznācām pie lasītāja un teicām: “Ziniet, patlaban tā darba nav.” Vienkārši nesapratām, kur meklēt. Viena nosaukuma grāmatas bija vismaz desmit eksemplāri. Tās sūtīja no Rīgas, gājām uz pas­tu pakaļ, nesām vai vedām ar ragaviņām uz bibliotēku.

Latviešu autoru grāmatu bija pietiekami, bet gribējās ko citu, gribējām detektīvus, fantastiku, ārzemju literatūru, bet šo izdevumu bija maz. Daudzi lasīja arī krieviski.

Vēl atceros, kā regulāri saņēmām kārtējos “Glavļita” ­(Gal­­venās literatūras pārvaldes) norādījumus, kuru autoru grāmatas jānoraksta. Romānam nekāda vaina, bet autora vārds nedrīkstēja parādīties. Atmiņā liels grāmatu kalns ar izdevumiem, kuri bibliotēkā nedrīkst būt, daudzi izdevumi dermatīna vākos, brošēti, arī vecajā drukā. Saturs vai autors padomju cilvēkam nebija vēlams. Līdz tam tās glabājās tumšos kaktos.    Pa kluso čiepām un nesām uz māju, bet visas bija jāsaplēš un jānodod makulatūrā.     

Ja lasītājs gribēja ļoti pieprasītu grāmatu, līdzi devām propagandas vai populārzinātnisku    izdevumu. Bija vien jāņem. Tā palielinājās izsniegums. Atskaitēs bija jāparāda, cik izsniegts daiļliteratūras, cik populārzinātniskās un par padomju dzīvi, cik kongresu materiāli. Nebija viegli atbildēt uz jautājumiem, kāpēc cilvēki tos nelasa.

Par latviešu literatūru interese ļoti palielinājās Atmodas laikā, kad ienāca trimdas literatūra. Tautieši kastēm sūtīja grāmatas, pēc tām bija liels pieprasījums. Latvijā nav bibliotēkas, kur nebūtu trimdas latviešu grāmatu. Aizvien nāk piedāvājumi, no sirds grib atsūtīt, bet jāatsaka, jo jau ir. Vecā paaudze aiziet, jauno neinteresē, bet grāmatas izmest roka neceļas. Patlaban Latvijā  par trimdas izdevumiem intereses nav, autori iepazīti, reti kādu paņem lasīt.    

-Cēsīs sapnis par savu Gaismaspili bija diezgan ilgs.

-Pamazām bibliotēka aizņēma abus stāvus.    Mūsu darbā ienāca jaunās tehnoloģijas. Apmeklētāju skaits palielinājās. Arī pašvaldība saprata, ka kultūras iestādei jābūt arī vizuāli pievilcīgai, ka neesam tikai grāmatu krātuve, uz bibliotēku nāk pēc citiem pakalpojumiem. Bija doma būvēt jaunu ēku Smilšu laukumā, tad citur  kopā  ar augstskolu “Turība”. Bet ko darīt ar šo ēku? Cēsu pilsētas būvinspektors Viesturs Krastiņš vairākkārt pieteica, lai bibliotēka neatkāpjas no šīs vietas. Tai jākalpo bibliotēkai, tai nepiestāv bezpersoniska būve.   

2012.gadā apstiprināja projektu, 2014.gada beigās atgriezāmies no Akmens ligzdas, kur bijām pārbūves laikā. Ieguvām bēniņu un pagrabstāvu, kur krājums un tehniskās telpas, bet augšā administrācija.
Gada laikā apmeklētāju bija par tūkstoti vairāk nekā pirms tam. Telpas, vide, iespējas piesaistīja cēsniekus. Nāca bērni, skolēni. Bērni no skolas te pavada laiku līdz nodarbībām, autobusam. Bērni atved vecākus. Kāda mamma stāstīja, ka dēlam pieteikusi: “Ja labi uzvedīsies, sestdien iesim uz bibliotēku.” Kur vēl augstāku vērtējumu mūsu darbam!

-Bibliotekāra profesija ir prestiža?   

-Bibliotekāra profesija nav bijusi prestiža. Maz atalgota, un grāmatas bibliotēkā nebija deficīts, kas citas profesijas padarīja prestižas. Te jāpastāsta par Ludmilu Leimani. Bija spilgta personība, ar savu šarmu. Viņu pilsētā pazina – tā ir Cēsu bibliotekāre! Ludmila katru uzrunāja personiski: “Nu, draudziņ, ko tu gribētu?  Man tieši tev ir, un vēl paņem arī šo.” Lasītājs pat nenojauta, ka grib to lasīt.  Retais negribēja, lai viņu apkalpo tieši Ludmila.

Nav svarīgi, kādu izglītības diplomu esi ieguvis, galvenais, ka gribi strādāt bibliotēkā, ka tev patīk. Visu var iemācīties, pareizie sertifikāti nenozīmē, ka esi īstajā vietā. Bibliotēkā būtiska ir saskarsme ar cilvēkiem.

Bibliotekāra prestižs cēlās 90.gados, kad ienāca datori, kad bibliotekāri kļuva zinoši, pie viņiem nāca mācīties. Viņi kļuva par speciālistiem, kuri ne tikai izsniedz un saņem grāmatas, bet orientējas datu bāzēs, var konsultēt, kuri nepārtraukti mācās. Arī atalgojums vairs nav tas zemākais. Tika pieņemts Bibliotēku likums, īstenoti dažādi valsts atbalsta projekti. Tas bija izrāviens attīstībā.

-Bibliotēkās strādā gandrīz tikai sievietes.

-Eiropas bibliotēkās ir puse uz pusi. Jautājot, kā profesijā izdodas iesaistīt vīriešus, atbilde bija, ka tas ir fiziski smags darbs, jo grāmatas ir jāpārnēsā, un arī labi atalgots. Mums ir lifts un nav jānēsā.

-Veidojot jauno novadu, reorganizācija citās nozarēs notika dzirdami.

-Bibliotēkām klusi un mierīgi. Daudzās sarunās vienojāmies, par ko atbildēs apvienību pārvaldes, par ko mēs, kā notiks pārņemšana. Tā kā    savulaik bija bibliotēku centralizētā sistēma, bija pieredze. Bibliotēkām kopā būšana nekad nav bijusi pārrauta, jumti un naudas devēji mainījušies, bet sistēma palikusi.
Kāda ir kura bibliotēka, vispirms atkarīgs no bibliotekāra. Ja telpas, iekārtojums apmierina un arī pārvalde nesaka, ka vajadzētu ko mainīt, tad tāda nemainīga, bez svaiguma arī bibliotēka sagaida lasītājus. Ir kolēģes, kuras visu laiku ir nemierā, vēlas kaut ko uzlabot, pamainīt. Ja māk pārliecināt pārvaldi, Centrālo bibliotēku, viss notiek. Bet tā taču ir jebkurā nozarē, ir jāgrib darīt, jāgrib, lai ir labāk.

-Vadīt sieviešu kolektīvu nav viegli, vēl arī kļūt par direktori no pašu vidus.

-Kā vadīt kolektīvu, izturēties pret citiem, mācījos no iepriekšējām direktorēm. Attieksme pret darbiniekiem vienkārša, nedari otram, ko negribi, lai dara tev. Pati te izaugu, darbam tas labi un daž­kārt sarežģīti, jo gadās brīži, kad jāpasaka stingrāks vārds. Tiku galā. Neko neizlēmu viena, katrs savas jomas un līmeņa speciālists, nākam kopā, lemjam, kā un ko darīsim, par ko kurš atbildēs. Paļāvos uz ikvienu, es daudz ko nemāku, bet ir nodaļas vadītājs. Direktors ir    menedžeris, kurš visu saliek kopā, lai zobrati griežas.    

-Arī jaunajai direktorei Lāsmai Vasmanei-Mašinai jārisina daudzi jautājumi.

-Trešo gadu grāmatu iegādei finansējums nav mainījies. Uz jaunajām grāmatām ir mēnešiem garas rindas, jo ir tikai divi eksemplāri. Ceram, ka pašvaldība, veidojot budžetu, mūs sadzirdēs.

Renovējot bibliotēkas ēku, projektā bija piebūve. Ideja par to nav atmesta. Cēsu Centrālajai pievienoja Valdemāra bibliotēku, kuru zinām kā neredzīgo bibliotēku. Tā atrodas privātās telpās, grūti piekļūt, jāmaksā īre. Tiek apsvērts pārcelties uz bijušajās ēdnīcas telpām, bet nepaciešams remonts , un tāpat būs jāmaksā noma. Varbūt var uzcelt piebūvi, tad tai te būtu piemērota vieta. Bet tā tikai ideja.

Mani ļoti uzrunāja atziņa, ka bibliotēka ir kā bāka nemiera laikos. Anne Lamotta teikusi: “Bāka neskraida gar krastu, lai meklētu kādu, ko izglābt, bāka vienkārši stāv un spīd…” Bibliotēkai jā­spīd un jāzina, ko piedāvāt. Cilvēki redz un nāk uz bāku, jo tā stāv un spīd.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
28

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
17

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
18

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
29

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Forma izceļ sievišķību

15:32
13.11.2024
96
1

Lāčplēša dienā zemessargi visā Latvijā uz savām darbavietām devās formas tērpā. Tādējādi godinot Brīvības cīņu varoņus, kuri nosargāja mūsu valsti pirms vairāk nekā simts gadiem, un apliecinot šodienas valsts sargu vadmotīvu – mana Latvija, mana atbildība! Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā Cēsīs militārās prasmes apgūst arī sievietes. Par to, kāda bija viņu motivācija, pievienojoties zemessargiem, un […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
4
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
4
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
18
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
19
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
63
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi