Svētdiena, 23. jūnijs
Vārda dienas: Līga

Ar senām rotām šodienā

Sarmīte Feldmane
07:39
02.10.2023
32
Daumants2 2

Šodien Daumantam Kalniņam – rotkalim, folkloristam, seno rotu pētniekam un “Seno rotu kalves” izveidotājam, Atmodas laika aktīvistam – 80 gadu jubileja.

Par savu dzīvi un rotām, to senatni un rekonstrukciju    viņš uzrakstījis vairākas grāmatas. Tās noder gan rotkaļiem, gan vēstures pētniekiem un ir interesantas ikvienam, kuru saista sena un ne tik sena pagātne un notikumi.

– Ko tagad dara Daumants Kalniņš?
-    Gatavoju rotas, pārdodu un ienākumus nododu Ukrainas atbalstam. Tas ir vienīgais, kā varu viņiem palīdzēt. Kaimiņi pieņēmuši, ka pa dienu dzird tuk, tuk.    Ja kāds kaut ko nopērk, rakstu feisbukā, kur paliek nauda. Tas kā tāds atgādinājums – vai tu arī šomēnes ko izdarīji uzvarai. Ne­drīkst aizmirst par karu, nedrīkst pierast.    Dzimšanas dienu svinēšu, kad Ukraina uzvarēs. Vai naudu tērēt jubilejā vai ieguldīt kādā dronā? Mana izvēle skaidra.

Gadiem pazīstu ukraiņu arheoloģi Annu Petrauskieni. Kad    sākās karš, viņa rakstīja, kas notiek, nevarēju izlasīt, bira asaras. Atmiņā no bērnības atausa, kā ar tēvu gājām pa Vecrīgu un apkārt bija drupas.  Tagad saņemu bildes par sabombardētām pilsētām. Visas mūsu politiskās, ekonomiskās neveiksmes ir sīkums pret to, kas notiek kaimiņos. Ja krieviem būtu veicies, kas šodien notiktu Latvijā? Varbūt Dziesmusvētki notiktu Vorkutā? Putins grib atjaunot padomijas robežas, bet mēs strīdamies, kurš politiķis patīk, kurš ne. Grāmatā    “Laika meti” rakstīju, ka režīms vainīgs, ne cilvēki. Tagad domāju, ka kļūdījos.

Latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši kā šodien. Gudrie cilvēki pieklājīgi klusē, bet bļāvēji par slikto dzīvi dzirdami tālu. Man nekad nav slikti gājis, arī manas prasības nav bijušas vasarā braukt uz Maldivu salām un, ja mašīna, tad mersedess. Domāju, ka feisbukā bļāvēji, kam viss slikti, paši nezina, ko grib. Mums bija hokeja un basketbola svētki,    brīdis, kad sliktais aizmirsās. Bijām vienoti priekā, kā Atmodas laikā vienam mērķim.

Vēl arī Viesītes muzejam gatavoju arheoloģisko izrakumu atdarinājumus. Līdz šim nebiju kalis šķēršu saktu. Atkal kas jauns. Mamma ir no Viesītes, tur arī manas saknes.

– Ar Atmodas laika domubiedriem sazināties?
– Saziņa ir caur kastīti -    datoru. Kļūstam vecāki, laiks iet uz priekšu, maināmies, katrs turpinām savu dzīvi. Daži meklē savu vietu varoņu alejā. Arī kovids izdarīja korekcijas, kāds kļuva par antivakseri, nesapratāmies un aizvien nesazināmies. Kāds mainījis ticību.    Atmoda mūs saveda kopā, mērķi sasniedzām, un tagad katram sava aizņemtā dzīve, intereses.

– Ar vieda vīra skatu, kāds bija Atmodas laiks?
– Viss bija labi un pareizi. Esmu lepns par to, ko darīju, laimīgs, ka dzīvoju tajā laikā un piedzīvoju Atmodu.    Par to laiku esmu uzrakstījis grāmatā, bet tie tādi pozitīvi stāsti, un man jau neviens arī nenodarīja pāri. Katrs taču ikvienu situāciju izprot, sajūt, arī rīkojas citādi. Tautas fronte man beidzās Cēsu nodaļas dibināšanas dienā. Bija skaistas runas, izraudzījās domi, ap 30, sēdēju starp viņiem, skatījos, biju pacilāts, tagad labākie cilvēki esam kopā, darīsim. Sākās priekšnieka vēlēšanas. Nāca priekšā viens – būšot stingrs un taisnīgs; cits solīja, ka strādās tautas labā. Pēkšņi labie cilvēki bija mainījušies.    Atbal­stī­ju, bet neiesaistījos Tautas frontē, drīz iestājos LNNK. Nebiju pret Tautas fronti, bet neiesaistījos.

Tad vēl gadījums. Tolaik šķīros no sievas. Mani izsauca vietējie frontes vadītāji, esot jau nepatīkami, bet par mani sūdzējušies. Man esot netikumīgs dzīvesveids, neesot mājās, visu laiku cilvēkos, notikumos. Vadīju folkloras ansambli, bija mēģinājumi, koncerti, vēl citas aktivitātes. Jutos kā kompartijas komitejā, kur māca, kā dzīvot. Jāpaiet laikam, lai daudz ko saprastu. Tagad var pasmaidīt.

– Kā pašam tagad pietrūkst?
– Varu atbildēt, ko teikusi folkloras pētniece, profesore Janīna Kursīte: “Latvietim nekā nepie­trūkst, latvietim viss ir: sava valsts, skaista, vienmērīga daba un laika apstākļi, sava valoda, kas tiek lietota ne tikai virtuvē, bet arī oficiālajā saziņā. Ir saglabājušās izloksnes, kas tik labi atdzīvina valodu. Dzirdu varbūt pamatotu aizrādījumu, ka no valodas, lai cik skaista un bagāta tā būtu, nepaēdīsi. Mēs pārāk daudz tērējam laiku, uzskaitot visu, kā mums nav, pa to laiku mūsu izdevības aizpeld garām. Latviešiem agrāk bija tāds trāpīgs sakāmvārds: “Nedzen Dievu kokā, pēc tam ne lūgdams nenolūgsies.””

Viņa nosauc, kā mums patiešām pietrūkst – labestības, līdzcietības, mīlestības, pateicības, cieņas pret dzīvību, cilvēku, dabu un saknēm – savām, koku un ziedu, vēlmes meklēt pazaudēto, dzirdēto, bet neredzēto, sevi… Man nav, ko piebilst. Tikai man arī tā nepietrūkst.

– Ne jau visu dienu kaļat rotas?
– Protams, nē. Stundu dienā mācos spāņu valodu. Vēl pirms gada dzirdēto nesapratu, tagad jau saprotu, arī    tekstus palasu.    Man bija gadi desmit, kad mamma aizveda uz filmu “Zem Meksikas debesīm”. Filma par revolūciju, bet tās mūzika mani aizrāva. Kad    Dzintaru koncertzālē uzstājās    kāda meksikāņu dziedātāja, jaunietis būdams, sadabūju biļeti.

Pirms dažiem gadiem televīzijā rādīja meksikāņu seriālus, neskatījos, bet mājinieki sekoja. Izdzirdēju mūziku, un pārņēma patīkamas sajūtas. Dziedāja Talija. Sāku meklēt informāciju par viņu un nu jau gadiem esmu viņas sekotājos soctīklos. Talijas bilde bija rotu kalvē      pie sienas. Ienāca spāņi, stāstīju, ka man patīk spāņu mūzika, viņi iemācīja, ka Talijas vārds jāizrunā maigi, tikai tā ir pareizi. Internetā ir viss, ko viņa iedziedājusi. Pērn dziedātājai palika 50 gadi, apsveicu, sekotāju    viņai ir miljoni, lai kā gribētu, nav izdevies izcelties, lai pamana.  Kam man spāņu valoda? Bet man patīk.

– Pats arī uzdziedat?
– Spēlēju kokli, vijoli, tepat blakus ir ērģelītes. Man patīk amerikāņu tautasdziesmas. Des­mit gadu vecumā gribēju būt indiānis, pēc tam amerikāņu spiegs. Ar tādu domu arī padomju armiju izgāju. Jau 1958.gadā biju slavens ar amerikāņu tautasdziesmu dziedāšanu. Man bija interese par to, ko mums nerādīja, bet visu jau varēja  atrast. Atradu amerikāņu dziesmu izdevumu ar notīm un vārdiem. Kad jaunieši sanācām kopā, dziedājām, turklāt angliski, tas bija forši. Kad biju Amerikā, viņi brīnījās, ka zinu vairāk tautasdziesmu nekā viņi.

-    Un latviešu tautasdziesmas?
– Manī mūzikas ir ļoti daudz. No latviešu dziesmām visbiežāk    nodziedu “Aiz Daugavas vara dārzs”, tā ir arī profesionāla, jo kalējs “Dieva dēlam jostu kala, Saules meitai vainadziņ”. Tad vēl “Zirgi zviedza, aijā, jodi brauca”. Tās ir spēcīgas – gan vārdi, gan melodija. Arī klausoties nevar palikt vienaldzīgs.

– Arī folkloras kustība ir mainījusies.
-    Ir    cilvēki, kuriem dzīve pēc latviešu tradīcijām ir ikdiena, un ir tādi, kuri iestudē izrādes. Esmu Ernesta Brastiņa ideju piekritējs. Nevienā viņa rakstītā rindiņā neatrast par spēka zīmēm, labām strāvām. Viņam dievturība bija kultūrnacionālisms. Tagad savienots tik daudz kas kopā. Droši vien laiks prasa ko citu. Ja man prasa, kāda man ticība, atbilde ir – latviešu, dievturis.

-    Arī bērni saistīti ar vēsturi, folkloru, rotu darināšanu.
– Rotu kalvē viņi pavadīja bērnību. Ieva, Gundars un Niklāvs darina rotas, par to man prieks. Arī par to, ka varu palīdzēt ar padomu. Ieva vada folkloras kopu “Liepa”, Gundars ir vēsturnieks, Niklāvs strādā Smiltenes mākslas skolā.    Man ir četri    mazbērni. Ve­cākā mazmeita jau mācās ģimnāzijā. Viņai patīk matemātika, tas man ir pārsteigums. Spēlē ģitāru. Dzīve mainās un turpinās.

– Katram gadu desmitam dzīvē sava garša. Tagad var kavēties atmiņās, stāstīt mazbērniem.
– Ja salīdzinu ar senčiem, gadu ziņā esmu viņus pārtrumpojis. Neaizdomājos, ka nu ir tāds brīdis, kad, lūk, 80 un kaut kas mainās. Kad sasniedz 18 gadus, var pirkt alu, labi, ka nav likuma, ka tiem, kam 80, vairs nepārdod. Man nekad nav bijis tā, ka nav, ko darīt.

Apkārt tik daudz kas notiek, gribas zināt, sekot, izprast.    Man laimējās dzīvē darīt to, kas patīk un interesē. Man vienmēr bijis mērķis, ko gribas sasniegt. Lai kļūtu par arheoloģisko rotu kalēju, ar prasmi vien nepietiek, jābūt pamatzināšanām arheoloģijā un vēsturē, jo seno latviešu rotu kalšana ir mūsu nacionālās metālmākslas augstākā pakāpe. At­skatoties – nav nemaz tik maz padarīts, bet ir vēl darāmais.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
104

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
79

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
30

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
163

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
158

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
102

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
18
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
22
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
33
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
25
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
40
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi