Šodien Daumantam Kalniņam – rotkalim, folkloristam, seno rotu pētniekam un “Seno rotu kalves” izveidotājam, Atmodas laika aktīvistam – 80 gadu jubileja.
Par savu dzīvi un rotām, to senatni un rekonstrukciju viņš uzrakstījis vairākas grāmatas. Tās noder gan rotkaļiem, gan vēstures pētniekiem un ir interesantas ikvienam, kuru saista sena un ne tik sena pagātne un notikumi.
– Ko tagad dara Daumants Kalniņš?
- Gatavoju rotas, pārdodu un ienākumus nododu Ukrainas atbalstam. Tas ir vienīgais, kā varu viņiem palīdzēt. Kaimiņi pieņēmuši, ka pa dienu dzird tuk, tuk. Ja kāds kaut ko nopērk, rakstu feisbukā, kur paliek nauda. Tas kā tāds atgādinājums – vai tu arī šomēnes ko izdarīji uzvarai. Nedrīkst aizmirst par karu, nedrīkst pierast. Dzimšanas dienu svinēšu, kad Ukraina uzvarēs. Vai naudu tērēt jubilejā vai ieguldīt kādā dronā? Mana izvēle skaidra.
Gadiem pazīstu ukraiņu arheoloģi Annu Petrauskieni. Kad sākās karš, viņa rakstīja, kas notiek, nevarēju izlasīt, bira asaras. Atmiņā no bērnības atausa, kā ar tēvu gājām pa Vecrīgu un apkārt bija drupas. Tagad saņemu bildes par sabombardētām pilsētām. Visas mūsu politiskās, ekonomiskās neveiksmes ir sīkums pret to, kas notiek kaimiņos. Ja krieviem būtu veicies, kas šodien notiktu Latvijā? Varbūt Dziesmusvētki notiktu Vorkutā? Putins grib atjaunot padomijas robežas, bet mēs strīdamies, kurš politiķis patīk, kurš ne. Grāmatā “Laika meti” rakstīju, ka režīms vainīgs, ne cilvēki. Tagad domāju, ka kļūdījos.
Latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši kā šodien. Gudrie cilvēki pieklājīgi klusē, bet bļāvēji par slikto dzīvi dzirdami tālu. Man nekad nav slikti gājis, arī manas prasības nav bijušas vasarā braukt uz Maldivu salām un, ja mašīna, tad mersedess. Domāju, ka feisbukā bļāvēji, kam viss slikti, paši nezina, ko grib. Mums bija hokeja un basketbola svētki, brīdis, kad sliktais aizmirsās. Bijām vienoti priekā, kā Atmodas laikā vienam mērķim.
Vēl arī Viesītes muzejam gatavoju arheoloģisko izrakumu atdarinājumus. Līdz šim nebiju kalis šķēršu saktu. Atkal kas jauns. Mamma ir no Viesītes, tur arī manas saknes.
– Ar Atmodas laika domubiedriem sazināties?
– Saziņa ir caur kastīti - datoru. Kļūstam vecāki, laiks iet uz priekšu, maināmies, katrs turpinām savu dzīvi. Daži meklē savu vietu varoņu alejā. Arī kovids izdarīja korekcijas, kāds kļuva par antivakseri, nesapratāmies un aizvien nesazināmies. Kāds mainījis ticību. Atmoda mūs saveda kopā, mērķi sasniedzām, un tagad katram sava aizņemtā dzīve, intereses.
– Ar vieda vīra skatu, kāds bija Atmodas laiks?
– Viss bija labi un pareizi. Esmu lepns par to, ko darīju, laimīgs, ka dzīvoju tajā laikā un piedzīvoju Atmodu. Par to laiku esmu uzrakstījis grāmatā, bet tie tādi pozitīvi stāsti, un man jau neviens arī nenodarīja pāri. Katrs taču ikvienu situāciju izprot, sajūt, arī rīkojas citādi. Tautas fronte man beidzās Cēsu nodaļas dibināšanas dienā. Bija skaistas runas, izraudzījās domi, ap 30, sēdēju starp viņiem, skatījos, biju pacilāts, tagad labākie cilvēki esam kopā, darīsim. Sākās priekšnieka vēlēšanas. Nāca priekšā viens – būšot stingrs un taisnīgs; cits solīja, ka strādās tautas labā. Pēkšņi labie cilvēki bija mainījušies. Atbalstīju, bet neiesaistījos Tautas frontē, drīz iestājos LNNK. Nebiju pret Tautas fronti, bet neiesaistījos.
Tad vēl gadījums. Tolaik šķīros no sievas. Mani izsauca vietējie frontes vadītāji, esot jau nepatīkami, bet par mani sūdzējušies. Man esot netikumīgs dzīvesveids, neesot mājās, visu laiku cilvēkos, notikumos. Vadīju folkloras ansambli, bija mēģinājumi, koncerti, vēl citas aktivitātes. Jutos kā kompartijas komitejā, kur māca, kā dzīvot. Jāpaiet laikam, lai daudz ko saprastu. Tagad var pasmaidīt.
– Kā pašam tagad pietrūkst?
– Varu atbildēt, ko teikusi folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte: “Latvietim nekā nepietrūkst, latvietim viss ir: sava valsts, skaista, vienmērīga daba un laika apstākļi, sava valoda, kas tiek lietota ne tikai virtuvē, bet arī oficiālajā saziņā. Ir saglabājušās izloksnes, kas tik labi atdzīvina valodu. Dzirdu varbūt pamatotu aizrādījumu, ka no valodas, lai cik skaista un bagāta tā būtu, nepaēdīsi. Mēs pārāk daudz tērējam laiku, uzskaitot visu, kā mums nav, pa to laiku mūsu izdevības aizpeld garām. Latviešiem agrāk bija tāds trāpīgs sakāmvārds: “Nedzen Dievu kokā, pēc tam ne lūgdams nenolūgsies.””
Viņa nosauc, kā mums patiešām pietrūkst – labestības, līdzcietības, mīlestības, pateicības, cieņas pret dzīvību, cilvēku, dabu un saknēm – savām, koku un ziedu, vēlmes meklēt pazaudēto, dzirdēto, bet neredzēto, sevi… Man nav, ko piebilst. Tikai man arī tā nepietrūkst.
– Ne jau visu dienu kaļat rotas?
– Protams, nē. Stundu dienā mācos spāņu valodu. Vēl pirms gada dzirdēto nesapratu, tagad jau saprotu, arī tekstus palasu. Man bija gadi desmit, kad mamma aizveda uz filmu “Zem Meksikas debesīm”. Filma par revolūciju, bet tās mūzika mani aizrāva. Kad Dzintaru koncertzālē uzstājās kāda meksikāņu dziedātāja, jaunietis būdams, sadabūju biļeti.
Pirms dažiem gadiem televīzijā rādīja meksikāņu seriālus, neskatījos, bet mājinieki sekoja. Izdzirdēju mūziku, un pārņēma patīkamas sajūtas. Dziedāja Talija. Sāku meklēt informāciju par viņu un nu jau gadiem esmu viņas sekotājos soctīklos. Talijas bilde bija rotu kalvē pie sienas. Ienāca spāņi, stāstīju, ka man patīk spāņu mūzika, viņi iemācīja, ka Talijas vārds jāizrunā maigi, tikai tā ir pareizi. Internetā ir viss, ko viņa iedziedājusi. Pērn dziedātājai palika 50 gadi, apsveicu, sekotāju viņai ir miljoni, lai kā gribētu, nav izdevies izcelties, lai pamana. Kam man spāņu valoda? Bet man patīk.
– Pats arī uzdziedat?
– Spēlēju kokli, vijoli, tepat blakus ir ērģelītes. Man patīk amerikāņu tautasdziesmas. Desmit gadu vecumā gribēju būt indiānis, pēc tam amerikāņu spiegs. Ar tādu domu arī padomju armiju izgāju. Jau 1958.gadā biju slavens ar amerikāņu tautasdziesmu dziedāšanu. Man bija interese par to, ko mums nerādīja, bet visu jau varēja atrast. Atradu amerikāņu dziesmu izdevumu ar notīm un vārdiem. Kad jaunieši sanācām kopā, dziedājām, turklāt angliski, tas bija forši. Kad biju Amerikā, viņi brīnījās, ka zinu vairāk tautasdziesmu nekā viņi.
- Un latviešu tautasdziesmas?
– Manī mūzikas ir ļoti daudz. No latviešu dziesmām visbiežāk nodziedu “Aiz Daugavas vara dārzs”, tā ir arī profesionāla, jo kalējs “Dieva dēlam jostu kala, Saules meitai vainadziņ”. Tad vēl “Zirgi zviedza, aijā, jodi brauca”. Tās ir spēcīgas – gan vārdi, gan melodija. Arī klausoties nevar palikt vienaldzīgs.
– Arī folkloras kustība ir mainījusies.
- Ir cilvēki, kuriem dzīve pēc latviešu tradīcijām ir ikdiena, un ir tādi, kuri iestudē izrādes. Esmu Ernesta Brastiņa ideju piekritējs. Nevienā viņa rakstītā rindiņā neatrast par spēka zīmēm, labām strāvām. Viņam dievturība bija kultūrnacionālisms. Tagad savienots tik daudz kas kopā. Droši vien laiks prasa ko citu. Ja man prasa, kāda man ticība, atbilde ir – latviešu, dievturis.
- Arī bērni saistīti ar vēsturi, folkloru, rotu darināšanu.
– Rotu kalvē viņi pavadīja bērnību. Ieva, Gundars un Niklāvs darina rotas, par to man prieks. Arī par to, ka varu palīdzēt ar padomu. Ieva vada folkloras kopu “Liepa”, Gundars ir vēsturnieks, Niklāvs strādā Smiltenes mākslas skolā. Man ir četri mazbērni. Vecākā mazmeita jau mācās ģimnāzijā. Viņai patīk matemātika, tas man ir pārsteigums. Spēlē ģitāru. Dzīve mainās un turpinās.
– Katram gadu desmitam dzīvē sava garša. Tagad var kavēties atmiņās, stāstīt mazbērniem.
– Ja salīdzinu ar senčiem, gadu ziņā esmu viņus pārtrumpojis. Neaizdomājos, ka nu ir tāds brīdis, kad, lūk, 80 un kaut kas mainās. Kad sasniedz 18 gadus, var pirkt alu, labi, ka nav likuma, ka tiem, kam 80, vairs nepārdod. Man nekad nav bijis tā, ka nav, ko darīt.
Apkārt tik daudz kas notiek, gribas zināt, sekot, izprast. Man laimējās dzīvē darīt to, kas patīk un interesē. Man vienmēr bijis mērķis, ko gribas sasniegt. Lai kļūtu par arheoloģisko rotu kalēju, ar prasmi vien nepietiek, jābūt pamatzināšanām arheoloģijā un vēsturē, jo seno latviešu rotu kalšana ir mūsu nacionālās metālmākslas augstākā pakāpe. Atskatoties – nav nemaz tik maz padarīts, bet ir vēl darāmais.
Komentāri