Ceturtdiena, 21. novembris
Vārda dienas: Zeltīte, Andis

95 gados turpina spēlēt trompeti

Iveta Rozentāle
06:13
12.07.2022
23
Veclaudis 95 5 2

Jānis Kupcis bērnību aizvadījis Mores pusē, tad dzīve aizveda uz Rīgu, kur aizvadīta lielākā mūža daļa, bet jau pirms vairākiem gadiem ceļš atvedis uz Cēsīm. Jānis Kupcis nosvinējis 95 gadu jubileju un arvien spēlē sev mīļo trompeti, ir pūtēju orķestra “Cēsis” dalībnieks.

Mācībās lauksaimniecība, sirdī trompete

Dzīve bijusi saraustīta, arī izglītības ziņā. Iejaucās karš un tam sekojošie notikumi, bet trompete caurvijas gadiem kopš bērnības. Kaimiņš bija muzikants, spēlēja trompeti, Jānim tā ļoti iepatikās: “Vēl atceros, ka tanī laikā taisīja zaļumballes, kur pūtēju orķestris spēlēja, un man iepatikās.”

1941. gadā Jānis Kupcis pabeidza Mores septiņgadīgo skolu. Tā kā tēvs nodarbojās ar lauksaimniecību, dēlu sūtīja mācīties Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolā. “Tur gan sākumā par lauksaimniecību vispār nekas nebija, bija matemātika un ķīmija,” atceras seniors. Skolā bija pūtēju orķestris, diriģents Kārlis Ozols aicināja visus, kas grib pūst, spēlēt kādu mūzikas instrumentu. J. Kupcis teic: “Viņš pats bija ļoti labs trompetists. Man no sākuma iedeva spēlēt altiņu, tādu lielāku instrumentu, bet pēc tam secināja, ka piemērota trompete. Tā ar’ sāku. Vēl atceros, ka pirmdienās nedēļas ievadam skolas lielajā zālē orķestrim bija rīta lūgšana jā­spēlē.”

Piespiedu kārtā no armijas armijā

Tomēr skolu pabeigt neizdevās. Trompetists teic: “1944. gadā viss pārtrūka, arī muzicēšana. Tuvojās fronte, man nāca jau 17, ierāva armijā, leģionā, bijām Kurzemes pusē gaisa spēku izpalīgos. Mūsu zēnu vienībai bija jāapkalpo munīcijas noliktava, vienā reizē tai uzmeta bumbu. Kad pārrāva frontes līniju, mūs arī iesaistīja. Nesen aizbraucām apskatīties vietu, kur bijām – bunkuri mazā priežu mežiņā ir joprojām. Visa dzimta pajuka bēgļu gaitās. Tikai tēva brālis palika Latvijā.”

Jānis Kupcis atceras, ka pēc kara puikas bija nacionāli noskaņoti, izlēma doties uz Rīgu: “Domājām, tas būs tā vienkārši. Bet pie Skrundas paņēma ciet. Zaldāti ar plinti stāvēja, mūs, tāpat kā citus vīriešus, ko krievu karavīri satika Kurzemē, aizveda uz filtrācijas nometni pie Griezes baznīcas, tur pratināja. Kas pēc pratinātāju domām bija mazāk vainīgi, tos veda uz Igauniju, turp bija jāiet kājām. Mums Igaunijā vajadzēja rūpēties par zirdziņiem. Kad to daļu izformēja, tad pēc krievu likumiem bija jāiet armijā. Tā mūs pārveda uz Pērnavu, ieskaitīja kājnieku pulkā.”

Dienests deva rūdījumu un arī mūziku

Padomju armijā dienot, dabūts rūdījums. Smagi apstākļi kazarmās, smagi uzdevumi. “Tā kā kājniekiem bija orķestris, mēs, orķestra dalībnieki, pat 100 kilometrus gājām, maršus spēlējot. Bijām orķestrī ap 30 cilvēkiem, es pūtu trompeti. Tur sākās mana lielā spēlēšana, armijas diriģents bija ļoti izglītots un muzikāls cilvēks, man viņam jāpateicas, tikpat kā mūzikas skolu izgāju. No sākuma bija ļoti grūti, jo nevarēja pēc tāda pārtraukuma kārtīgi pūst. Turklāt trompetistam ļoti svarīgi, kāds ir sakodiens, man tas traucēja, bet tik un tā spēlēju, jo patika. Beigās jau biju diriģentam labā roka. Man interesēja mūzika, taisīju ansamblīšus ar dziedātājām. Man patika spēlēt arī akordeonu, tomēr visvairāk trompeti.”

Darbs VEF, brīvais laiks orķestros

Armijā nodienēti pieci ar pusi gadi līdz 1951. gada martam. Tad beidzot varēja atgriezties Latvijā. J.Kupcis atceras: “No Tallinas ar vilcienu atgriezos Latvijā, ar autobusu aizbraucu līdz Siguldai, sniegs vēl bija liels. Man bija tik mantu, cik mugurā. Morē vairs nebija kur palikt, lielās kaujas bija bijušas tieši uz mūsu zemes, viss nopostīts, tuvinieku tur arī nebija. Pēc dienesta deva mēnesi laika, tad bija jāiesaistās darbā. Sāku strādāt VEF rūpnīcā, kur nostrādāju 36 gadus, no 1951. līdz 1987. gadam, no turienes aizgāju pensijā. Tajā laikā izmācījos Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, lai būtu atbilstoša izglītība. Strādāju gan par tehnologu, gan arī par ražošanas ceha priekšnieka vietnieku.” Sākumā Rīgā Jānis Kupcis nevienā orķestrī nedarbojās, bet ar laiku citi uzzināja, ka viņš ir trompetists. “Ievilka orķestros un ansambļos, biju arī deju kolektīvu koncertmeistars, dziedāju VEF dubultkvartetā, arī akordeonu uzspēlēju. Līdztekus tam arī ilgu laiku spēlēju VEF Kultūras pils kolektīvā. Savulaik daudz bija jāspēlē bērēs, bet, protams, arī skaistos notikumos – kāzās, deju vakaros. Kad VEF iesaistījos nopietnākā bigbendā, spēlējām Rīgas klubos. Uz Jauno gadu bija pat desmit dienas no vietas jāspēlē.” Jānis Kupcis ilgi spēlēja arī orķestrī “Fanfara”, kas reizē bija arī mācību orķestris, ar to piedalījās gan skatēs, gan Dziesmu svētkos. Koncertēšana notika visā Latvijā, bija uzstāšanās arī Maskavā, pat ārzemēs, Bulgārijā, un īsi pirms Berlīnes mūra krišanas Vācijas Federa­tīvajā republikā.

Juku laikos daudzi kolektīvi beidza pastāvēt, bet tad Jāni Kupci uzaicināja dziedāt Latvijas Naci­o­nālo karavīru biedrības vīru korī “Tēvija”, viņš iesaistījās arī Jā­zepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas pūtēju orķestrī “Inter­mezzo”.

Kad ceļš atveda uz Cēsīm, sāka spēlēt pūtēju orķestrī “Cēsis”. Orķestris aktīvi muzicē, tikko aizvadīta balle Rāmuļos, spēlēts četras stundas. Trompetists teic: “Tās ir 40 un vairāk deju. Nesen spēlējām balli arī Rīgā studentu korporācijas biedriem, kur tradicionāli ir polonēze, Vīnes valsis. Bet vispār pūtēju orķestris ir zaļumballes orķestris. Un zaļumballes vienmēr ir bijušas kupli apmeklētas.”

Ilggadības noslēpums – darbīgums

Mūzika ar Jāni Kupci bijusi visu viņa dzīvi. Viņš teic, ka arī tagad katru dienu stundu pusotru trenējas: “Tikai tā tembrs var kļūt labāks, un esmu varējis sasniegt to līmeni, kas man ir. Spēlēju garās gammas, dažādus gabalus. Visu mūžu esmu pirmo balsi spēlējis, tā paliek iekšā. Lai gan tagad iedota trešā balss, pirmā joprojām reizēm izpeld, pats brīnos. Neskatos notīs, pirksti paši klājas. Ar mūziku jūtos labi. Man tas ir asinīs. Jāspēlē, var vai nevar, katru dienu. Man patīk melodiska mūzika, Paula mūzika.”

Jāņa Kupča dzīves sparu uzturējusi arī ģimene. Ar sievu Alvīni, kurzemnieci, apprecējās 1953. gadā. Alvīne gan vairs nav līdzās, aizvadīta mūžībā, bet blakus ir bērni – meita Ilze un dēls Aivars, ir pieci mazbērni un seši mazmazbērni. Kad ģimene satiekas, nekad neiztiek bez tēva, vectēva, vecvectēva trompetes priekšnesuma.

Ilze apkopojusi ziņas par tēva dalību dažādos kolektīvos, izveidojusi vairākus fotoalbumus. Viņa teic – lai mazbērniem un mazmazbērniem vieglāk saprotams, tomēr atzīst, ka visu vēl nav izdevies sasistematizēt, darbs jāturpina.

Sirmais kungs ir ļoti darbīgs, regulāri brauc uz Mores pagastu, uz laukiem, palīdz meitai ikdienas darbos. Viņš teic, ka lauku darbi ir pazīstami, savulaik regulāri braukts uz Kurzemi palīdzēt sievas Alvīnes radiem, uz Mori palīdzēt tēvocim, “Arī tagad visu laiku kustos – trimerēju, zāģēju, skaldu, gribas darboties. Protams, ir man kaites, bet aizeju pie mediķiem un turpinu darboties. Un bieži palīgos darbos atbrauc dēls no Liepājas.”

Jānis pastāsta, ka arī māsas ir ilggadnieces, vienai ir 92 gadi, otrai – 87. vecākiem gan diemžēl mūžs aprāvies ātrāk. Par savu dzīvi Jānis Kupcis teic: “Gara man dzīve, sargeņģelis stāvējis klāt. Daudzkārt bijušas situācijas, kad viņš nosargājis. Pats arī neesmu bijis zelta eņģelis, bet man ļauts garu dzīvi dzīvot. Priecājos par tuviniekiem, sanākam svētkos kopā. Priecājos, ja galva nesāp, kājas nesāp, ka varu bez štokiņa staigāt. Esmu laimīgs, kad mani kaut kur aizved, labprāt to darītu arī pats, bet meita mani daudz uzpasē.”

Tagad Jānim Kupcim kopā ar dēlu un meitu priekšā ceļojums uz Zviedriju, lai apciemotu divas mazmeitas, kas tur dzīvo.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
194

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
19

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
19

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Forma izceļ sievišķību

15:32
13.11.2024
96
1

Lāčplēša dienā zemessargi visā Latvijā uz savām darbavietām devās formas tērpā. Tādējādi godinot Brīvības cīņu varoņus, kuri nosargāja mūsu valsti pirms vairāk nekā simts gadiem, un apliecinot šodienas valsts sargu vadmotīvu – mana Latvija, mana atbildība! Zemessardzes 27. kājnieku bataljonā Cēsīs militārās prasmes apgūst arī sievietes. Par to, kāda bija viņu motivācija, pievienojoties zemessargiem, un […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
18
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
8
2
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
22
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
23
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
64
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi