Otrdiena, 7. maijs
Vārda dienas: Gaidis, Didzis

95 gados turpina spēlēt trompeti

Iveta Rozentāle
06:13
12.07.2022
7
Veclaudis 95 5 2

Jānis Kupcis bērnību aizvadījis Mores pusē, tad dzīve aizveda uz Rīgu, kur aizvadīta lielākā mūža daļa, bet jau pirms vairākiem gadiem ceļš atvedis uz Cēsīm. Jānis Kupcis nosvinējis 95 gadu jubileju un arvien spēlē sev mīļo trompeti, ir pūtēju orķestra “Cēsis” dalībnieks.

Mācībās lauksaimniecība, sirdī trompete

Dzīve bijusi saraustīta, arī izglītības ziņā. Iejaucās karš un tam sekojošie notikumi, bet trompete caurvijas gadiem kopš bērnības. Kaimiņš bija muzikants, spēlēja trompeti, Jānim tā ļoti iepatikās: “Vēl atceros, ka tanī laikā taisīja zaļumballes, kur pūtēju orķestris spēlēja, un man iepatikās.”

1941. gadā Jānis Kupcis pabeidza Mores septiņgadīgo skolu. Tā kā tēvs nodarbojās ar lauksaimniecību, dēlu sūtīja mācīties Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolā. “Tur gan sākumā par lauksaimniecību vispār nekas nebija, bija matemātika un ķīmija,” atceras seniors. Skolā bija pūtēju orķestris, diriģents Kārlis Ozols aicināja visus, kas grib pūst, spēlēt kādu mūzikas instrumentu. J. Kupcis teic: “Viņš pats bija ļoti labs trompetists. Man no sākuma iedeva spēlēt altiņu, tādu lielāku instrumentu, bet pēc tam secināja, ka piemērota trompete. Tā ar’ sāku. Vēl atceros, ka pirmdienās nedēļas ievadam skolas lielajā zālē orķestrim bija rīta lūgšana jā­spēlē.”

Piespiedu kārtā no armijas armijā

Tomēr skolu pabeigt neizdevās. Trompetists teic: “1944. gadā viss pārtrūka, arī muzicēšana. Tuvojās fronte, man nāca jau 17, ierāva armijā, leģionā, bijām Kurzemes pusē gaisa spēku izpalīgos. Mūsu zēnu vienībai bija jāapkalpo munīcijas noliktava, vienā reizē tai uzmeta bumbu. Kad pārrāva frontes līniju, mūs arī iesaistīja. Nesen aizbraucām apskatīties vietu, kur bijām – bunkuri mazā priežu mežiņā ir joprojām. Visa dzimta pajuka bēgļu gaitās. Tikai tēva brālis palika Latvijā.”

Jānis Kupcis atceras, ka pēc kara puikas bija nacionāli noskaņoti, izlēma doties uz Rīgu: “Domājām, tas būs tā vienkārši. Bet pie Skrundas paņēma ciet. Zaldāti ar plinti stāvēja, mūs, tāpat kā citus vīriešus, ko krievu karavīri satika Kurzemē, aizveda uz filtrācijas nometni pie Griezes baznīcas, tur pratināja. Kas pēc pratinātāju domām bija mazāk vainīgi, tos veda uz Igauniju, turp bija jāiet kājām. Mums Igaunijā vajadzēja rūpēties par zirdziņiem. Kad to daļu izformēja, tad pēc krievu likumiem bija jāiet armijā. Tā mūs pārveda uz Pērnavu, ieskaitīja kājnieku pulkā.”

Dienests deva rūdījumu un arī mūziku

Padomju armijā dienot, dabūts rūdījums. Smagi apstākļi kazarmās, smagi uzdevumi. “Tā kā kājniekiem bija orķestris, mēs, orķestra dalībnieki, pat 100 kilometrus gājām, maršus spēlējot. Bijām orķestrī ap 30 cilvēkiem, es pūtu trompeti. Tur sākās mana lielā spēlēšana, armijas diriģents bija ļoti izglītots un muzikāls cilvēks, man viņam jāpateicas, tikpat kā mūzikas skolu izgāju. No sākuma bija ļoti grūti, jo nevarēja pēc tāda pārtraukuma kārtīgi pūst. Turklāt trompetistam ļoti svarīgi, kāds ir sakodiens, man tas traucēja, bet tik un tā spēlēju, jo patika. Beigās jau biju diriģentam labā roka. Man interesēja mūzika, taisīju ansamblīšus ar dziedātājām. Man patika spēlēt arī akordeonu, tomēr visvairāk trompeti.”

Darbs VEF, brīvais laiks orķestros

Armijā nodienēti pieci ar pusi gadi līdz 1951. gada martam. Tad beidzot varēja atgriezties Latvijā. J.Kupcis atceras: “No Tallinas ar vilcienu atgriezos Latvijā, ar autobusu aizbraucu līdz Siguldai, sniegs vēl bija liels. Man bija tik mantu, cik mugurā. Morē vairs nebija kur palikt, lielās kaujas bija bijušas tieši uz mūsu zemes, viss nopostīts, tuvinieku tur arī nebija. Pēc dienesta deva mēnesi laika, tad bija jāiesaistās darbā. Sāku strādāt VEF rūpnīcā, kur nostrādāju 36 gadus, no 1951. līdz 1987. gadam, no turienes aizgāju pensijā. Tajā laikā izmācījos Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, lai būtu atbilstoša izglītība. Strādāju gan par tehnologu, gan arī par ražošanas ceha priekšnieka vietnieku.” Sākumā Rīgā Jānis Kupcis nevienā orķestrī nedarbojās, bet ar laiku citi uzzināja, ka viņš ir trompetists. “Ievilka orķestros un ansambļos, biju arī deju kolektīvu koncertmeistars, dziedāju VEF dubultkvartetā, arī akordeonu uzspēlēju. Līdztekus tam arī ilgu laiku spēlēju VEF Kultūras pils kolektīvā. Savulaik daudz bija jāspēlē bērēs, bet, protams, arī skaistos notikumos – kāzās, deju vakaros. Kad VEF iesaistījos nopietnākā bigbendā, spēlējām Rīgas klubos. Uz Jauno gadu bija pat desmit dienas no vietas jāspēlē.” Jānis Kupcis ilgi spēlēja arī orķestrī “Fanfara”, kas reizē bija arī mācību orķestris, ar to piedalījās gan skatēs, gan Dziesmu svētkos. Koncertēšana notika visā Latvijā, bija uzstāšanās arī Maskavā, pat ārzemēs, Bulgārijā, un īsi pirms Berlīnes mūra krišanas Vācijas Federa­tīvajā republikā.

Juku laikos daudzi kolektīvi beidza pastāvēt, bet tad Jāni Kupci uzaicināja dziedāt Latvijas Naci­o­nālo karavīru biedrības vīru korī “Tēvija”, viņš iesaistījās arī Jā­zepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas pūtēju orķestrī “Inter­mezzo”.

Kad ceļš atveda uz Cēsīm, sāka spēlēt pūtēju orķestrī “Cēsis”. Orķestris aktīvi muzicē, tikko aizvadīta balle Rāmuļos, spēlēts četras stundas. Trompetists teic: “Tās ir 40 un vairāk deju. Nesen spēlējām balli arī Rīgā studentu korporācijas biedriem, kur tradicionāli ir polonēze, Vīnes valsis. Bet vispār pūtēju orķestris ir zaļumballes orķestris. Un zaļumballes vienmēr ir bijušas kupli apmeklētas.”

Ilggadības noslēpums – darbīgums

Mūzika ar Jāni Kupci bijusi visu viņa dzīvi. Viņš teic, ka arī tagad katru dienu stundu pusotru trenējas: “Tikai tā tembrs var kļūt labāks, un esmu varējis sasniegt to līmeni, kas man ir. Spēlēju garās gammas, dažādus gabalus. Visu mūžu esmu pirmo balsi spēlējis, tā paliek iekšā. Lai gan tagad iedota trešā balss, pirmā joprojām reizēm izpeld, pats brīnos. Neskatos notīs, pirksti paši klājas. Ar mūziku jūtos labi. Man tas ir asinīs. Jāspēlē, var vai nevar, katru dienu. Man patīk melodiska mūzika, Paula mūzika.”

Jāņa Kupča dzīves sparu uzturējusi arī ģimene. Ar sievu Alvīni, kurzemnieci, apprecējās 1953. gadā. Alvīne gan vairs nav līdzās, aizvadīta mūžībā, bet blakus ir bērni – meita Ilze un dēls Aivars, ir pieci mazbērni un seši mazmazbērni. Kad ģimene satiekas, nekad neiztiek bez tēva, vectēva, vecvectēva trompetes priekšnesuma.

Ilze apkopojusi ziņas par tēva dalību dažādos kolektīvos, izveidojusi vairākus fotoalbumus. Viņa teic – lai mazbērniem un mazmazbērniem vieglāk saprotams, tomēr atzīst, ka visu vēl nav izdevies sasistematizēt, darbs jāturpina.

Sirmais kungs ir ļoti darbīgs, regulāri brauc uz Mores pagastu, uz laukiem, palīdz meitai ikdienas darbos. Viņš teic, ka lauku darbi ir pazīstami, savulaik regulāri braukts uz Kurzemi palīdzēt sievas Alvīnes radiem, uz Mori palīdzēt tēvocim, “Arī tagad visu laiku kustos – trimerēju, zāģēju, skaldu, gribas darboties. Protams, ir man kaites, bet aizeju pie mediķiem un turpinu darboties. Un bieži palīgos darbos atbrauc dēls no Liepājas.”

Jānis pastāsta, ka arī māsas ir ilggadnieces, vienai ir 92 gadi, otrai – 87. vecākiem gan diemžēl mūžs aprāvies ātrāk. Par savu dzīvi Jānis Kupcis teic: “Gara man dzīve, sargeņģelis stāvējis klāt. Daudzkārt bijušas situācijas, kad viņš nosargājis. Pats arī neesmu bijis zelta eņģelis, bet man ļauts garu dzīvi dzīvot. Priecājos par tuviniekiem, sanākam svētkos kopā. Priecājos, ja galva nesāp, kājas nesāp, ka varu bez štokiņa staigāt. Esmu laimīgs, kad mani kaut kur aizved, labprāt to darītu arī pats, bet meita mani daudz uzpasē.”

Tagad Jānim Kupcim kopā ar dēlu un meitu priekšā ceļojums uz Zviedriju, lai apciemotu divas mazmeitas, kas tur dzīvo.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Skaisti zied papardītes. Dejot var jebkurā vecumā un ne tikai pārī

06:02
06.05.2024
27

Dāmu deju kopas “Papardīte”15 gadu jubilejas koncerts “Ziedu virpulī” Stalbes Tautas namā bijaapliecinājums deju priekam. Uzstājās ne tikai stalbēnietes, arī draugu kolektīvi, radot dejotprieku kā sev, tā skatītājiem un noslēgumā kopīgi ballējoties. Kolektīva vadītāja Ginta Berķe atklāj, ka, mācoties deju “Puķe sarkanā”, radusies vīzija, ka ar to varētu atklāt jubilejas koncertu. Tā nācis arī pasākuma […]

Būt par diriģentu – un dziedāt

05:05
05.05.2024
136

Nesen klausītājus Amatas kultūras namā priecēja kvinteta “Belcanto” koncerts. Viens no pieciem skaisto balsu īpašniekiem ir ULVIS KRIEVIŅŠ. Ar viņu sarunājāmies par ceļu mūzikā, dziedāšanu kvintetā un nākotnes plāniem. -“Belcanto” ir jauns kolektīvs. Kā tas radās? -Esam apvienojušies pieci draugi. Visi mācāmies Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā diriģentos, es esmu trešajā kursā. Kādā brīdī izdomājām, […]

Kūku māksliniece - no vaļasprieka līdz uzņēmējdarbībai

05:10
04.05.2024
943

“Pēc četriem gadiem kā konditore uzņēmumā, saņemot daudz komplimentu un pateicību par izcilajām kūkām, kas bija tieši tādas, kā klienti vēlējās, radās iedvesma pilnveidoties. Sākotnēji mani motivēja meitas, kuras iedrošināja uzsākt savu ceļu un censties vēl vairāk, jo cilvēkiem patika manas kūkas un svētku uzkodas. Tomēr bija svarīgi apdomāt, kā darboties, jo man nozīmīga bija […]

Vērtīgākais – kulturāli kvalitatīva, veselīga vide ģimenei un bērnam tuvu pie dabas

05:15
30.04.2024
287

“Man ļoti patīk, ka Skujene nav pārāk tālu no pilsētas. Gabaliņš ir, tomēr nav pārlieku sarežģīti aizbraukt līdz Cēsīm. Skujene ir diezgan mierīga vieta, sakopta un skaista. Te ir skaisti lauku ceļi, lielāki un mazāki. Tuvu ezeri un upes. Priecē sakoptais pagasta centrs. Cik nu pašvaldība iespēju robežās mēģina organizēt pasākumus un uzturēt teritoriju, tik […]

Par Lielo talku un ne tikai

17:02
28.04.2024
82
1

27.aprīlī norisināsies ikgadējais vides sakopšanas notikums – Lielā talka, kas notiks jau septiņpa­dsmito reizi. Šī gada moto ir “Tīri – zaļi – ilgi!”. Sarunājos ar Cēsu pašvaldības Centrālās administrācijas Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes teritorijas apsaimniekošanas speciālisti SIGNI ĶERPI. Viņa kopš 2021.gada Cēsu novadā ir Lielās talkas koordinatore. -Kā vērtējat Cēsu novadā padarīto? -Katru gadu cilvēki aktīvi […]

Filma par cilvēku, viņa izvēli un laiku

06:15
27.04.2024
112

Antras Cilinskas un Annas Vidulejas filma “Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks” skatāma visā Latvijā. Ar filmas režisori un producenti Antru Cilinsku tikšanās notika pēc viena no kino seansiem Cēsīs. Juris Podnieks (1950. gada 5. decembris – 1992. gada 23. jūnijs) ir tā dēvētās latviešu poētiskās kinodokumentālistu skolas jaunās paaudzes spilgtākais un talantīgākais kinooperators, režisors un […]

Tautas balss

Krūmi aizsedz krustojumus

12:21
05.05.2024
20
Druva raksta:

“Viss sazaļojis, saplaukuši arī krūmi. Tāpēc gribētos lūgt dažos Cēsu ielu krustojumos tos pavērtēt, vai nevajag apcirpt, lai netraucē autovadītājiem pārskatīt ceļu. Nezinu, kuram dienestam vajadzētu apsekot pilsētu, bet gan jau tāds ir. Īpaši jau bažas par to, ka no krustojuma pa ietvi var izbraukt velosipēdists vai skrejriteņa vadītājs. Tie pārvietojas ātrāk nekā gājēji, un […]

Lielisks pakalpojums

12:20
05.05.2024
15
Druva raksta:

“Izlasīju avīzē par Cēsu Veselības istabu. Arī es gribu teikt paldies, ka ir vieta , kur var uzzināt to, ko par savu veselību nesaproti, jo nereti ģimenes ārstam tādas it kā vienkāršas lietas neērti prasīt. Māsiņa pastāsta, izskaidro, pasaka, kad tiešām jāmeklē dakteris, kad pietiek ar to, ko pats ikdienā vari uzlabot,” sacīja seniore.

Rezultātu gaidām pārāk ātri

12:20
05.05.2024
19
Druva raksta:

“Daži Saeimas deputāti rosina pārskatīt administratīvi teritoriālo reformu, jo neesot gaidīto ieguvumu. Ļoti dīvains arguments. Ko gan nepilnos trīs gados var tādu paveikt, lai jau būtu redzams būtisks rezultāts? Saprotams, ka pirmajos divos gados apvienotie novadi cits citu tikai iepazina, tapa un dažās vietās vēl top jaunā pārvaldības struktūra, veidojas padziļināta izpratne par kopējo attīstību. […]

Daudznozīmīgās zīmes

12:11
05.05.2024
19
Druva raksta:

“Otrdienas “Druvā” redzamā zīme “70”, kuras stabiņš ir gandrīz horizontāls pret zemi un rāda uz lauka, ne ceļa pusi, varētu būt norāde, ka tur uz tīruma vai tuvīnā mežā strādā 70 cilvēki,” atsaucoties uz aicinājumu vērtēt, ko izsaka neparasti novietotā norāde, versiju pauda lasītājs A.

Labāk uzraksts, ne karogs

16:57
26.04.2024
28
Druva raksta:

“No rudens pārtikas precēm būs redzami jānorāda valsts, kur tā ražota. Saprotu, ka to varēs parādīt ar karodziņu vai uzrakstu. Es domāju, ka vislabāk būs pietiekami lieliem burtiem rakstīts uzraksts, jo vai gan daudzi uzreiz atšķirs, piemēram, Slovākijas un Slovēnijas karogus. Arī tagad jau uz produktiem norāda izcelsmes valsti, tikai nereti uzraksts ir tik maziem […]

Sludinājumi