Ik pa brīdim uzliesmo kvēlas diskusijas par dažādām tēmām, kurās mani šokē nevis pats temats, bet debašu tonis, kas ir pilns ar agresiju un naidu. Laikam ne velti mums ir pat sarunu festivāls, lai mācītos cieņpilni diskutēt arī pat tām tēmām, kur viedokļi ir krasi atšķirīgi.
Šobrīd publiskajā telpā agresijas un naida lavīnā iekļuvuši divi dzejoļi no Ivara Šteinberga dzejoļu krājuma “ams, ams, ams!”, viņa debija bērnu literatūrā, kā arī politiķi, kas startē Saeimas vēlēšanās. It kā šķiet tik nesaistīti, bet rezultāts ir stipri līdzīgs.
Skaidrs, varam diskutēt, kāda literatūra ir lasāma pirmajā klasē, kāda divpadsmitajā un ar kādām sociālām tēmām mūsu bērni literatūrā ir gatavi saskarties. Tāpat vienmēr var spriest, kad sarakstīto vispār varam dēvēt par dzeju un kas no tā nav domāts plašākai publikai, bet ir vien autora vēlme izpausties rakstiski. Dzejas krājumu var izdot ikviens, tāpēc atšķirt graudus no pelavām ir jāmāk ne tikai kritiķiem, bet arī pašiem lasītājiem. Un arī attiecībā uz politiķiem ir skaidrs, ka cilvēki uz Saeimu dodas dažādu apsvērumu dēļ. Kādam rūp Latvijas labklājība un nākotne, bet kādam iemesli var būt savtīgi. Tamdēļ diskutēt par kandidējušo politiķu piemērotību parlamenta deputāta darbam ir pat vēlams. Tomēr visbiežāk sociālajos medijos ir nevis diskusijas un faktu analīze, bet gan cilvēka personiska apvainošana un nozākāšana. Mēs vēlamies, lai Latvijai klātos arvien labāk, vienlaikus daudzi noķengā ikvienu, kurš kandidē Saeimas vēlēšanās — nav nozīmes ne partijai, ne personībai, noziegums jau ir tas vien, ka kāds sper soli tajā virzienā.
Sabiedrībā šausminās, ka skolās arvien izteiktāka ir emocionālā un pat fiziskā vardarbība, skolēni dara pāri viens otram, dažkārt arī skolotājiem. Laiciņš jau pagājis, kopš sēdēju skolas solā, tomēr, manuprāt, tas, kā pieauguši cilvēki komentē notikumus, procesus, cilvēkus, kurus viņi neizprot vai neatbalsta, ir daudz, daudz skarbāk, nekā to dara skolēni skolā. Visbiežāk komentāros uzbrūk cilvēka personiskajām īpašībām, nereti piesola arī fiziski izrēķināties. Ļoti, ļoti reti diskusija tiešām ir par tēmu, kad cilvēki dalās ar atšķirīgajiem viedokļiem, pamato un argumentē tos, neaizskarot otru pusi.
Man tas nekādi nesader ar sabiedrībā pausto uzskatu, ka bērniem ir jāmāca cieņa pret pieaugušajiem un, tā teikt, pieklājīgas manieres. Kāpēc bērna rupjība ir šausmīga, bet pieaugušā cilvēka rupjība šķiet attaisnojama, jo viņš taču cīnās par savu taisnību un pret netaisnību? Un kā gan bērnam un jaunietim būt iecietīgam, saprotošam un cieņpilnam, ja daudzi pieaugušie tādi nespēj būt.
Vienā no saviem komentāriem dzejnieks Dainis Deigelis norādīja: “Šī sabiedrība ir emocionāli vardarbīga visās grupās viena pret otru.” Savukārt Latvijas Mediju ētikas padomes loceklis un žurnālists Raivis Spalvēns norāda, ka laikā, kad vardarbība skolās pacelta politiskā līmenī, katrs “soctīklu dzejas kritiķis” pats ir vardarbīgs. Dažas valstis spriež par sociālo tīklu ierobežošanu bērniem, varam novērot, ka tos nemāk lietot jeb tajos neprot uzvesties tieši pieaugušie, kuri šķietami neapzinās savas rīcības sekas, vērtē D. Deigelis. Komentējot šo ierakstu, kāda sieviete atzīst, ka latviešiem ir arvien grūti pieņemt atšķirīgo, un atgādina, ka padomju laikos daudzas tēmas bija tabu, bet vai tāpēc, ka par to nerunāja? Viņa aicina latviešus kļūt emocionālāki inteliģentākiem.
Savukārt analizējot konkrētu literāro darbu piemērotību noteiktam vecumposmam, cilvēki atgādina, ka stāsti un pasakas, ko mēs, pieaugušie, lasījām kā bērni, bija krietni šausmīgāki un vardarbīgāki. Kaut vai jāpiemin Maksa un Morica piedzīvojumi vai sižets no pasakas par Sniegbaltīti, kur pamātei jādejo dzelzs kurpēs uz nokaitētas krāsns. Bet tāpēc jau visi nekļuva vardarbīgi. Bērni tekstu uztver citādi nekā pieaugušie, bet, protams, ja viņiem rodas jautājumi, pieaugušajiem ir jābūt gataviem uz tiem atbildēt. Taču vai mēs esam tam gatavi?
Mums katram var būt savs viedoklis un redzējums, un nekad arī nebūs tā, ka visi domāsim vienādi. Bet tāpēc nav jākļūst par ienaidniekiem. Sabiedrībai tomēr jāmācās savu viedokli aizstāvēt cieņpilni, nevis noniecinot un nozākājot tos, kam ir atšķirīgas domas.
Komentāri