Jā, jau sen zinu, vismaz domāju, ka cilvēkam ir psiholoģiski veselīgi ik pa laikam atpūsties no informācijas spiediena jeb plūsmas. Jo īpaši tas saistās ar darba īpatnībām un noteiktām tēmām. Taču es šeit vēlētos akcentēt vārdu – tas “skaitās” veselīgāk. Ja vien attiecīgais indivīds spēj arī morāli, iekšēji novilkt iedomātu svītru un sev pateikt – viss tālāk notiekošais un ap to saistītā informācija mani neskar.
Taču, ja šo savas personīgās dzīves telpas nodalīšanu no darba atmosfēras un domām nespēj realizēt, tad vispārējā trauksme no ārējā spiediena “esi laikmetīgs un proti norobežoties” kļūst tikai vēl lielāka. Galu galā nonāc punktā, kad īsti vairs nesaproti, kam piederi – tiem jaunajiem, reizēm tukšmuldošajiem, taču savu dzīvi labāk pārvaldošajiem, vai tā dēvētajai vecajai paaudzei, kas varbūt skatās uz lietām nopietnāk, bet vienlaikus savu dzīvi nesaprot it nemaz.
Pie tāda kārtējā strupceļa nonācu pavisam nesen, kad atkal nedēļas nogali pavadīju burtiski “ganīdama bērnus”. Stundu pa stundai. Nekad arī jaunības dullumā nebūtu domājusi, ka tieši ģimenes dzīves uzturēšana prasīs no manis tik daudz psihoemocionālo spēku – minūtes skrien garām sprinta apavos, un es tikai elsodama paspēju īstenot vienu steidzamāko glābšanas akciju pēc otras. No vienas puses – šajos apstākļos jau esmu pārtraukusi sevi vainot, ka papildus šiem visiem it kā piezemētiem, tomēr neatliekamajiem pienākumiem es nesekoju ziņām, notikumiem, politiķu izteikumiem pasaulē un kam tik vēl ne. (Ironiskai piebildei – savā ziņā esmu priecīga, ka beidzot saspringtās ģeopolitiskās situācijas dēļ arī mums par ārkārtas situācijām ir vismaz kaut kāda ģenerāla apziņošanas forma, kas varētu sasniegt mani jebkurā situācijā. Arī nosmērētai ar dezinfektantu, apkrautai ar izlietotām autiņbiksēm un pa pusei sajukušai prātā – vismaz kritiskākajā momentā zināšu, ka ir jādara kas cits.) Taču tā nenovēršamā nelaimības sajūta, kad pirmdienas rītā nākas darbā “atgriezties plūsmā” un vairs nesaproti, kur rīts un kur vakars, ne debespušu, ne dienas orientācijā, ir nenokaujama. Šajās dienās man pēkšņi šķiet, ka man morāli krietni veselīgāk būtu visas dienas sēdēt pie ziņu lentēm, lai no apziņas nepazaudētu nevienu notikumu un tik bieži nejustos, kā no laivas izmesta.
Vienlaikus, pilnībā pieļauju, ka tālākā nākotnē mani dzīves apstākļi mainīsies un es domāšu citādi. Taču šobrīd man teju gribētos internetveikalā pasūtināt sev divkārt jaudīgākas smadzenes, kur katra puslode varētu neatkarīgi strādāt – viena ar ikdienas un bērnu vajadzībām un otra sekot līdzi pasaules un vietējiem politiskajiem vējiem.
Komentāri